Kā tik tajā rudenī nav — visvisādi brīnišķīgi svētki — Mārtiņdiena, Lāčplēša diena, 18. novembris, Andreja diena un kas tik vēl ne.
Zinu, ka latvieši ir īgna un depresīva kapu tauta, kam atceres dienas ir sirdij tuvākas nekā svētki, bet, neraugoties uz to, būtu lieliski atcerēties, ka svētkus svin. Tāpat arī dažādas dienas svin, nevis atzīmē. Protams, var jau būt, ka ir cilvēki, kas neko nesvin, tikai atzīmē — pieiet pie kalendāra, apvelk pelēku rimbuli ap Mārtiņdienu, un tādējādi Mārtiņdiena ir atzīmēta, bet tie droši vien ir atsevišķi gadījumi. Pārējie dzīvespriecīgie svētku mīļotāji svin.
Vienīgais izņēmums, kad varētu par kādu dienu teikt atzīmē, ir dažādu sērgu dienas. Pasaules iesnu un klepus dienu nez vai izdosies nosvinēt.
Tiesa, šis ir tikai ieteikums, nevis akmenī kalts likums, jo arī Latviešu valodas vārdnīcā (tajā, kas sarkana) svinēt ir vārda atzīmēt trešā nozīme. Tāpat arī sinonīmu vārdnīcā vārdam svinēt ir tikai trīs legāli sinonīmi, no kuriem trešais ir sarunvalodas vārds šādā nozīmē - svētīt, atzīmēt, dzert.
Tā ka nav spiesta lieta visu svinīgi svinēt, vārdnīcas pieļauj arī atzīmēšanu, taču labais tonis un intelekts prasa, lai svinēšanas tomēr būtu vairāk (vismaz priecīgāk izskatās, ja arguments par koptu valodu neuzrunā pietiekami).
P.S. Dažādas bēdīgas dienas var pieminēt, savukārt nesaprotamus pasākums (kur nav skaidrs — paredzēta smiešanās vai raudāšana) var aizvadīt.
2011-11-11
2011-11-03
Pārdomas par “Vārda kaligrāfiju”
Nav jau cilvēkiem aizliegts domāt. Nav arī aizliegts savas domas paust publiski un padot tālāk. BET - varētu aizliegt. Citādi gadās dzirdēt un lasīt daudz muļķību. Ja cilvēki runātu tikai par to, ko zina, pasaule būtu ļoti klusa vieta.
Šorīt lasīju tviterī tālāk padoto Rīgas Laika redaktora sleju, par kuru kāda lasītāja bija izteikusies, ka tā esot iedvesmojusi uz paviršības izskaušanu virtuālos tekstos (aptuvena teiktā interpretācija). Tas, protams, ir skaisti, ja vien pati redaktora sleja nebūtu tāda... pavirša.
Te var iepazīties ar minēto rakstu gabalu:Vārda kaligrāfija.
Redaktora sleja ir veltīta skaidrai un saprotamai rakstīšanai, taču pats teksts datorsalikumā ir visnotaļ neglīts un grūti lasāms. Es tomēr esmu par to, ka virtuālā vidē jālieto atstarpes starp rindkopām un citi paņēmieni, lai lasīšanu padarītu mazāk ciešanu pilnu.
Tālāk seko pārmetums avīzei Diena par atstarpes nelikšanu aiz punkta. Es pieņemu, ka redaktoram gabals nebūtu nokritis, ja viņš paskaidrotu, ka atstarpe bieži netiek likta aiz kārtas skaitļa vārdiem vai saīsinājumiem, tā uzsverot to savienību vienā jēdzienā (kā arī atvieglojot dzīvi, iekšējā datubāzē meklējot notikumus konkrētos datumus). Tas, kā tur ir uzrakstīts pašlaik, rada iespaidu, ka arī teikumi tiek salipināti kopā, liekot domāt, ka visi ir tumsoņi un pasaule lēnām iet uz galu.
Nākamā doma sagrāva manas ilūzijas par to, ka redaktora slejas autors vispār orientējas valodas problēmās, jo tika piesaukta mūžīgā ka/kad problēma, kas “acumirklī runātāja teiktajam atņem īpašību, ko sauc par skaistumu”. Man tā atņēma ticamības momentu. Tas ir viens no biežāk piesauktajiem valodas kultūras sāpju punktiem, un man ir radies iespaids, ka par to runā tie, kas neko citu par valodas kļūdām pateikt nespēj, bet šo zina (jo droši vien pašiem kāds ir aizrādījis). Protams, ka nav glīti ka vietā lietot kad. Bet cik var par to runāt?!
Smaidiņu lietošana ir nosaukta par “vieglas debilitātes grimasi”. Nu, ko, izskatās, ka mēs dzīvojam viegli debilā pasaulē, jo pat Blinkenas “Latviešu interpunkcijā” smaidiņu lietošana ir īsi aplūkota (kā normāla parādība, starp citu).
Tālāk seko jūtu piesātināts apcerējums par to, ka vienos datoros savulaik varēja rakstīt skaisti. Ja pareizi atceros, Džobss savā runā minēja, ka drīz vien ideja tika patapināta (citiem vārdiem — nosperta) un drīz vien skaisti varēja rakstīt visos datoros. Rodas iespaids, ka U. Tīronam nav skaidrs, ko ar savas runas kaligrāfijas atkāpi vēlējās pateikt Džobss, savukārt man nav skaidrs, ko īsti vēlējās pateikt redaktors, savā slejā tik gari pieminot Apple. Tas droši vien vienkārši ir mēģinājums iet līdzi laikam un darīt to, ko dara visi — pieminēt Stīvu Džobsu kā pasaulē dižāko filozofu, prātotāju, dzīves skolotāju un ko tik vēl ne. Acīmredzot atkāpe par kaligrāfiju bija vienīgais, pie kā tik nopietnam un intelektuālam izdevumam pieķerties, lai kaut kā pamatotu savu lēmumu darīt to, ko pēdējā mēneša laikā dara visi, — citēt Stīvu Džobsu.
Tiesa, redaktora slejas pēdējais teikums ir tik labs, ka teju atsver visu baltiem diegiem šūto blāķi pirms tā: “Tas, kā mēs rakstām un runājam, bieži vien jau arī ir tas, ko mēs sakām.” To jo īpaši jāliek aiz auss virtuālajā saziņā, kur rakstītais vārds ir rakstītāja balss un vizītkarte. Un to es arī novēlu neaizmirst.
Šorīt lasīju tviterī tālāk padoto Rīgas Laika redaktora sleju, par kuru kāda lasītāja bija izteikusies, ka tā esot iedvesmojusi uz paviršības izskaušanu virtuālos tekstos (aptuvena teiktā interpretācija). Tas, protams, ir skaisti, ja vien pati redaktora sleja nebūtu tāda... pavirša.
Te var iepazīties ar minēto rakstu gabalu:Vārda kaligrāfija.
Redaktora sleja ir veltīta skaidrai un saprotamai rakstīšanai, taču pats teksts datorsalikumā ir visnotaļ neglīts un grūti lasāms. Es tomēr esmu par to, ka virtuālā vidē jālieto atstarpes starp rindkopām un citi paņēmieni, lai lasīšanu padarītu mazāk ciešanu pilnu.
Tālāk seko pārmetums avīzei Diena par atstarpes nelikšanu aiz punkta. Es pieņemu, ka redaktoram gabals nebūtu nokritis, ja viņš paskaidrotu, ka atstarpe bieži netiek likta aiz kārtas skaitļa vārdiem vai saīsinājumiem, tā uzsverot to savienību vienā jēdzienā (kā arī atvieglojot dzīvi, iekšējā datubāzē meklējot notikumus konkrētos datumus). Tas, kā tur ir uzrakstīts pašlaik, rada iespaidu, ka arī teikumi tiek salipināti kopā, liekot domāt, ka visi ir tumsoņi un pasaule lēnām iet uz galu.
Nākamā doma sagrāva manas ilūzijas par to, ka redaktora slejas autors vispār orientējas valodas problēmās, jo tika piesaukta mūžīgā ka/kad problēma, kas “acumirklī runātāja teiktajam atņem īpašību, ko sauc par skaistumu”. Man tā atņēma ticamības momentu. Tas ir viens no biežāk piesauktajiem valodas kultūras sāpju punktiem, un man ir radies iespaids, ka par to runā tie, kas neko citu par valodas kļūdām pateikt nespēj, bet šo zina (jo droši vien pašiem kāds ir aizrādījis). Protams, ka nav glīti ka vietā lietot kad. Bet cik var par to runāt?!
Smaidiņu lietošana ir nosaukta par “vieglas debilitātes grimasi”. Nu, ko, izskatās, ka mēs dzīvojam viegli debilā pasaulē, jo pat Blinkenas “Latviešu interpunkcijā” smaidiņu lietošana ir īsi aplūkota (kā normāla parādība, starp citu).
Tālāk seko jūtu piesātināts apcerējums par to, ka vienos datoros savulaik varēja rakstīt skaisti. Ja pareizi atceros, Džobss savā runā minēja, ka drīz vien ideja tika patapināta (citiem vārdiem — nosperta) un drīz vien skaisti varēja rakstīt visos datoros. Rodas iespaids, ka U. Tīronam nav skaidrs, ko ar savas runas kaligrāfijas atkāpi vēlējās pateikt Džobss, savukārt man nav skaidrs, ko īsti vēlējās pateikt redaktors, savā slejā tik gari pieminot Apple. Tas droši vien vienkārši ir mēģinājums iet līdzi laikam un darīt to, ko dara visi — pieminēt Stīvu Džobsu kā pasaulē dižāko filozofu, prātotāju, dzīves skolotāju un ko tik vēl ne. Acīmredzot atkāpe par kaligrāfiju bija vienīgais, pie kā tik nopietnam un intelektuālam izdevumam pieķerties, lai kaut kā pamatotu savu lēmumu darīt to, ko pēdējā mēneša laikā dara visi, — citēt Stīvu Džobsu.
