ja reiz cepos, tad cepums

es laikam esmu cepums, jo pēdējā laikā bieži cepos. cepos var valodnieciskām lietām. nu jau esmu nomierinājusies un atdzisusi, bet šā kā tā padalīšos ar šī rīta sāpi.

kāds valodas jautājumos ieinteresēts ļautiņš tviterī bija padevis tālāk saiti uz apollo, kurā lasāms raksts par kādu Latvijā dzīvojošu vīrišķi, kurš par savu tiesību pārkāpumu uzskata latviskas galotnes pievienošanu savam vārdam. ja interesē, palasiet paši te (ANO: latvisko galotņu pievienošana uzvārdiem ir iejaukšanās privātajā dzīvē), jo es tiešām no rīta biju tik nikna, ka pat vakarā negribas visas tās muļķības pārstāstīt.

tā kā šis bija jau otrs raksts, par ko es šonedēļ sašūmējos (pirmais bija tvnet raksts par to, ka Nīderlandi vajadzētu par Nēderlandi dēvēt, atrast var te - Valodnieku rēbusi: Nīderlande vai Nēderlande) - ir tikai otrdiena, un jau divi raksti, par ko cepties -, tad es sāku aizdomāties par gluži praktiskiem jautājumiem. tātad - Latvijā ir vairākas valsts augstākās izglītības iestādes, kurās ir filoloģijas fakultāte (LU, DU, RA un droši vien vēl kāda), katru gadu šajās fakultātēs mācības sāk daudz jaunu studentu, un katru gadu diezgan daudz studentu saņem grādus filoloģijā. ja skaitītu, noteikti sanāktu visai daudz valodas speciālistu.

un tagad jautājums uz atjautību - kāda jēga no visiem tiem filologiem? nē, tiešām - kāda? tie, kas uzkalpojas līdz doktoriem, visbiežāk paliek savās augstākās izglītības iestādēs un rada jaunus filologus, visi pārējie - difundējas kaut kur sabiedrībā. kāda vajadzība tērēt valsts naudu sazin cik filoloģijas fakultātēm, ja gala beigās tāpat par valodas kopšanu maz kurš rūpējas? ja reiz ANO tiesa var pateikt, ka LATVISKĀS GALOTNES IR PERSONU TIESĪBU PĀRKĀPUMS, ja reiz tulkotāja pēc savas (nezinu, varbūt arī pēc kādas grupas ļaužu) iniciatīvas var SĀKT LIETOT CITĀDU VALSTS NOSAUKUMU, NEKĀ TAS GADU SIMTIEM IR LIETOTS, un nav nevienas autoritatīvas, cienītas un uzklausāmas institūcijas, kas ar maigu pamācību balsī un vēlīgu smaidu ANO apgaismotu, ka latviešu valoda ir fleksīva valoda, kurā galotnes ir teju vienīgais veids, kā parādīt saistījumu starp teikuma locekļiem, lai nerastos pārpratumi, nevajadzīgas muļķības un kuriozi, kas gala beigās varētu nostādīt neērtā situācija cilvēku ar bezgalotnes vārdu, ka latviešu valodā jau izsenis jaunlatvieši centās latviskot dažādus nosaukumus, lai latviešiem būtu gan ērti izrunāt, gan viegli saprast, tad kāda gan jēga no filologiem?!

visur patvaļa, anarhija un kaut kādas pārprastas cilvēktiesības no sērijas "kā gribu, tā daru". es tiešām esmu dusmīga no visas sirds. un jā - arī uz sevi, jo arī es esmu filoloģe.

latviešu valoda & rusicismi

pirms dažām dienām gadījās ielūkoties "Neatkarīgās Rīta Avīzes" lapā (2010. gada 2. decembra numurs), kur kāds Aivars Baumanis (ja atmiņa mani neviļ) izklāstīja savas domas (drīzāk - sašutumu, ko mēģināja apliet ar sarkasma mērcīti) par tēmu rusicismi latviešu valodā. visādi rusicismi - gan kalki (piemēram, viennozīmīgi, kā vietā labāk būtu lietot nepārprotami, skaidri), gan konstrukcijas (piemēram, spēlēt lielu lomu, pareizi - ir liela nozīme). lasīju ilgi un uzmanīgi. tiesa, vairākumu piemēru es jau biju manījusi valodnieka Jāņa Kušķa rakstos, kas apkopotā veidā atrodami grāmatā "Mūsu valoda" (visai sliktā kvalitātē izdevusi RLB Latviešu valodas attīstības kopa apgādā "Antava" 2006. gadā ar Māra Bišofa zīmējumiem).
rusicismi. sāpīga tēma. protams, labi, ja ir kāds, kas pamana, ka valodā ir ievazājušies šādi tādi gruži, ko varētu slaucīt ārā un to vietā lietot gluži latviskus izteikumus. bet te ir vairākas bažas (re - konstrukcija no angļu valodas - few concerns). pirmkārt - kur ir tā robeža, kas nošķir, ka tie ir nevēlami jaunāko laiku rusicismi, kas grauž latviešu valodas sistēmu no iekšpuses, un kur ir tās konstrukcijas, kas radušās jau pirmsākumos - galu galā - latviešu un krievu valodai ir sena radniecība - kopīgi vecvecāki, tā teikt. te radioaktīvo izotopu metode nederēs.

