Vakar vakarā pēc mierīgas pasēdēšanas inteliģentā sabiedrībā atvērtu tviteri... Kā kāds savā tvītā izteicās — vakar tviterī bija viena vienīga mau**ba. Un laikam man kā valodniecei arī būtu kas jāteic.
Video te!
Aptuvenai analīzei vajadzētu vismaz bakalaura darba apjoma pētījumu, jo minētais rupjais vārds nav tikai piecu burtu kombinācija. Tur apakšā krājas gadu simtu gaitā uzslāņota semantika. Un, tā kā valoda ir dzīva un vārdiem nozīmes mainās, pieņemu, ka arī šis gadu gaitā no neitrāla vārda ir kļuvis par rupju, tad par vienkāršrunas vārdu, tad atkal kaut ko ļoti rupju... Viss atkarīgs no sabiedrības vajadzībām un lietojamās leksikas daudzuma.
Neatkarīgi no nācijas inteliģences pakāpes katrā valodā ir lamuvārdi un par rupjiem uzskatīti vārdi un izteicieni. Turklāt — daudz šīs bagātības. Un neba nu tāpēc, ka skaistu vārdu ar skaistām nozīmēm trūktu, bet tāpēc, ka vajag! Es īsti nezinu, vai ir bijuši kādi akadēmiski pētījumi par lamuvārdu nozīmi ikdienas saziņā un to, kāpēc šis leksikas slānis jau krusta karos nav sadedzināts, taču vienu varu teikt droši — šis leksikas slānis nav nekas ārkārtējs un nav arī nekas iznīcināms.
Lai arī lamuvārdi tiek atzīti par rupjiem un intelektuālos kontekstos neiederīgiem, tiem piemīt spēcīga nozīmes konotācija, kas īpašos gadījumos var būt nepieciešama kaut kādu eskalētu jūtu paušanai un kāda noteikta efekta panākšanai. Un tur nevar izlīdzēties ar maijpuķītēm un mākonīšiem.
Atgriežoties pie Streipa. Pirmā doma, kas man ienāca prātā — iespējams, Streips kā ārzemju latvietis nav ielīdis valodā līdz aknām, līdz ar to angliski visnotaļ neitrālo whores iztulkojis kā visnotaļ rupjo ma**as. Tad es padomāju vēlreiz. Redz — prostitūta un ielasmeita nav nekādi slepenie vārdi. Pieņemu, ka tos zina pat svaigi ārzemju latvieši. Bet — kā vienā vārdā iekļaut gan nozīmes būtību, gan dziļu nicinājumu? Ielasmeita ir tik normāls vārds, ka pat es neapvainotos. Prostitūta jau ir konkrētāk, bet kopā ar vārdu suteners vienkārši atgādina kaut kādu nodarbinātības jomu, kas varbūt nav pati cienījamākā, bet nekādas mēmās šausmas arī noteikti nav.
Ikviens, kas kaut reizi dzīvē ir izteicies publiski, zina, cik svarīgi ir turēt taisnu domas kursu un izteikties koncentrēti un par tēmu. Ja reiz cienījamais žurnālists bija sācis savu analoģiju ar pasaulē senāko profesiju, tā bija jānoved līdz skaidram galam, un, ja reiz bija nepieciešams paust koncentrētu nicinājumu, tad spēcīgi leksikas slāņi tam ir lielisks līdzeklis.
Tas ir rupjš vārds. Pilnīgi noteikti, BET — šis vārds latviešiem līdzās bijis jau daudzus gadsimtus, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu paust sakāmo. Nesakiet, ka raidījumā uzzinājāt kaut ko tādu, ko iepriekš nebūtu zinājuši. Jā, piekrītu, par šāda vārda lietošanu varbūt pat varētu izteikt rājienu, bet — ja žurnālists tiek atlaists no darba viena vispārzināma un plaši lietota vārda dēļ, tad, manā izpratnē, tas par ma***ām padara pašus darba devējus.
________
* Runātā tekstā vārds izskan un pazūd, rakstītā — paliek, tāpēc arī zvaigžņotie vārdi.