Tiesa, redaktora slejas pēdējais teikums ir tik labs, ka teju atsver visu baltiem diegiem šūto blāķi pirms tā: “Tas, kā mēs rakstām un runājam, bieži vien jau arī ir tas, ko mēs sakām.” To jo īpaši jāliek aiz auss virtuālajā saziņā, kur rakstītais vārds ir rakstītāja balss un vizītkarte. Un to es arī novēlu neaizmirst.
2011-10-31
Novembris un “o”
Neticēsiet, bet rīt jau novembris.
Neliels padoms iz pareizrunas pūra — gada vienpadsmitā mēneša nosaukums pareizi ir novembris — ar īso patskani o (nevis [nuovembris]). Ttas skaidrojams ar mēnešu nosaukumu izcelsmi. Novembris ir no novem — “deviņi” latīņu valodā.
Svešvārdos latviešu valodā ir vai nu īsais o, vai garais ō, bet ne divskanis uo. Tā kā pēc izcelsmes mēnešu nosaukumi būtu attiecināmi uz nelatviešu cilmes vārdiem, tajos lietojams īsais patskanis [o] (par to, ka oktobris jāizrunā ar pirmo īso o un otro garo ō, nevienam īsti šaubu nav; tā kā mēnešu nosaukumi nākuši no viena katliņa, tur būtu jāievēro konsekvence — ja nav divskaņa uo, tad nav).
Par pareizrunu man piekrīt arī Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, kur novembris izrunājams ar īso o, stiepto intonāciju otrajā zilbē, kā arī tiek pieļauti varianti ģenitīva galotnē — novembra vai novembŗa.
Vispār stāsts par to, kā mēneši tika pie saviem nosaukumiem, ir visnotaļ interesants, tāpēc neviltots bija mans pārsteigums, atklājot, ka pieejamākais informācijas avots latviešu valodā par mēnešu nosaukumu rašanos ir portālā spoki.lv kā radās kalendārs un viriesi.lv raksts kā radās kalendārs. Abi raksti ir gandrīz vienādi, vienam tik bildītes klāt. Lūk, viens avots angliski, kaut gan arī tur nekā daudz vairāk nav: Origin of the names of the months.
Jauku jums Visu svēto dienu (1. novembris)!
Neliels padoms iz pareizrunas pūra — gada vienpadsmitā mēneša nosaukums pareizi ir novembris — ar īso patskani o (nevis [nuovembris]). Ttas skaidrojams ar mēnešu nosaukumu izcelsmi. Novembris ir no novem — “deviņi” latīņu valodā.
Svešvārdos latviešu valodā ir vai nu īsais o, vai garais ō, bet ne divskanis uo. Tā kā pēc izcelsmes mēnešu nosaukumi būtu attiecināmi uz nelatviešu cilmes vārdiem, tajos lietojams īsais patskanis [o] (par to, ka oktobris jāizrunā ar pirmo īso o un otro garo ō, nevienam īsti šaubu nav; tā kā mēnešu nosaukumi nākuši no viena katliņa, tur būtu jāievēro konsekvence — ja nav divskaņa uo, tad nav).
Par pareizrunu man piekrīt arī Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, kur novembris izrunājams ar īso o, stiepto intonāciju otrajā zilbē, kā arī tiek pieļauti varianti ģenitīva galotnē — novembra vai novembŗa.
Vispār stāsts par to, kā mēneši tika pie saviem nosaukumiem, ir visnotaļ interesants, tāpēc neviltots bija mans pārsteigums, atklājot, ka pieejamākais informācijas avots latviešu valodā par mēnešu nosaukumu rašanos ir portālā spoki.lv kā radās kalendārs un viriesi.lv raksts kā radās kalendārs. Abi raksti ir gandrīz vienādi, vienam tik bildītes klāt. Lūk, viens avots angliski, kaut gan arī tur nekā daudz vairāk nav: Origin of the names of the months.
Jauku jums Visu svēto dienu (1. novembris)!
2011-10-28
Glābsim vienradžus un nelietosim atgriezeniskos lietvārdus lokatīvā!
Ikreiz, kad kāds mēģina pateikt atgriezenisko lietvārdu lokatīvā, nomirst kāds vienradzis!
Pietiekami daudz dramatisma, lai būtu stimuls uzmanīties? Labi!
Tātad, latviešu valodā ir tāda neparasta lieta kā lietvārdu atgriezeniskās formas — tās, kas beidzas ar -šanās. (!!! Nejaukt ar vārdiem, kas beidzas ar -šana, tas nav viens un tas pats!) Visi tie vārdi — mazgāšanās, tikšanās, vienošanās, kaušanās utt. ir atgriezeniskie lietvārdi. Tiem piemīt maģiskas spējas: kaut arī tie ir lietvārdi, tie ne tikai neietilpst nevienā deklinācijā, bet arī lokās īpatnēji (tik īpatnēji, ka puse locījumu vienkārši nedarbojas).
Te būs tabula
Skaidri un gaiši redzams — nekādu datīvu un lokatīvu, kā arī no instrumentāļa ir tikai puse. Un katrreiz, kad kāds mēģina pateikt kaut ko šādu: šodienas tikšanās* tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās** tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajai vienošanai***, kaut kur pasaulē nomirst kāds vienradzis. Lietot šādas neesošas formas ir tikpat bīstami kā mēģināt dalīt ar nulli!
Korekti un vienradžu veselībai ieteicami būtu sacīt šādi: šodienas tikšanās laikā tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās līgumā tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajam sadarbības līgumam.
Saudzējiet vienradžus un gādājiet vilnas zeķes — ziema nāk! Un neaizmirstiet naktī pēc sestdienas pagriezt pulksteņus stundu atpakaļ, lai svētdien var ilgāk gulēt. (Pasaulē sākušās akcijas, kur iecerēts naktī iegūtajā papildu stundā darīt labus darbus. Es domāju — nav ko iespringt — to papildu stundu visi tāpat vienkārši noguļ, pat tie, kuri vēlētos, lai diennaktī būtu 25 stundas!)
_____
*, ** - domāts lokatīvs - kur?
*** - domāts datīvs - kam?
______________________________
Gandrīz aizmirsu! Centrālais šo zinību avots — R. Kolužas "...tika, ...tika - gramatika. Latviešu valoda tabulās 5.klasei" (jā, nepārlasījāties — 5. klasei!), 43. lpp.
Pietiekami daudz dramatisma, lai būtu stimuls uzmanīties? Labi!
Tātad, latviešu valodā ir tāda neparasta lieta kā lietvārdu atgriezeniskās formas — tās, kas beidzas ar -šanās. (!!! Nejaukt ar vārdiem, kas beidzas ar -šana, tas nav viens un tas pats!) Visi tie vārdi — mazgāšanās, tikšanās, vienošanās, kaušanās utt. ir atgriezeniskie lietvārdi. Tiem piemīt maģiskas spējas: kaut arī tie ir lietvārdi, tie ne tikai neietilpst nevienā deklinācijā, bet arī lokās īpatnēji (tik īpatnēji, ka puse locījumu vienkārši nedarbojas).
Te būs tabula
Locījumi
|
vienskaitlis
|
daudzskaitlis
|
N. kas?
|
smiešanās
|
smiešanās
|
Ģ. kā?
|
smiešanās
|
smiešanos
|
D. kam?
|
-
|
-
|
A. ko?
|
smiešanos
|
smiešanās
|
I. ar ko?
|
ar smiešanos
|
-
|
L. kur?
|
-
|
-
|
V. -
|
-
|
-
|
Skaidri un gaiši redzams — nekādu datīvu un lokatīvu, kā arī no instrumentāļa ir tikai puse. Un katrreiz, kad kāds mēģina pateikt kaut ko šādu: šodienas tikšanās* tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās** tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajai vienošanai***, kaut kur pasaulē nomirst kāds vienradzis. Lietot šādas neesošas formas ir tikpat bīstami kā mēģināt dalīt ar nulli!
Korekti un vienradžu veselībai ieteicami būtu sacīt šādi: šodienas tikšanās laikā tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās līgumā tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajam sadarbības līgumam.
Saudzējiet vienradžus un gādājiet vilnas zeķes — ziema nāk! Un neaizmirstiet naktī pēc sestdienas pagriezt pulksteņus stundu atpakaļ, lai svētdien var ilgāk gulēt. (Pasaulē sākušās akcijas, kur iecerēts naktī iegūtajā papildu stundā darīt labus darbus. Es domāju — nav ko iespringt — to papildu stundu visi tāpat vienkārši noguļ, pat tie, kuri vēlētos, lai diennaktī būtu 25 stundas!)
_____
*, ** - domāts lokatīvs - kur?
*** - domāts datīvs - kam?
______________________________
Gandrīz aizmirsu! Centrālais šo zinību avots — R. Kolužas "...tika, ...tika - gramatika. Latviešu valoda tabulās 5.klasei" (jā, nepārlasījāties — 5. klasei!), 43. lpp.
2011-10-26
"Pēc" un komati, komati un "pēc"
Man šķiet, organisms pamazām apsver domu par došanos ziemas miegā līdz ar lāčiem, ežiem un susuriem. Man nav cita izskaidrojuma miegainajam gurdumam, kas pārņem miesu katrreiz, kad prātā ienāk kāds labs darbiņš, kas darāms būtu.
