Pārbaudītu un publicētu teorijas materiālu par to, kā veidot uzskaitījumus tekstā, teju nav nemaz. Ir viena Skujiņa no pagājušā gadsimta (1993. gads), uz ko atsaucas LVA savā ieteikumā, un ir viena piezīme Blinkenā. Ir vēl sīkas druskas jaunākā Skujiņā, kas ir pretrunā gan ar vecāko Skujiņu, gan Blinkenu.
Parunājos vēl ar MrSerge, vai viņam nav kas no poligrāfijas puses par to sakāms. Un mēs bijām apmēram uz viena viļņa par to, ka šajā jomā vajag svaigas vēsmas.
Tātad – kā gramatiski pareizi veidot uzskaitījumus un sarakstus tekstā? Īsā atbilde – tā, kā lasītājiem būs visērtāk un uzskatāmāk. Teksti netiek radīti gramatikas likumu apkalpošanai, teksti tiek radīti to lietošanai, tādēļ lasītāja ērtībām un saprotamībai būtu jābūt pirmajā vietā.
Galvenais, ko tomēr būtu vēlams ņemt vērā – izvēlētā pieeja jāievēro konsekventi. Ja saraksta vienumi sākas ar lielo burtu, tad visi. Ja saraksta vienumi beidzas ar punktu (vai komatu, vai semikolu), tad visi vienādi (izņemot, protams, specifiskus gadījumus, kad puse saraksta ir īpašvārdi vai, piemēram, nodaļu nosaukumi, kam pašiem ir savas beigu pieturzīmes).
Atrastajos materiālos tiek piedāvāti trīs legāli veidi, kā tekstā noformēt uzskaitījumu.
1. Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu. Uzskaitījuma elementi sākas ar mazo burtu un noslēdzas ar komatu vai semikolu, beigās punkts. Nu, tāds kā viens super garš teikums ar vienlīdzīgiem locekļiem.
(Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)
Bet praktiskais lietojums pašā gramatikai veltītajā literatūrā gan nav tik konsekvents un mums ir arī tādi uzskaitījumi, kur paskaidrojošās daļas beigās nav nekādas pieturzīmes. Tas atbilst principam, ka uzskaitījums ir kā viens garš teikums. Tādēļ drīkst arī tā. Ja drīkstēja Skujiņa, drīkstat arī jūs.
(Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)
Pie šī paša gan jāmin arī problēmgadījums, kur uzskaitījuma elementi ir vairāku teikumu garumā. Tad labā prakse it kā paredz, ka pirmais teikums beidzas ar punktu, bet uzskaitījuma vienības pēdējais – ar semikolu, tā turpinot to uzskaitījuma būtību. Es gan vēlētos aicināt pārdomāt, vai tik gariem gabaliem tiešām vajag uzskaitījuma formu. Lasītājiem tas noteikti nav ērti. Lūk, MrSerge iedeva vienu skaistu piemēru, kur uzskaitījums ir iepleties pa vairākām lappusēm, un beigās jau nu nemaz vairs nevar atminēties, ar ko tas viss sākās.
(Gudļevska, Miķelsone, Porīte, Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata, Avots, 2002, – pievērsiet uzmanību piemēriem pie defises – beigu semikolu izpelnījies tikai pēdējais elements no četriem)
2. Paskaidrojošā daļa beidzas ar punktu. Katra uzskaitījuma vienība ir jauns teikums vai rindkopa, kas sākas ar lielo burtu un beidzas ar punktu.
Te es jums uzrakstīšu piemēru, jo neko skaistu neizdevās uz ātru roku sameklēt un šī tomēr tāda primitīva lieta.
- Šis ir pirmais uzskaitījuma teikums.
- Šis ir otrais uzskaitījuma teikums.
Šī, šķiet, ir visneproblemātiskākā pieeja. Un labi der arī tad, ja uzskaitījuma vienumi ir veselas rindkopas. Te arī skaists piemērs, kur tekstā tas gluži labi darbojas. Teksts gan nav mūsu mēlē, bet domas ilustrēšanai der.