2011-09-15
Veca patiesība par -a- un -ā- darbības vārdos
Kā mēs visi labi zinām, atkārtošana ir zināšanu māte un stostīšanās māsa. Pēdējās pāris dienās vismaz divi savā starpā nesaistīti cilvēki runāja par kādu pareizrakstības sīkumu, ko parasti aplūko pamatskolā un vidusskolā. Un, ja reiz divi cilvēki par to pēdējā laikā spiež, tad pieņemu, ka spriedēju noteikti ir vēl vairāk.
Tātad — kāda kalibra a jāraksta dažos atsevišķos darbības vārdos. Par to arī parunāsim.
Vispirms nedaudz teorijas atkārtošanai!
“Tiešajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kam nenoteiksmē ir izskaņa -īt, -ināt, īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2 personas formu galotnēs lietojams garā patskaņa ā burts: valdīt - valdām, valdāt, valdzināt - valdzinām, valdzināt. Likums jāievēro arī vārda zināt formu izrunā un rakstībā: zinām, zināt. Tiem 3. personas galotnē ir -a: valda, valdzina, zina.
Atgriezeniskajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kuriem nenoteiksmē ir izskaņa -īties, -ināties, garais ā ir īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2. personas un abu skaitļu 3. personas formu galotnēs: mainīties - maināmies, maināties, mainās; sasveicināties - sasveicināmies, sasveicināties, sasveicinās. (Likums attiecas arī uz nelokāmo divdabi, kas beidzas ar piedēkli -ām vai izskaņu -āmies.)
Pārējos tiešajos un atgriezeniskajos darbības vārdos šajās formās jārunā un jāraksta īsais a: raudāt - raudam, raudat, izturēties - izturamies, izturaties, izturas.”
Šis lieliskais teorijas gabals ir iz Ritas Lāces latviešu valodas mācību grāmatas vidusskolām. Ja kāds cītīgi izlasīja, bet tāpat lāga nesaprot, kas ir kas (jo īpaši — kas ir konjugācijas un kāpēc te tās piesauktas), raudzīšu to pašu pateikt vienkāršotā veidā. Ja darbības vārda beigas nenoteiksmē ir -īt, -īties, -ināt, -ināties, tad daudzskaitļa pirmajā un otrajā personā galotnē būs garais ā. UN — trešajā personā — ja vārda galotne ir a, tad tas ir īsais a, ja galotne ir -ās, tad tas ir garais ā.
Daži piemēri.
-- Es gribu zināt, kurš piegānīja kāpņu telpu. Vai jūs zināt, kas to izdarīja? Pensionārs no pirmā stāva noteikti zina.
-- Šovakar ir iedvesma rakstīt. Tādās reizēs mēs ar Juri rakstām uz kaimiņa sētas. Tas ir — es skatos, Juris raksta.
-- Kāpēc jūs birdināt asaras? Būtu laikus domājuši par piedienīgu uzvedību publiskā telpā, nevajadzētu birdināt asaras, skatoties “YouTube”. Juta Melle arī droši vien birdina asaras, lasot komentārus.
-- Ja rodas vēlēšanās skatīties pieaugušajiem domātos kanālus, mēs vienkārši izvelkam tālskati un skatāmies uz pretējo māju. Vakar mēs secinājām, ka viņi arī skatās — uz mums!
-- Lai dabūtu nost lieko mitrumu pēc negaidītas peldes Daugavā, jums vajadzētu purināties kā sunim, bet šobrīd jūs purināties kā sklerotiska aita. Ivars gan labi purinās.
Tātad — kāda kalibra a jāraksta dažos atsevišķos darbības vārdos. Par to arī parunāsim.
Vispirms nedaudz teorijas atkārtošanai!
“Tiešajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kam nenoteiksmē ir izskaņa -īt, -ināt, īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2 personas formu galotnēs lietojams garā patskaņa ā burts: valdīt - valdām, valdāt, valdzināt - valdzinām, valdzināt. Likums jāievēro arī vārda zināt formu izrunā un rakstībā: zinām, zināt. Tiem 3. personas galotnē ir -a: valda, valdzina, zina.
Atgriezeniskajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kuriem nenoteiksmē ir izskaņa -īties, -ināties, garais ā ir īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2. personas un abu skaitļu 3. personas formu galotnēs: mainīties - maināmies, maināties, mainās; sasveicināties - sasveicināmies, sasveicināties, sasveicinās. (Likums attiecas arī uz nelokāmo divdabi, kas beidzas ar piedēkli -ām vai izskaņu -āmies.)