Lai vai kā — kamēr tauta, mākslīgo lielpilsētas uguņu maldināta, gulēt dodas līdz ar pūcēm, pameditēsim nedaudz par komatu tēmu.
Noteikti ir redzētas dažādas konstrukcijas ar pēc. Reizēm ar komatiem, reizēm bez, un ej nu tu, homo vulgaris, saproti, kam par godu ir tā, kā ir.
Viss ir vienkārši — ja pēc ir lietots secības vai pēctecības nozīmē, tad komatu nevajag, savukārt gadījumos, kad pēc parāda kaut kādus metafiziskus apstākļus, kas nosaka kaut ko tālāk, tad komatu vajag.
Blinkena 257. lappusē par šo saka tādus vārdus: “Ar komatiem atdala nomināla rakstura iespraudumus pēc manām domām, pēc preses ziņām, pēc aptuveniem datiem, pēc vecas paražas, pēc šīs teorijas u. tml., kuri norāda informācijas avotu, darbības motivāciju.”
Tiesa, tālāk mazākiem burtiņiem stāv atkāpe no likuma: “Ja šādi vārdu savienojumi teikumā iekļaujas kā cēloņa vai veida apstākļi vai arī kā papildinātāji vai ierobežotāji, tos ar komatiem neatdala. Piemēram, Bet, tā kā tas viņai pienācās pēc visām vecām paražām, ķēve vienaldzīgi pārkrustoja asti un aizčāpoja tālāk. Atkarā no satura niansēm un intonācijas pieturzīme varētu būt fakultatīvā, jo ne vienmēr viegli noteikt, vai vārdu savienojumam ir modāla vai jēdzieniska nozīme.”
Zinu, izklausās pārāk gudri. Lūk — muļķudrošs padoms — ja pēc lietots ar nozīmi 'according to', tad komatu vajag, ja ar nozīmi 'after' — nevajag. (Es ceru, ka ar angļu valodas piemēriem pietiek — krievu tastatūras man nav, savukārt vācu valodu vēl neprotu.)
Daži piemēri gludākai aiziešanai.
Indulis, skatoties televizoru, nolēma uzēst. Viņam bija bulciņa un pīrādziņš. Indulis gribēja uzklausīt vispirms bulciņu, bet pēc bulciņas domām uzklausīt pīrādziņa domas, vai tie ir ar mieru. Pēc bulciņas domām, šī iecere bija absurda, jo ēdamais nedomā.
Un tagad normāli piemēri.
Pēc vakardienas vētrainās uzdzīves Ārijai nedaudz sāpēja galva un ļoti slāpa.
Pēc Induļa domām, Ārija pati pie tā bija vainīga.
Ceru, ka šis ieraksts atviegloja kāda censoņa dzīvi. Katrreiz, kad jūs pareizi ieliekat komatu, ...ē, komats ir pareizā vietā.
Lai vai kā — kamēr tauta, mākslīgo lielpilsētas uguņu maldināta, gulēt dodas līdz ar pūcēm, pameditēsim nedaudz par komatu tēmu.
Noteikti ir redzētas dažādas konstrukcijas ar pēc. Reizēm ar komatiem, reizēm bez, un ej nu tu, homo vulgaris, saproti, kam par godu ir tā, kā ir.
Viss ir vienkārši — ja pēc ir lietots secības vai pēctecības nozīmē, tad komatu nevajag, savukārt gadījumos, kad pēc parāda kaut kādus metafiziskus apstākļus, kas nosaka kaut ko tālāk, tad komatu vajag.
Blinkena 257. lappusē par šo saka tādus vārdus: “Ar komatiem atdala nomināla rakstura iespraudumus pēc manām domām, pēc preses ziņām, pēc aptuveniem datiem, pēc vecas paražas, pēc šīs teorijas u. tml., kuri norāda informācijas avotu, darbības motivāciju.”
Tiesa, tālāk mazākiem burtiņiem stāv atkāpe no likuma: “Ja šādi vārdu savienojumi teikumā iekļaujas kā cēloņa vai veida apstākļi vai arī kā papildinātāji vai ierobežotāji, tos ar komatiem neatdala. Piemēram, Bet, tā kā tas viņai pienācās pēc visām vecām paražām, ķēve vienaldzīgi pārkrustoja asti un aizčāpoja tālāk. Atkarā no satura niansēm un intonācijas pieturzīme varētu būt fakultatīvā, jo ne vienmēr viegli noteikt, vai vārdu savienojumam ir modāla vai jēdzieniska nozīme.”
Zinu, izklausās pārāk gudri. Lūk — muļķudrošs padoms — ja pēc lietots ar nozīmi 'according to', tad komatu vajag, ja ar nozīmi 'after' — nevajag. (Es ceru, ka ar angļu valodas piemēriem pietiek — krievu tastatūras man nav, savukārt vācu valodu vēl neprotu.)
Daži piemēri gludākai aiziešanai.
Indulis, skatoties televizoru, nolēma uzēst. Viņam bija bulciņa un pīrādziņš. Indulis gribēja uzklausīt vispirms bulciņu, bet pēc bulciņas domām uzklausīt pīrādziņa domas, vai tie ir ar mieru. Pēc bulciņas domām, šī iecere bija absurda, jo ēdamais nedomā.
Un tagad normāli piemēri.
Pēc vakardienas vētrainās uzdzīves Ārijai nedaudz sāpēja galva un ļoti slāpa.
Pēc Induļa domām, Ārija pati pie tā bija vainīga.
Ceru, ka šis ieraksts atviegloja kāda censoņa dzīvi. Katrreiz, kad jūs pareizi ieliekat komatu, ...ē, komats ir pareizā vietā.
2011-09-23
Par mau**m, prostitūtām un ielasmeitām — par Streipu domājot
Vakar vakarā pēc mierīgas pasēdēšanas inteliģentā sabiedrībā atvērtu tviteri... Kā kāds savā tvītā izteicās — vakar tviterī bija viena vienīga mau**ba. Un laikam man kā valodniecei arī būtu kas jāteic.
Video te!
Aptuvenai analīzei vajadzētu vismaz bakalaura darba apjoma pētījumu, jo minētais rupjais vārds nav tikai piecu burtu kombinācija. Tur apakšā krājas gadu simtu gaitā uzslāņota semantika. Un, tā kā valoda ir dzīva un vārdiem nozīmes mainās, pieņemu, ka arī šis gadu gaitā no neitrāla vārda ir kļuvis par rupju, tad par vienkāršrunas vārdu, tad atkal kaut ko ļoti rupju... Viss atkarīgs no sabiedrības vajadzībām un lietojamās leksikas daudzuma.
Neatkarīgi no nācijas inteliģences pakāpes katrā valodā ir lamuvārdi un par rupjiem uzskatīti vārdi un izteicieni. Turklāt — daudz šīs bagātības. Un neba nu tāpēc, ka skaistu vārdu ar skaistām nozīmēm trūktu, bet tāpēc, ka vajag! Es īsti nezinu, vai ir bijuši kādi akadēmiski pētījumi par lamuvārdu nozīmi ikdienas saziņā un to, kāpēc šis leksikas slānis jau krusta karos nav sadedzināts, taču vienu varu teikt droši — šis leksikas slānis nav nekas ārkārtējs un nav arī nekas iznīcināms.
Lai arī lamuvārdi tiek atzīti par rupjiem un intelektuālos kontekstos neiederīgiem, tiem piemīt spēcīga nozīmes konotācija, kas īpašos gadījumos var būt nepieciešama kaut kādu eskalētu jūtu paušanai un kāda noteikta efekta panākšanai. Un tur nevar izlīdzēties ar maijpuķītēm un mākonīšiem.
Atgriežoties pie Streipa. Pirmā doma, kas man ienāca prātā — iespējams, Streips kā ārzemju latvietis nav ielīdis valodā līdz aknām, līdz ar to angliski visnotaļ neitrālo whores iztulkojis kā visnotaļ rupjo ma**as. Tad es padomāju vēlreiz. Redz — prostitūta un ielasmeita nav nekādi slepenie vārdi. Pieņemu, ka tos zina pat svaigi ārzemju latvieši. Bet — kā vienā vārdā iekļaut gan nozīmes būtību, gan dziļu nicinājumu? Ielasmeita ir tik normāls vārds, ka pat es neapvainotos. Prostitūta jau ir konkrētāk, bet kopā ar vārdu suteners vienkārši atgādina kaut kādu nodarbinātības jomu, kas varbūt nav pati cienījamākā, bet nekādas mēmās šausmas arī noteikti nav.
Ikviens, kas kaut reizi dzīvē ir izteicies publiski, zina, cik svarīgi ir turēt taisnu domas kursu un izteikties koncentrēti un par tēmu. Ja reiz cienījamais žurnālists bija sācis savu analoģiju ar pasaulē senāko profesiju, tā bija jānoved līdz skaidram galam, un, ja reiz bija nepieciešams paust koncentrētu nicinājumu, tad spēcīgi leksikas slāņi tam ir lielisks līdzeklis.
Tas ir rupjš vārds. Pilnīgi noteikti, BET — šis vārds latviešiem līdzās bijis jau daudzus gadsimtus, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu paust sakāmo. Nesakiet, ka raidījumā uzzinājāt kaut ko tādu, ko iepriekš nebūtu zinājuši. Jā, piekrītu, par šāda vārda lietošanu varbūt pat varētu izteikt rājienu, bet — ja žurnālists tiek atlaists no darba viena vispārzināma un plaši lietota vārda dēļ, tad, manā izpratnē, tas par ma***ām padara pašus darba devējus.