( Edward R. Tufte, The visual display of quantitative information, 2007)
3.
Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu, bet uzskaitījuma vienības tiek veidotas kā patstāvīgi teikumi vai frāzes. Šī ir nedaudz neierastāka pieeja, jo
LVA savā skaidrojumā par to, kā tad veidot uzskaitījumus, to nemin kā vienu no iespējām. Bet Blinkena savā piezīmē šādu vaļību ļauj. Jo saprot cilvēku vajadzības!
(Blinkena A, Latviešu interpunkcija, Zvaigzne ABC, 2009)
Pie šī es arī pievienotu tādus gadījumus, kur visi vienumi ir atsevišķi vārdi vai īsas frāzes. Piemēram, valstu saraksti, iepirkumu saraksti un tamlīdzīgi, kur pārspīlēti centieni lietot beigu pieturzīmes izskatītos vienkārši groteski. Ja katrs vienums sākas jaunā rindā, tad tas atdalījums jau tāpat ir skaidrs. Papildu pieturzīmes nekādu vērtīgu informāciju tādos gadījumos nenes.
Šis piemērs gan man sabojāja noskaņojumu (tāpēc ielieku, lai arī jums pabojātu) – latviski tā ir Čehija. Čehu Republika ir amerikāņiem un citiem, kam ticis lietot pasaulē nejēdzīgāko valodu.
SECINĀJUMI
Ja jums jāveido saraksts vai uzskaitījums – dariet to! Ja ir ērti izmantot kādu no pieejām, ko par labām atzinis LVA ar Skujiņas svētību – droši un uz priekšu. Ja vajadzības šajā standartā tomēr neierakstās, tad nelauziet sevi un tekstu, paskatieties uz to brīvāk, jo pati Blinkena to ļauj.
Kurš gan cits tās vēsmas nesīs, ja ne mēs paši. Vēl arī der atcerēties, ka reizēm saraksti un uzskaitījumi nav tikai tas, kas pats sevi par tādu sauc. Vēl jau ir visvisādi elementi, it īpaši drukātos tekstos, kas pēc savas būtības arī ir šādi uzskaitījumi. Un tie tiek veidoti tā, lai būtu ērti nolasīt tajos pausto informāciju. Kam arī vajadzētu būt jebkāda teksta radīšanas pamatā.
Un te arī skaists piemērs:
(Charlie Hebdo 2025. gada 7. janvāra izdevums)
Abās attēla pusēs ir saraksts, bet pieejamās vietas dēļ vienai pusei saraksta bumbulis ar kodu ir kreisajā pusē, bet otrai – labajā pusē. Un kāpēc ne? Nav tā, ka, paskatoties uz atvēruma labo pusi, notiek pārrāvums kontinuumā un mēs pēkšņi nesaprotam, kas tur rakstīts vai domāts. Es pat gribētu teikt, ka sekošana vizuālajam kodam, nevis gramatikai, šeit to sarakstu palīdz uztvert pat labāk.
Tiem, kas tikuši ierakstam līdz beigām, droši vien šķiet, ka nu jā, viss taču skaidrs, ko tur tik gari rakstīt par pašsaprotamām lietām. Bet tā gluži nav. Manā ikdienas darbā vienīgā izmantotā vadlīnija ir nepilnīgais LVA norādījums par uzskaitījumu veidošanu, kas der tikai daļā gadījumu. Un teorētiskajā literatūrā atsevišķi šī tēma vispār netiek aplūkota. Tikai kā blakusgadījums kola vai semikola lietošanai.
Bet galvenā motivācija šī raksta tapšanai ir cilvēki, kas uzskaitījuma elementus sāk ar lielo burtu un noslēdz ar semikolu. Tas mani spēj saraudināt uz līdzenas vietas. Lūdzu, tā gan nedariet. Nekad.