Pārējos tiešajos un atgriezeniskajos darbības vārdos šajās formās jārunā un jāraksta īsais a: raudāt - raudam, raudat, izturēties - izturamies, izturaties, izturas.”
Šis lieliskais teorijas gabals ir iz Ritas Lāces latviešu valodas mācību grāmatas vidusskolām. Ja kāds cītīgi izlasīja, bet tāpat lāga nesaprot, kas ir kas (jo īpaši — kas ir konjugācijas un kāpēc te tās piesauktas), raudzīšu to pašu pateikt vienkāršotā veidā. Ja darbības vārda beigas nenoteiksmē ir -īt, -īties, -ināt, -ināties, tad daudzskaitļa pirmajā un otrajā personā galotnē būs garais ā. UN — trešajā personā — ja vārda galotne ir a, tad tas ir īsais a, ja galotne ir -ās, tad tas ir garais ā.
Daži piemēri.
-- Es gribu zināt, kurš piegānīja kāpņu telpu. Vai jūs zināt, kas to izdarīja? Pensionārs no pirmā stāva noteikti zina.
-- Šovakar ir iedvesma rakstīt. Tādās reizēs mēs ar Juri rakstām uz kaimiņa sētas. Tas ir — es skatos, Juris raksta.
-- Kāpēc jūs birdināt asaras? Būtu laikus domājuši par piedienīgu uzvedību publiskā telpā, nevajadzētu birdināt asaras, skatoties “YouTube”. Juta Melle arī droši vien birdina asaras, lasot komentārus.
-- Ja rodas vēlēšanās skatīties pieaugušajiem domātos kanālus, mēs vienkārši izvelkam tālskati un skatāmies uz pretējo māju. Vakar mēs secinājām, ka viņi arī skatās — uz mums!
-- Lai dabūtu nost lieko mitrumu pēc negaidītas peldes Daugavā, jums vajadzētu purināties kā sunim, bet šobrīd jūs purināties kā sklerotiska aita. Ivars gan labi purinās.
2011-09-06
Bieds un bubulis “savādāk”
Labvakar, manu mazo draudziņ. Parunāsim par to, kā pareizi lietot vārdus savādāk un citādi.
Bieži nākas dzirdēt, kā pūrisma fani labo paviršos runātājus, klusībā tos droši vien dēvējot dažādos ne pārāk glaimojošos vārdos, kad runātā vai rakstītā tekstā pavīd vārdiņš savādāk. Tad parasti ir kāds, kas novaid kaut ko no sērijas “ak, jūs, muļķi, pareizi taču ir citādāk, kad jūs to vienreiz iemācīsieties” un tā tālāk. Un te nu jāteic, ka taisnības nav abiem.
Lai nevilktu intrigu līdz laimīgajām beigām un nezaudētu kādu nepacietīgu lasītāju, kas pēc patiesības, nevis spriedelējumiem te nākuši, īsi pateikšu būtisko — gadījumos, kad vārds savādāk lietots nevietā, pareizi to būtu aizstāt ar vārdu citādi.
Un tagad padziļinātais kurss interesentiem.
Stāsts ir par četriem vārdiem — savādi, savādāk, citādi, citādāk. Šie ir apstākļa vārdi. Divi — pamata pakāpē, divi — izmantojot latviešu valodas piedāvātās iespējas — darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. (Plašāk par apstākļa vārdu gradāciju var izlasīt Paegles grāmatas 154. lpp.) Nav tā, ka vārds savādāk allažiņ ir nepareizs, nebūt ne. Tam ir sava nozīme, kas pareizā kontekstā pilda savu funkciju.
Vārdiem savādi un citādi latviešu valodā ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (kaut gan vārdnīcās pie vārda savādāk var atrast skaidrojumu citādi, to var skaidrot visnotaļ vienkārši — parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nedarbojas). Savādi nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt citādi nozīmē “citā veidā”.