________
* Runātā tekstā vārds izskan un pazūd, rakstītā — paliek, tāpēc arī zvaigžņotie vārdi.
Video te!
Aptuvenai analīzei vajadzētu vismaz bakalaura darba apjoma pētījumu, jo minētais rupjais vārds nav tikai piecu burtu kombinācija. Tur apakšā krājas gadu simtu gaitā uzslāņota semantika. Un, tā kā valoda ir dzīva un vārdiem nozīmes mainās, pieņemu, ka arī šis gadu gaitā no neitrāla vārda ir kļuvis par rupju, tad par vienkāršrunas vārdu, tad atkal kaut ko ļoti rupju... Viss atkarīgs no sabiedrības vajadzībām un lietojamās leksikas daudzuma.
Neatkarīgi no nācijas inteliģences pakāpes katrā valodā ir lamuvārdi un par rupjiem uzskatīti vārdi un izteicieni. Turklāt — daudz šīs bagātības. Un neba nu tāpēc, ka skaistu vārdu ar skaistām nozīmēm trūktu, bet tāpēc, ka vajag! Es īsti nezinu, vai ir bijuši kādi akadēmiski pētījumi par lamuvārdu nozīmi ikdienas saziņā un to, kāpēc šis leksikas slānis jau krusta karos nav sadedzināts, taču vienu varu teikt droši — šis leksikas slānis nav nekas ārkārtējs un nav arī nekas iznīcināms.
Lai arī lamuvārdi tiek atzīti par rupjiem un intelektuālos kontekstos neiederīgiem, tiem piemīt spēcīga nozīmes konotācija, kas īpašos gadījumos var būt nepieciešama kaut kādu eskalētu jūtu paušanai un kāda noteikta efekta panākšanai. Un tur nevar izlīdzēties ar maijpuķītēm un mākonīšiem.
Atgriežoties pie Streipa. Pirmā doma, kas man ienāca prātā — iespējams, Streips kā ārzemju latvietis nav ielīdis valodā līdz aknām, līdz ar to angliski visnotaļ neitrālo whores iztulkojis kā visnotaļ rupjo ma**as. Tad es padomāju vēlreiz. Redz — prostitūta un ielasmeita nav nekādi slepenie vārdi. Pieņemu, ka tos zina pat svaigi ārzemju latvieši. Bet — kā vienā vārdā iekļaut gan nozīmes būtību, gan dziļu nicinājumu? Ielasmeita ir tik normāls vārds, ka pat es neapvainotos. Prostitūta jau ir konkrētāk, bet kopā ar vārdu suteners vienkārši atgādina kaut kādu nodarbinātības jomu, kas varbūt nav pati cienījamākā, bet nekādas mēmās šausmas arī noteikti nav.
Ikviens, kas kaut reizi dzīvē ir izteicies publiski, zina, cik svarīgi ir turēt taisnu domas kursu un izteikties koncentrēti un par tēmu. Ja reiz cienījamais žurnālists bija sācis savu analoģiju ar pasaulē senāko profesiju, tā bija jānoved līdz skaidram galam, un, ja reiz bija nepieciešams paust koncentrētu nicinājumu, tad spēcīgi leksikas slāņi tam ir lielisks līdzeklis.
Tas ir rupjš vārds. Pilnīgi noteikti, BET — šis vārds latviešiem līdzās bijis jau daudzus gadsimtus, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu paust sakāmo. Nesakiet, ka raidījumā uzzinājāt kaut ko tādu, ko iepriekš nebūtu zinājuši. Jā, piekrītu, par šāda vārda lietošanu varbūt pat varētu izteikt rājienu, bet — ja žurnālists tiek atlaists no darba viena vispārzināma un plaši lietota vārda dēļ, tad, manā izpratnē, tas par ma***ām padara pašus darba devējus.
________
* Runātā tekstā vārds izskan un pazūd, rakstītā — paliek, tāpēc arī zvaigžņotie vārdi.
2011-09-15
Veca patiesība par -a- un -ā- darbības vārdos
Kā mēs visi labi zinām, atkārtošana ir zināšanu māte un stostīšanās māsa. Pēdējās pāris dienās vismaz divi savā starpā nesaistīti cilvēki runāja par kādu pareizrakstības sīkumu, ko parasti aplūko pamatskolā un vidusskolā. Un, ja reiz divi cilvēki par to pēdējā laikā spiež, tad pieņemu, ka spriedēju noteikti ir vēl vairāk.
Tātad — kāda kalibra a jāraksta dažos atsevišķos darbības vārdos. Par to arī parunāsim.
Vispirms nedaudz teorijas atkārtošanai!
“Tiešajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kam nenoteiksmē ir izskaņa -īt, -ināt, īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2 personas formu galotnēs lietojams garā patskaņa ā burts: valdīt - valdām, valdāt, valdzināt - valdzinām, valdzināt. Likums jāievēro arī vārda zināt formu izrunā un rakstībā: zinām, zināt. Tiem 3. personas galotnē ir -a: valda, valdzina, zina.
Atgriezeniskajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kuriem nenoteiksmē ir izskaņa -īties, -ināties, garais ā ir īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2. personas un abu skaitļu 3. personas formu galotnēs: mainīties - maināmies, maināties, mainās; sasveicināties - sasveicināmies, sasveicināties, sasveicinās. (Likums attiecas arī uz nelokāmo divdabi, kas beidzas ar piedēkli -ām vai izskaņu -āmies.)
Pārējos tiešajos un atgriezeniskajos darbības vārdos šajās formās jārunā un jāraksta īsais a: raudāt - raudam, raudat, izturēties - izturamies, izturaties, izturas.”
Šis lieliskais teorijas gabals ir iz Ritas Lāces latviešu valodas mācību grāmatas vidusskolām. Ja kāds cītīgi izlasīja, bet tāpat lāga nesaprot, kas ir kas (jo īpaši — kas ir konjugācijas un kāpēc te tās piesauktas), raudzīšu to pašu pateikt vienkāršotā veidā. Ja darbības vārda beigas nenoteiksmē ir -īt, -īties, -ināt, -ināties, tad daudzskaitļa pirmajā un otrajā personā galotnē būs garais ā. UN — trešajā personā — ja vārda galotne ir a, tad tas ir īsais a, ja galotne ir -ās, tad tas ir garais ā.
Daži piemēri.
-- Es gribu zināt, kurš piegānīja kāpņu telpu. Vai jūs zināt, kas to izdarīja? Pensionārs no pirmā stāva noteikti zina.
-- Šovakar ir iedvesma rakstīt. Tādās reizēs mēs ar Juri rakstām uz kaimiņa sētas. Tas ir — es skatos, Juris raksta.
-- Kāpēc jūs birdināt asaras? Būtu laikus domājuši par piedienīgu uzvedību publiskā telpā, nevajadzētu birdināt asaras, skatoties “YouTube”. Juta Melle arī droši vien birdina asaras, lasot komentārus.
-- Ja rodas vēlēšanās skatīties pieaugušajiem domātos kanālus, mēs vienkārši izvelkam tālskati un skatāmies uz pretējo māju. Vakar mēs secinājām, ka viņi arī skatās — uz mums!
-- Lai dabūtu nost lieko mitrumu pēc negaidītas peldes Daugavā, jums vajadzētu purināties kā sunim, bet šobrīd jūs purināties kā sklerotiska aita. Ivars gan labi purinās.
Tātad — kāda kalibra a jāraksta dažos atsevišķos darbības vārdos. Par to arī parunāsim.
Vispirms nedaudz teorijas atkārtošanai!
“Tiešajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kam nenoteiksmē ir izskaņa -īt, -ināt, īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2 personas formu galotnēs lietojams garā patskaņa ā burts: valdīt - valdām, valdāt, valdzināt - valdzinām, valdzināt. Likums jāievēro arī vārda zināt formu izrunā un rakstībā: zinām, zināt. Tiem 3. personas galotnē ir -a: valda, valdzina, zina.
Atgriezeniskajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kuriem nenoteiksmē ir izskaņa -īties, -ināties, garais ā ir īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2. personas un abu skaitļu 3. personas formu galotnēs: mainīties - maināmies, maināties, mainās; sasveicināties - sasveicināmies, sasveicināties, sasveicinās. (Likums attiecas arī uz nelokāmo divdabi, kas beidzas ar piedēkli -ām vai izskaņu -āmies.)
Pārējos tiešajos un atgriezeniskajos darbības vārdos šajās formās jārunā un jāraksta īsais a: raudāt - raudam, raudat, izturēties - izturamies, izturaties, izturas.”
Šis lieliskais teorijas gabals ir iz Ritas Lāces latviešu valodas mācību grāmatas vidusskolām. Ja kāds cītīgi izlasīja, bet tāpat lāga nesaprot, kas ir kas (jo īpaši — kas ir konjugācijas un kāpēc te tās piesauktas), raudzīšu to pašu pateikt vienkāršotā veidā. Ja darbības vārda beigas nenoteiksmē ir -īt, -īties, -ināt, -ināties, tad daudzskaitļa pirmajā un otrajā personā galotnē būs garais ā. UN — trešajā personā — ja vārda galotne ir a, tad tas ir īsais a, ja galotne ir -ās, tad tas ir garais ā.
Daži piemēri.
-- Es gribu zināt, kurš piegānīja kāpņu telpu. Vai jūs zināt, kas to izdarīja? Pensionārs no pirmā stāva noteikti zina.