otrkārt - kā var nošķirt, kas ir nevēlama valodas parādība un kas - normāla valodas attīstība? galu galā - ja cilvēki jau no laika gala būtu rūpējušies par to, lai valodā neienāk citvalodu ietekmes, mums nebūtu ne romāņu, ne ģermāņu valodu, puse Eiropas mierīgi sazinātos divās trijās valodās ij ne bēdas nezinātu.

šīm bažām pa vidu es aizdomājos vēl par kādu lietu. par to, kā tie rusicismi (un citu valodu sporas) tiek kaut kur iekšā. ne jau nu pašapputes ceļā. valodā viss notiek caur cilvēkiem. un tagad padomāsim - mēs, latvieši, bieži mīlam (arī rusicisms šādā lietojumā!) atkārtot, ka Latvijas krieviem vajadzētu prast latviešu valodu. ja ar vidēju paaudzi vēl ir kā ir, tad jauniešiem tas īpašas rūpes nesagādā - lielais vairums (laikam labāk būtu, ja teiktu lielākā daļa) runā ka prieks. latvieši sit sev uz pleca un mācās atradināties no kaitīgā ieraduma katru mīļu brīdi tēlot poliglotus. dažos Latvijas reģionos (kā, piemēram, Kurzemē) jaunieši pat vairs neapgūst krievu valodu un ne sū*a krieviski nesaprot, tā vēl vairāk kalpojot augstajam mērķim - ar Latvijas krieviem runāt tikai latviski. nē, no vienas puses, skaisti.

bet tagad palūkosim no otras puses. cik Latvijā ir krievvalodīgo? nu - tādu, kam pirmā valoda ģimenē ir krievu. pieņemsim, tikai pieņemsim, ka kādi 30 hipotētiski procenti. tas nav necik precīzi, bet pārāk tālu no patiesības arī nevarētu būt. un tagad padomājiet - katram trešajam trešajai daļai Latvijas iedzīvotāju pirmā valoda ir krievu, bet sabiedrībā viņi runā latviski. padomājiet. vēlreiz padomājiet. tas ir taisnākais un labākais ceļš - es pat teiktu - ātrsatiksmes maģistrāle -, pa kuru dažādi rusicismi ienāk latviešu valodā. krievvalodīgie jaunieši ir malači - prot latviešu valodu, prot krievu valodu, arī angļu. visas - gana labā līmenī. bet - valoda, kurā cilvēks domā, neizbēgami ietekmēs arī valodu, kurā viņš runās. ja trešdaļa cilvēku domās krieviski, bet runās latviski, interference ir neizbēgama. 

es nedomāju, ka tas ir kaut kāds lielākais pasaules ļaunums, ka visiem vajadzētu runāt tikai vienā valodā, lai nesaķēpātu kādu citu valodu, bet aizdomāties tas liek. mana istabsbiedrene man viendien jautāja, kāpēc es ievāru tēju katrreiz citā krūzē. tīrā latviešu valodā pajautāja, pirms tam ar draugu parunājoties krieviski. latvieši tēju aplej, ievāra krievi.

tā ir ar daudzām konstrukcijām - tās nenokrīt no zila gaisa, tās kāds sāk lietot, tad citi pārņem, un tad Valsts valodas komisija pēc kašķiem vairāku gadu garumā pieņem šīs konstrukcijas kā normu.

kaut kā tā.

pielikumā - konspekts no Baumaņa raksta. pirmajā kolonnā labie vārdi, pretī - vārdi un konstrukcijas, no kā glītā latviešu valodā vajadzētu vairīties.

LABI ------------------ SLIKTI
samērā, diezgan -------- salīdzinoši
ar + Akuzatīvs ---------- ar (kā?) palīdzību
Akuzatīvs --------------- strādāt pie (piemēram, režisēt lugu, nevis strādāt pie režijas)
ir liela nozīme ----------- spēlē lielu lomu
vienlaikus --------------- vienlaicīgi
nepārprotami, skaidri ---- viennozīmīgi
pašlaik ------------------ uz doto momentu
vismaz ------------------- kā minimums
lielākoties, galvenokārt --- pa lielam
runa ir par --------------- runa iet par
tāpēc ka, pēc... --------- tā rezultātā
parasti, vienmēr, allaž ---- kā likums
īstenot, realizēt ---------- īstenot dzīvē, realizēt dīvē
par --------------------- attiecībā uz
pārredzams ------------ caurredzams, caurspīdīgs


kas cits, ja ne paši, ravēs savu valodas dārziņu. par to, vai tas ir lietderīgi, spriediet paši!