Jāatzīst, ka pat literatūrā un citos koptos tekstos var atrast vārdu savādāk, kas lietots ar nozīmi “citādi”, jāteic, ka vēlama šāda parādība nav, jo jauc cilvēkiem prātus un tie pavisam aizmirst, ko vārds savādi viens pats nozīmē, tomēr labāk lietot vārdu savādāk, ja ir izbiris no prāta vārds citādi, nekā braši labot savādāk uz citādāk, kas gan ir auzas, jo tā ir sarunvalodas forma, pie kuras smadzeni var izmežģīt, ja mēģina saprast, kāpēc tur ir pārākā pakāpe un ko tā nozīmē (tas ir — ja mēs vārdu citādi tulkotu kā “otherwise”, tad ko, pēc jūsu domām, varētu nozīmēt konstrukcija “more otherwise”, kas būtu vārda citādāk ekvivalents?).
Un te piemēri ar pareizu lietojumu.
Citādi: apēd zirņus, citādi tupēsi kaktā uz neapēstajiem!
Citādāk: nespēju izdomāt nevienu pareizu konstrukciju...
Savādi: bērni no paralēlklases bija savādi — viens nāca uz skolu zilām zeķēm, otrs — zilām acīm.
Savādāk: zilās zeķes likās savādi, bet zilās acis - vēl savādāk.
Bieži nākas dzirdēt, kā pūrisma fani labo paviršos runātājus, klusībā tos droši vien dēvējot dažādos ne pārāk glaimojošos vārdos, kad runātā vai rakstītā tekstā pavīd vārdiņš savādāk. Tad parasti ir kāds, kas novaid kaut ko no sērijas “ak, jūs, muļķi, pareizi taču ir citādāk, kad jūs to vienreiz iemācīsieties” un tā tālāk. Un te nu jāteic, ka taisnības nav abiem.
Lai nevilktu intrigu līdz laimīgajām beigām un nezaudētu kādu nepacietīgu lasītāju, kas pēc patiesības, nevis spriedelējumiem te nākuši, īsi pateikšu būtisko — gadījumos, kad vārds savādāk lietots nevietā, pareizi to būtu aizstāt ar vārdu citādi.
Un tagad padziļinātais kurss interesentiem.
Stāsts ir par četriem vārdiem — savādi, savādāk, citādi, citādāk. Šie ir apstākļa vārdi. Divi — pamata pakāpē, divi — izmantojot latviešu valodas piedāvātās iespējas — darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. (Plašāk par apstākļa vārdu gradāciju var izlasīt Paegles grāmatas 154. lpp.) Nav tā, ka vārds savādāk allažiņ ir nepareizs, nebūt ne. Tam ir sava nozīme, kas pareizā kontekstā pilda savu funkciju.
Vārdiem savādi un citādi latviešu valodā ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (kaut gan vārdnīcās pie vārda savādāk var atrast skaidrojumu citādi, to var skaidrot visnotaļ vienkārši — parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nedarbojas). Savādi nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt citādi nozīmē “citā veidā”.
Jāatzīst, ka pat literatūrā un citos koptos tekstos var atrast vārdu savādāk, kas lietots ar nozīmi “citādi”, jāteic, ka vēlama šāda parādība nav, jo jauc cilvēkiem prātus un tie pavisam aizmirst, ko vārds savādi viens pats nozīmē, tomēr labāk lietot vārdu savādāk, ja ir izbiris no prāta vārds citādi, nekā braši labot savādāk uz citādāk, kas gan ir auzas, jo tā ir sarunvalodas forma, pie kuras smadzeni var izmežģīt, ja mēģina saprast, kāpēc tur ir pārākā pakāpe un ko tā nozīmē (tas ir — ja mēs vārdu citādi tulkotu kā “otherwise”, tad ko, pēc jūsu domām, varētu nozīmēt konstrukcija “more otherwise”, kas būtu vārda citādāk ekvivalents?).
Un te piemēri ar pareizu lietojumu.
Citādi: apēd zirņus, citādi tupēsi kaktā uz neapēstajiem!
Citādāk: nespēju izdomāt nevienu pareizu konstrukciju...
Savādi: bērni no paralēlklases bija savādi — viens nāca uz skolu zilām zeķēm, otrs — zilām acīm.
Savādāk: zilās zeķes likās savādi, bet zilās acis - vēl savādāk.
Abonēt:
Ziņas (Atom)