-- Šovakar ir iedvesma rakstīt. Tādās reizēs mēs ar Juri rakstām uz kaimiņa sētas. Tas ir — es skatos, Juris raksta.
-- Kāpēc jūs birdināt asaras? Būtu laikus domājuši par piedienīgu uzvedību publiskā telpā, nevajadzētu birdināt asaras, skatoties “YouTube”. Juta Melle arī droši vien birdina asaras, lasot komentārus.
-- Ja rodas vēlēšanās skatīties pieaugušajiem domātos kanālus, mēs vienkārši izvelkam tālskati un skatāmies uz pretējo māju. Vakar mēs secinājām, ka viņi arī skatās — uz mums!
-- Lai dabūtu nost lieko mitrumu pēc negaidītas peldes Daugavā, jums vajadzētu purināties kā sunim, bet šobrīd jūs purināties kā sklerotiska aita. Ivars gan labi purinās.
2011-09-06
Bieds un bubulis “savādāk”
Labvakar, manu mazo draudziņ. Parunāsim par to, kā pareizi lietot vārdus savādāk un citādi.
Bieži nākas dzirdēt, kā pūrisma fani labo paviršos runātājus, klusībā tos droši vien dēvējot dažādos ne pārāk glaimojošos vārdos, kad runātā vai rakstītā tekstā pavīd vārdiņš savādāk. Tad parasti ir kāds, kas novaid kaut ko no sērijas “ak, jūs, muļķi, pareizi taču ir citādāk, kad jūs to vienreiz iemācīsieties” un tā tālāk. Un te nu jāteic, ka taisnības nav abiem.
Lai nevilktu intrigu līdz laimīgajām beigām un nezaudētu kādu nepacietīgu lasītāju, kas pēc patiesības, nevis spriedelējumiem te nākuši, īsi pateikšu būtisko — gadījumos, kad vārds savādāk lietots nevietā, pareizi to būtu aizstāt ar vārdu citādi.
Un tagad padziļinātais kurss interesentiem.
Stāsts ir par četriem vārdiem — savādi, savādāk, citādi, citādāk. Šie ir apstākļa vārdi. Divi — pamata pakāpē, divi — izmantojot latviešu valodas piedāvātās iespējas — darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. (Plašāk par apstākļa vārdu gradāciju var izlasīt Paegles grāmatas 154. lpp.) Nav tā, ka vārds savādāk allažiņ ir nepareizs, nebūt ne. Tam ir sava nozīme, kas pareizā kontekstā pilda savu funkciju.
Vārdiem savādi un citādi latviešu valodā ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (kaut gan vārdnīcās pie vārda savādāk var atrast skaidrojumu citādi, to var skaidrot visnotaļ vienkārši — parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nedarbojas). Savādi nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt citādi nozīmē “citā veidā”.
Jāatzīst, ka pat literatūrā un citos koptos tekstos var atrast vārdu savādāk, kas lietots ar nozīmi “citādi”, jāteic, ka vēlama šāda parādība nav, jo jauc cilvēkiem prātus un tie pavisam aizmirst, ko vārds savādi viens pats nozīmē, tomēr labāk lietot vārdu savādāk, ja ir izbiris no prāta vārds citādi, nekā braši labot savādāk uz citādāk, kas gan ir auzas, jo tā ir sarunvalodas forma, pie kuras smadzeni var izmežģīt, ja mēģina saprast, kāpēc tur ir pārākā pakāpe un ko tā nozīmē (tas ir — ja mēs vārdu citādi tulkotu kā “otherwise”, tad ko, pēc jūsu domām, varētu nozīmēt konstrukcija “more otherwise”, kas būtu vārda citādāk ekvivalents?).
Un te piemēri ar pareizu lietojumu.
Citādi: apēd zirņus, citādi tupēsi kaktā uz neapēstajiem!
Citādāk: nespēju izdomāt nevienu pareizu konstrukciju...
Savādi: bērni no paralēlklases bija savādi — viens nāca uz skolu zilām zeķēm, otrs — zilām acīm.
Savādāk: zilās zeķes likās savādi, bet zilās acis - vēl savādāk.
Bieži nākas dzirdēt, kā pūrisma fani labo paviršos runātājus, klusībā tos droši vien dēvējot dažādos ne pārāk glaimojošos vārdos, kad runātā vai rakstītā tekstā pavīd vārdiņš savādāk. Tad parasti ir kāds, kas novaid kaut ko no sērijas “ak, jūs, muļķi, pareizi taču ir citādāk, kad jūs to vienreiz iemācīsieties” un tā tālāk. Un te nu jāteic, ka taisnības nav abiem.
Lai nevilktu intrigu līdz laimīgajām beigām un nezaudētu kādu nepacietīgu lasītāju, kas pēc patiesības, nevis spriedelējumiem te nākuši, īsi pateikšu būtisko — gadījumos, kad vārds savādāk lietots nevietā, pareizi to būtu aizstāt ar vārdu citādi.
Un tagad padziļinātais kurss interesentiem.
Stāsts ir par četriem vārdiem — savādi, savādāk, citādi, citādāk. Šie ir apstākļa vārdi. Divi — pamata pakāpē, divi — izmantojot latviešu valodas piedāvātās iespējas — darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. (Plašāk par apstākļa vārdu gradāciju var izlasīt Paegles grāmatas 154. lpp.) Nav tā, ka vārds savādāk allažiņ ir nepareizs, nebūt ne. Tam ir sava nozīme, kas pareizā kontekstā pilda savu funkciju.
Vārdiem savādi un citādi latviešu valodā ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (kaut gan vārdnīcās pie vārda savādāk var atrast skaidrojumu citādi, to var skaidrot visnotaļ vienkārši — parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nedarbojas). Savādi nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt citādi nozīmē “citā veidā”.
Jāatzīst, ka pat literatūrā un citos koptos tekstos var atrast vārdu savādāk, kas lietots ar nozīmi “citādi”, jāteic, ka vēlama šāda parādība nav, jo jauc cilvēkiem prātus un tie pavisam aizmirst, ko vārds savādi viens pats nozīmē, tomēr labāk lietot vārdu savādāk, ja ir izbiris no prāta vārds citādi, nekā braši labot savādāk uz citādāk, kas gan ir auzas, jo tā ir sarunvalodas forma, pie kuras smadzeni var izmežģīt, ja mēģina saprast, kāpēc tur ir pārākā pakāpe un ko tā nozīmē (tas ir — ja mēs vārdu citādi tulkotu kā “otherwise”, tad ko, pēc jūsu domām, varētu nozīmēt konstrukcija “more otherwise”, kas būtu vārda citādāk ekvivalents?).
Un te piemēri ar pareizu lietojumu.
Citādi: apēd zirņus, citādi tupēsi kaktā uz neapēstajiem!
Citādāk: nespēju izdomāt nevienu pareizu konstrukciju...
Savādi: bērni no paralēlklases bija savādi — viens nāca uz skolu zilām zeķēm, otrs — zilām acīm.
Savādāk: zilās zeķes likās savādi, bet zilās acis - vēl savādāk.
2011-07-06
Par vārdiem “abējādi” un “tādējādi”
Abējādi un tādējādi raksta ar garo ē. Vienmēr un visur.
Piemērs lietojumā — Eduards mēģināja atvērt gurķu burku. Viņam bija nazis un attaisāmais. Eduards izmēģinājās abējādi, bet bez panākumiem, tādējādi pie kartupeļiem nācās piekost pliku biezpienu. Eduards vien izmisis novilka "Ēēē...", arī ar trešo piegājienu netiekot pie skābētajiem labumiem.
Piemērs lietojumā — Eduards mēģināja atvērt gurķu burku. Viņam bija nazis un attaisāmais. Eduards izmēģinājās abējādi, bet bez panākumiem, tādējādi pie kartupeļiem nācās piekost pliku biezpienu. Eduards vien izmisis novilka "Ēēē...", arī ar trešo piegājienu netiekot pie skābētajiem labumiem.
2011-07-04
Iespraudumi
Par godu tam, ka šodien pati meklēju vienu komatu būšanu un uznāca iedvesma, paķidāšu lielisko Blinkenas apcerējumu par komatiem un izkonspektēšu dzīvībai svarīgākās lietas laukā. Domāju, noderēs gan pašam, gan Sašam.
Tātad — iespraudumi: visādi nieki teikumā, ko tikpat labi varētu arī neiespraust (zinu, ka izsmeļoša definīcija, bet, lūdzu, necitējiet mani savos noslēguma darbos!).
Liekas, šķiet, rādās, arī man liekas, man šķiet, cik rādās (pie šiem svarīga piebilde — nav jāatdala ar komatu, ja tas ir izteicēja funkcijā, piemēram, liekas pats par sevi saprotams, ka miskaste jāiznes tam, kurš iemeta pēdējo drazu, tas suns šķiet tāds nevesels pēc alus baudīšanas).
Tāpat arī var tikt iesprausti verbi dažādās personas formās, tie būtu tādi kā: ceru, domāju, saku, teiksim, redzi, zini, redziet, ziniet, skaties, saka, stāsta (piemēram, Juris, stāsta, ir liels brunču mednieks — nesen devās uz Skotiju, absints, redziet, ir bīstama dzira).
Tāpat komatojami iespraudumi ar verbiem un citiem vārdiem, kas nāk tiem komplektā: kā ceru, kā minēju, cik zinu, cik saprotu, es saku, tu zini, viņš saka, kā dažs saka, kā ļaudis runā u.c., piemēram, kā minēju, Juris devās uz Skotiju, kur, kā dažs saka, brunču netrūkst, bet Jurim, kā ļaudis melš, to tik vajag.
Tāpat komato iespraustus predikatīvus vārdu savienojumus (zem šī gudrā apzīmējuma slēpjas kaut kas ļoti līdzīgs vienkāršam teikumam), piemēram, galdnieks Juris, es atkārtoju, devās uz Skotiju. diemžēl tas, ciema ļaudis runāja, ļoti skumdināja Mildu.
Tātad — iespraudumi: visādi nieki teikumā, ko tikpat labi varētu arī neiespraust (zinu, ka izsmeļoša definīcija, bet, lūdzu, necitējiet mani savos noslēguma darbos!).
Ar komatiem atdala
Dažādus verbālus iespraudumus un iespraustus vārdus un vārdu savienojumus, kam centrā ir darbības vārda personas forma: cerams, domājams, iespējams, protams, redzams, zināms u.c., kā arī šie paši savienojumā ar kā, cik vai citiem, piemēram, kā redzams, kā skaidri redzams, cik zināms, cik man zināms, vārdu sakot, īsi sakot, tā sakot un citi.Liekas, šķiet, rādās, arī man liekas, man šķiet, cik rādās (pie šiem svarīga piebilde — nav jāatdala ar komatu, ja tas ir izteicēja funkcijā, piemēram, liekas pats par sevi saprotams, ka miskaste jāiznes tam, kurš iemeta pēdējo drazu, tas suns šķiet tāds nevesels pēc alus baudīšanas).
Tāpat arī var tikt iesprausti verbi dažādās personas formās, tie būtu tādi kā: ceru, domāju, saku, teiksim, redzi, zini, redziet, ziniet, skaties, saka, stāsta (piemēram, Juris, stāsta, ir liels brunču mednieks — nesen devās uz Skotiju, absints, redziet, ir bīstama dzira).
Tāpat komatojami iespraudumi ar verbiem un citiem vārdiem, kas nāk tiem komplektā: kā ceru, kā minēju, cik zinu, cik saprotu, es saku, tu zini, viņš saka, kā dažs saka, kā ļaudis runā u.c., piemēram, kā minēju, Juris devās uz Skotiju, kur, kā dažs saka, brunču netrūkst, bet Jurim, kā ļaudis melš, to tik vajag.
Tāpat komato iespraustus predikatīvus vārdu savienojumus (zem šī gudrā apzīmējuma slēpjas kaut kas ļoti līdzīgs vienkāršam teikumam), piemēram, galdnieks Juris, es atkārtoju, devās uz Skotiju. diemžēl tas, ciema ļaudis runāja, ļoti skumdināja Mildu.
2011-06-20
Īss paziņojums jāņabērniem
Līgo un Jāņi nāk virsū ar joni, tāpēc vēlējos pateikt, lai centīgā tauta beidz krist man un citiem piekasīgiem ļaužiem uz varžacīm.
Ir: svētki Jāņi, kas jāraksta ar lielo burtu, bet visi salikteņi taisāmi ar mazajiem burtiem: jāņuzāles, jāņabērns // jāņubērns, jāņudziesma // Jāņu dziesma, jāņusiers.
Protams, ja gadās nepieciešamība pieminēt kādu konkrētu Jāni, tad rakstām ar lielo burtu, tāpat — ja runājam par zālēm, kas pieder vienam konkrētam Jānim, tad arī būs Jāņa zāles, un, ja vienam konkrētam Jānim ir bērni, tad tie būs Jāņa bērni. Tāpat arī, ja viens konkrēts Jānis kaut kur būs noslēpis sieru, kas jau sāk izdalīt zeķu aromātu, tad tas būs Jāņa siers. Bet — ja figurāli runājam par visādām lietām, kas saistītas ar pagānu alus dzeršanas svētkiem, tad salikteņi būs ar mazo burtu.
Kā es to zinu? Izpīpēju no jāņuzālēm. Un vēl — atradu zaļajā pareizrakstības vārdnīcā, protams.
Ir: svētki Jāņi, kas jāraksta ar lielo burtu, bet visi salikteņi taisāmi ar mazajiem burtiem: jāņuzāles, jāņabērns // jāņubērns, jāņudziesma // Jāņu dziesma, jāņusiers.
Protams, ja gadās nepieciešamība pieminēt kādu konkrētu Jāni, tad rakstām ar lielo burtu, tāpat — ja runājam par zālēm, kas pieder vienam konkrētam Jānim, tad arī būs Jāņa zāles, un, ja vienam konkrētam Jānim ir bērni, tad tie būs Jāņa bērni. Tāpat arī, ja viens konkrēts Jānis kaut kur būs noslēpis sieru, kas jau sāk izdalīt zeķu aromātu, tad tas būs Jāņa siers. Bet — ja figurāli runājam par visādām lietām, kas saistītas ar pagānu alus dzeršanas svētkiem, tad salikteņi būs ar mazo burtu.
Kā es to zinu? Izpīpēju no jāņuzālēm. Un vēl — atradu zaļajā pareizrakstības vārdnīcā, protams.
Mūžīgā "lūdzu pateikt, kur te, lūdzu, jāliek komats" problēma
Jau simts gadus taisos un nesataisos ierakstīt šeit kaut ko svaigu un tautas izglītošanai svarīgu. Lai to labotu — pavisam īsi par pavisam senu problēmu — “lūdzu” un komatiem.
Es arī ilgi lauzīju galvu, līdz pareizā atbilde atradās un tur iecementējās. Jācer, uz palikšanu.
Tātad, jāpatur prātā, ka lūdzu var būt gan izsauksmes vārds, gan darbības vārds. Ja tas ir izsauksmes vārds, tad tas ir jāatdala ar komatu, ja tas ir darbības vārds, tad komatu nevajag.
Kā zināt, kad ir kas? Visai vienkārši — darbības vārds saistās ar darbības vārdu nenoteiksmē vai lietvārdu akuzatīvā, teikumā pildot gramatiskā centra izteicēja funkciju (teikuma priekšmets — pirmās personas vietniekvārds “es”, kas var nebūt minēts). Piemēram, [es] lūdzu dot man ēst; lūdzu palīdzību; lūdzu pārlasīt pielikumā pievienotās anekdotes; lūdzu ēdienu; lūdzu izklaidi; lūdzu Dievu.
Izsauksmes vārds lūdzu ir attiecīgi visos citos gadījumos, piemēram, lūdzu, apēdiet saldējumu; lūdzu, iznes miskasti; lūdzu, izslēdz gaismu; aizdod naudu, lūdzu.
Vēl lielākai uzskatāmībai — dažas konstrukcijas, kas atšķiras ar darbības vārdu formām un komatiem, piemēram, lūdzu saklāt gultu = lūdzu, saklāj gultu; lūdzu paglaudīt kaķīti = lūdzu, paglaudiet kaķīti; lūdzu padot aliņu = lūdzu, padodiet aliņu. Un tā bez sava gala.
Vairāk informācijas zinātniskā valodā — Skujiņas grāmatas 61. lpp. (to, kas tā par Skujiņas grāmatu, var noskaidrot šī emuāra lapā, kas veltīta avotiem), kā arī šeit.
Es arī ilgi lauzīju galvu, līdz pareizā atbilde atradās un tur iecementējās. Jācer, uz palikšanu.
Tātad, jāpatur prātā, ka lūdzu var būt gan izsauksmes vārds, gan darbības vārds. Ja tas ir izsauksmes vārds, tad tas ir jāatdala ar komatu, ja tas ir darbības vārds, tad komatu nevajag.
Kā zināt, kad ir kas? Visai vienkārši — darbības vārds saistās ar darbības vārdu nenoteiksmē vai lietvārdu akuzatīvā, teikumā pildot gramatiskā centra izteicēja funkciju (teikuma priekšmets — pirmās personas vietniekvārds “es”, kas var nebūt minēts). Piemēram, [es] lūdzu dot man ēst; lūdzu palīdzību; lūdzu pārlasīt pielikumā pievienotās anekdotes; lūdzu ēdienu; lūdzu izklaidi; lūdzu Dievu.
Izsauksmes vārds lūdzu ir attiecīgi visos citos gadījumos, piemēram, lūdzu, apēdiet saldējumu; lūdzu, iznes miskasti; lūdzu, izslēdz gaismu; aizdod naudu, lūdzu.
Vēl lielākai uzskatāmībai — dažas konstrukcijas, kas atšķiras ar darbības vārdu formām un komatiem, piemēram, lūdzu saklāt gultu = lūdzu, saklāj gultu; lūdzu paglaudīt kaķīti = lūdzu, paglaudiet kaķīti; lūdzu padot aliņu = lūdzu, padodiet aliņu. Un tā bez sava gala.
Vairāk informācijas zinātniskā valodā — Skujiņas grāmatas 61. lpp. (to, kas tā par Skujiņas grāmatu, var noskaidrot šī emuāra lapā, kas veltīta avotiem), kā arī šeit.
2011-05-27
Vajadzīgā vajadzības izteiksme
Šodien diži sasmējos par sevi. Izrādās, man ir paradums lietot blakus vienas saknes apzīmējamo un apzīmētāju gadījumos, kad situācija prasa īpaši sirsnīgu ekspresiju. Piemēram, stulbais stulbenis un riebīgais riebeklis (šie divi pāri ir mani iecienītie). Es zināju, ka es tā saku, bet man pat prātā nebija nācis, ka es to daru tik kaitnieciskos apmēros, ka šis modelis pielīp arī citiem — šodien dzirdēju vārdu salikumu nejēdzīgie nejēgas, kas radies, iedvesmojoties no manis.
No valodniecības un stila viedokļa — vienas saknes vārdu blīvējumi nav pārāk ieteicama parādība koptā tekstā, no mana kā valodas lietotāja viedokļa — man tas palīdz izteikt sajūtas kādos īpaši sāpīgos jautājumos bez vēršanās pie dižās krievu valodas pēc ekspresīvām (un nereti — cenzējamām) leksēmām.
Tā ka — ja gribat ko tādu lietot, tam ir jābūt spēcīgi pamatotam no stila puses (teiksim — ja liekas, ka izlaidīsiet garu, ja nesablīvēsiet pāris vienādas saknes kopā, tad blīvējiet tik uz veselību, bet — ja domājat, tā vai šitādi, tad šis rīks ir par spēcīgu, labāk pieturēties pie klasiskām vērtībām).
Aizpeldēju no tēmas tālēs zilajās, jo aizdomājos, kāpēc man gribējās pateikt “vajadzīgā vajadzības izteiksme”.
Tātad - par vajadzību. Latviešu valodā vajadzības izteiksme ir vienkārša kā vienreizviens — piekabina darbības vārdam priekšā priedēkli jā- un vajadzība gatava! Bet te ir viena svarīga nianse — vajadzības izteiksmi veido ar priedēkli jā- un NOMINATĪVU. Nominatīvu un tā īsti neko citu. Ja gribat būt valodas likumiem paklausīgi, tad te nekādas patvaļas.
Piemēram: Sieva Andulim iedeva iepirkumu sarakstu, kurā melns uz balta stāvēja rakstīts, ka jānopērk griķi, līme, kečups, ceturtā izmēra zeķubikses un marinētas sēnes (nevisgriķus, līmi, kečupu (pārējiem formas sakrīt)). Andulim nebija laika pa veikaliem staigāt, jo bija jāpabeidz remonts (nevis remontu). Pensionētajam Onufrijam jāredz “UgunsGrēks” (nevis “UgunsGrēku”, kaut gan citās situācijās nosaukums ir visnotaļ fleksīvs).
Zinu, ka sīkums, bet patīkami. (Par šo ir anekdote, bet, tā kā nepieklājīga, labāk nerakstīšu.)
No valodniecības un stila viedokļa — vienas saknes vārdu blīvējumi nav pārāk ieteicama parādība koptā tekstā, no mana kā valodas lietotāja viedokļa — man tas palīdz izteikt sajūtas kādos īpaši sāpīgos jautājumos bez vēršanās pie dižās krievu valodas pēc ekspresīvām (un nereti — cenzējamām) leksēmām.
Tā ka — ja gribat ko tādu lietot, tam ir jābūt spēcīgi pamatotam no stila puses (teiksim — ja liekas, ka izlaidīsiet garu, ja nesablīvēsiet pāris vienādas saknes kopā, tad blīvējiet tik uz veselību, bet — ja domājat, tā vai šitādi, tad šis rīks ir par spēcīgu, labāk pieturēties pie klasiskām vērtībām).
Aizpeldēju no tēmas tālēs zilajās, jo aizdomājos, kāpēc man gribējās pateikt “vajadzīgā vajadzības izteiksme”.
Tātad - par vajadzību. Latviešu valodā vajadzības izteiksme ir vienkārša kā vienreizviens — piekabina darbības vārdam priekšā priedēkli jā- un vajadzība gatava! Bet te ir viena svarīga nianse — vajadzības izteiksmi veido ar priedēkli jā- un NOMINATĪVU. Nominatīvu un tā īsti neko citu. Ja gribat būt valodas likumiem paklausīgi, tad te nekādas patvaļas.
Piemēram: Sieva Andulim iedeva iepirkumu sarakstu, kurā melns uz balta stāvēja rakstīts, ka jānopērk griķi, līme, kečups, ceturtā izmēra zeķubikses un marinētas sēnes (nevis
Zinu, ka sīkums, bet patīkami. (Par šo ir anekdote, bet, tā kā nepieklājīga, labāk nerakstīšu.)
2011-05-19
Nedaudz iz priedēkļu operas - “no-”
Pavasaris abās loga pusēs un galvā arīdzan. Un par godu zaļajām lapām un lillā ceriņiem parunāsim par kaut ko, kam ar pavasari vispār nav nekāda sakara. Par priedēkļiem. Konkrētāk — par vienu priedēkli no-. Šāds jautājums iebira manā e-pastā vardotaja[at]gmail.com.
Ķēros pie autoritatīviem avotiem, lai noskaidrotu, vai šo priedēkli ir iespējams lietot valodai kaitnieciskos apmēros. Un šeku reku Kušķis bilst, ka krievu valodas ietekmē priedēklis no- valodā ienāk pārmērīgos daudzumos (jā, jā — tā kā visur tiek vērsta uzmanība uz krievu valodas kaitniecisko ietekmi, zūd ticamības moments, bet — pieņemsim, ka nevis Kušķis to visur saskata kā biedu, bet gan ir aktīvi pētījis tieši jautājumus par krievu valodas ietekmi).
Jā, rakstiņš Kušķim ir, bet nekā vairāk par to, ka no- tiek daudz lietots nevietā, nav. Ja kāds netic — “Mūsu valodas” 78. lpp.
No Kušķa apcerējumā minētajiem piemēriem secināms, ka no- nevēlams ir kopā ar svešvārdiem. Te būs daži paraugi, kur bez “no-” varētu lieliski iztikt: nodemonstrēt (pareizi — demonstrēt vai parādīt), noformulēt (formulēt vai izteikt), nopublicēt (publicēt vai iespiest), jānoreaģē (jāreaģē). tāpat piemēros minēts itin latviskais vārds redzēt, kas kombinācijā ar minēto priedēkli nav ieteicams — noredzēt.
Tā kā Kušķis nekādas īpašas likumības, pēc kurām no- lietošanā būtu jāvadās, nemin, atliek vien paļauties uz savu valodas izjūtu un censties izvairīties no priedēkļa no- lietošanas gadījumos, kad nav skaidrs, ka no- piešķir nepieciešamo nozīmes konotāciju.
Piemēram, ir starpība, vai kartupeļus rok vai norok, tāpat ir starpība starp skatīšanos un noskatīšanos, sišanu un nosišanu, zvanīšanu un nozvanīšanu.
Papildu informācijas iegūšanai nolēmu ķerties pie kā tāda, pie kā pēdējo reizi ķēros tikai pārvācoties — pie Dz. Paegles “Morfoloģijas”. Tiešām lieliska grāmata, kurā derētu ielūkoties biežāk. Tur par darbības vārdiem ir rakstīts daudz, arī par darbības vārdiem un priedēkļiem. Uzsvērts jau zināmais, ka valodā pastāv verbu pāri, kurā viens izsaka nepabeigtu darbību (parasti tie ir bezpriedēkļu verbi), savukārt otrs — pabeigtu.
Klasiskais piemērs – darīt un padarīt. Par verbu saistījumu ar priedēkļiem un nozīmēm tur ir daudz jo daudz rakstīts, taču nav minēts nekas par nevēlamu lietojumu (par verbu kategorijām stāstīts 132. lpp). Tā ka, kā jau minēju iepriekš, jāpaļaujas uz savu valodas izjūtu un jāatceras — kas par daudz, tas par skādi.
Klasiskais piemērs – darīt un padarīt. Par verbu saistījumu ar priedēkļiem un nozīmēm tur ir daudz jo daudz rakstīts, taču nav minēts nekas par nevēlamu lietojumu (par verbu kategorijām stāstīts 132. lpp). Tā ka, kā jau minēju iepriekš, jāpaļaujas uz savu valodas izjūtu un jāatceras — kas par daudz, tas par skādi.
2011-04-18
Īsa apmācība mācīšanā
Ja mīļi palūdz, ir grūti atteikt, ja palūdz un vēl paslavē, tad atteikt ir teju neiespējami. Un vai man grūti?
Mācīt ir literārs vārds. Un apmācīt ir literārs vārds. Abiem ir vairākas nozīmes, kas pārklājas, tā padarot skaidrošanas un saprašanas pasākumu vēl sarežģītāku.
Kušķis savos rakstos uzskata, ka apmācīt var kādā noteiktā arodā vai lai iegūtu noteiktas prasmes. Līdz ar to par visu, kas attiecas uz izglītības sistēmu, vajadzētu sacīt mācīt, savukārt laika ziņā īsākām un prasmju ziņā konkrētākām lietām — apmācīt.
Mācīts — tāds, kas ir izglītojies (parasti kādā specialitātē); izglītots.
Apmācība — teorētisku zināšanu un praktisku iemaņu mācīšana (militārā apmācība, aroda apmācība).
Apmācības — attiecīgās nodarbības.
Vārdam apmācīt nozīme ir nedaudz šaurāka, vārdnīca teic, ka:
apmācīt — mācot sagatavot (kādam uzdevumam, arodam).
savukārt
mācīt — 1) sniegt (kādam) informāciju (par ko) tā, lai (viņš) to varētu praktiski izmantot savās darbībās;
2) dot padomu, norādījumu, pamācīt;
3) paust (noteiktu uzskatu, atziņu).
Novilkt robežu starp šiem vārdiem ir visai grūti. Es domāju — jāskatās pēc būtības un jāievēro mērenība, ja vārdi ir divi, tad abus arī vajadzētu lietot. Un, ņemot vērā, ka vārdam mācīt nozīme ir plašāka, to tad arī vajadzētu izvēlēties biežāk.
Dziļāku ieskatu nozīmēs var rast virtuālajās vārdnīcās http://www.tezaurs.lv/lvv/.
Mācīt ir literārs vārds. Un apmācīt ir literārs vārds. Abiem ir vairākas nozīmes, kas pārklājas, tā padarot skaidrošanas un saprašanas pasākumu vēl sarežģītāku.
Kušķis savos rakstos uzskata, ka apmācīt var kādā noteiktā arodā vai lai iegūtu noteiktas prasmes. Līdz ar to par visu, kas attiecas uz izglītības sistēmu, vajadzētu sacīt mācīt, savukārt laika ziņā īsākām un prasmju ziņā konkrētākām lietām — apmācīt.
Mācīts — tāds, kas ir izglītojies (parasti kādā specialitātē); izglītots.
Apmācība — teorētisku zināšanu un praktisku iemaņu mācīšana (militārā apmācība, aroda apmācība).
Apmācības — attiecīgās nodarbības.
Vārdam apmācīt nozīme ir nedaudz šaurāka, vārdnīca teic, ka:
apmācīt — mācot sagatavot (kādam uzdevumam, arodam).
savukārt
mācīt — 1) sniegt (kādam) informāciju (par ko) tā, lai (viņš) to varētu praktiski izmantot savās darbībās;
2) dot padomu, norādījumu, pamācīt;
3) paust (noteiktu uzskatu, atziņu).
Novilkt robežu starp šiem vārdiem ir visai grūti. Es domāju — jāskatās pēc būtības un jāievēro mērenība, ja vārdi ir divi, tad abus arī vajadzētu lietot. Un, ņemot vērā, ka vārdam mācīt nozīme ir plašāka, to tad arī vajadzētu izvēlēties biežāk.
Dziļāku ieskatu nozīmēs var rast virtuālajās vārdnīcās http://www.tezaurs.lv/lvv/.
2011-03-28
Kā pareizi lietot vārdu “pielietot”
Atbilde uz virsrakstā izvirzīto jautājumu ir lakoniska — nelietot!
Latviešu valodas vārdnīcas (tā viņa arī saucas!) šķirklī pielietot stāv rakstīts: nevēlams sarunvalodas vārds ar nozīmi 'lietot', 'izmantot'. Nevēlams! Lai arī kādas vārdu kombinācijas, kurās pielietot šķiet neaizstājams, nenāktu prātā, tajās visās var lieliski izlīdzēties ar lietot vai izmantot.
Tam, kāpēc tas ir tā, kā ir, skaidrojumi varētu būt dažādi. Pirmais, kas man nāk prātā — valodas lietotāju apsēstība ar nozīmes pastiprināšanu, jo vienmēr liekas, ka, sakabinot priedēkļus, tiek piešķirta sazin kāda nepieciešamā nozīmes nianse, kas palīdzēs labāk domu līdz klausītājam aizvadīt. To lieliski var redzēt svešvārdu lietojumā — arī tiem runātāji neapzināti pievieno priedēkļus, lai pateiktu to, kas jau tāpat ar pašu vārdu ir pateikts, piemēram, reducēt un noreducēt. Būtībā priedēklis no- neko jaunu nepasaka, bet dikti gribas piekabināt, lai būtu pavisam skaidrs.
Rokoties dziļāk pēc patiesības, atvēru priedēkļa pie- šķirkli. Kā jau to varēja gaidīt — nozīmju daudz — viena savienojumā ar lietvārdu un sešas savienojumā ar darbības vārdu. Pielietošanas problemātikai der septītā nozīme: norāda uz darbības pabeigtību. Tātad — runātāji ar pielietošanu droši vien vēlas uzsvērt, ka darbība ir pabeigta vai arī nav daudzkārtēja.
Kopsavilkums — pielietot ir nevēlams sarunvalodas vārds, kas ir absolūti sinonīmisks vārdiem lietot un izmantot. Nekautrējieties — beidziet pielietot, sāciet lietot un izmantot!
______________________
Latviešu valodas vārdnīca, Avots, 2006
Latviešu valodas vārdnīcas (tā viņa arī saucas!) šķirklī pielietot stāv rakstīts: nevēlams sarunvalodas vārds ar nozīmi 'lietot', 'izmantot'. Nevēlams! Lai arī kādas vārdu kombinācijas, kurās pielietot šķiet neaizstājams, nenāktu prātā, tajās visās var lieliski izlīdzēties ar lietot vai izmantot.
Tam, kāpēc tas ir tā, kā ir, skaidrojumi varētu būt dažādi. Pirmais, kas man nāk prātā — valodas lietotāju apsēstība ar nozīmes pastiprināšanu, jo vienmēr liekas, ka, sakabinot priedēkļus, tiek piešķirta sazin kāda nepieciešamā nozīmes nianse, kas palīdzēs labāk domu līdz klausītājam aizvadīt. To lieliski var redzēt svešvārdu lietojumā — arī tiem runātāji neapzināti pievieno priedēkļus, lai pateiktu to, kas jau tāpat ar pašu vārdu ir pateikts, piemēram, reducēt un noreducēt. Būtībā priedēklis no- neko jaunu nepasaka, bet dikti gribas piekabināt, lai būtu pavisam skaidrs.
Rokoties dziļāk pēc patiesības, atvēru priedēkļa pie- šķirkli. Kā jau to varēja gaidīt — nozīmju daudz — viena savienojumā ar lietvārdu un sešas savienojumā ar darbības vārdu. Pielietošanas problemātikai der septītā nozīme: norāda uz darbības pabeigtību. Tātad — runātāji ar pielietošanu droši vien vēlas uzsvērt, ka darbība ir pabeigta vai arī nav daudzkārtēja.
Kopsavilkums — pielietot ir nevēlams sarunvalodas vārds, kas ir absolūti sinonīmisks vārdiem lietot un izmantot. Nekautrējieties — beidziet pielietot, sāciet lietot un izmantot!
______________________
Latviešu valodas vārdnīca, Avots, 2006
2011-03-27
Slinkais marts
Labsvakars. (Tas ir jaunvārds ar uzsvaru uz pirmās zilbes un izrunāts vienā stiepienā, tāpēc tikai izskatās pēc pavisam nepareiza darinājuma!)
Kalendārs nepielūdzami rāda, ka marts iet uz beigām. Un mans emuārs arī rāda šo to ne pārāk tīkamu — izskatās, ka martā neko prātīgu (arī neko neprātīgu) neesmu saveidojusi. Varētu jau sākt stāstīt, kas tik man te viss dzīvē nenotiek, bet tā būtu taisnošanās. Visam pamatā ir slinkums. Tikai un vienīgi.
Tātad — ar šo es vēlējos pateikt, ka esmu dzīva, pie labas veselības, lieliskā noskaņojumā. Emuārs nav nedz miris, nedz aizmirsts. idejas ir, plāni arī. Un laiks atradīsies.
Tāpat arī lieku aiz auss kāda komentētāja pasūtījumu par “pielietojuma” pielietojumu. Palūkošos avotos un raudzīšu ko prātīgu pasacīt!
Lai jums jaukas atlikušās marta dienas. Tiekamies pie valodas jautājumiem!
P.S. Krēmeļa epopeja nav beigusies — tauta par labāko atzinusi variantu “greilis”. Redzēs, ko gala beigās uz trauciņiem drukās.
Kalendārs nepielūdzami rāda, ka marts iet uz beigām. Un mans emuārs arī rāda šo to ne pārāk tīkamu — izskatās, ka martā neko prātīgu (arī neko neprātīgu) neesmu saveidojusi. Varētu jau sākt stāstīt, kas tik man te viss dzīvē nenotiek, bet tā būtu taisnošanās. Visam pamatā ir slinkums. Tikai un vienīgi.
Tātad — ar šo es vēlējos pateikt, ka esmu dzīva, pie labas veselības, lieliskā noskaņojumā. Emuārs nav nedz miris, nedz aizmirsts. idejas ir, plāni arī. Un laiks atradīsies.
Tāpat arī lieku aiz auss kāda komentētāja pasūtījumu par “pielietojuma” pielietojumu. Palūkošos avotos un raudzīšu ko prātīgu pasacīt!
Lai jums jaukas atlikušās marta dienas. Tiekamies pie valodas jautājumiem!
P.S. Krēmeļa epopeja nav beigusies — tauta par labāko atzinusi variantu “greilis”. Redzēs, ko gala beigās uz trauciņiem drukās.
2011-02-28
Par avotiem
Nedaudz pacentos un pievienoju jaunu lapu, kurā ir norādīti līdz šim izmantotie avoti, kur smeļos zinības. Ja būs iedvesma, pacentīšos vēl mazliet un salikšu cipariņus pie emuāra ierakstiem, lai tiem, kas vēlas pārliecināties par to, vai esmu izlasīju pareizi to, ko esmu pierakstījusi, būtu tāda iespēja.
Pati es tā īsti neko jaunu neizdomāju, tikai apvienoju, sistematizēju, interpretēju, sakošļāju un padodu tālāk. Gudrās grāmatās ir ļoti daudz vērtīgas informācijas, bet visu uzreiz tāpat nevar ne izlasīt, ne atcerēties.
Pati es tā īsti neko jaunu neizdomāju, tikai apvienoju, sistematizēju, interpretēju, sakošļāju un padodu tālāk. Gudrās grāmatās ir ļoti daudz vērtīgas informācijas, bet visu uzreiz tāpat nevar ne izlasīt, ne atcerēties.
2011-02-25
Valodas kopšana III
Pārmērīgs brīvā laika daudzums agri vai vēlu noved pie tā, ka sakārojas darīt kaut ko lietderīgu. Tad nu ķēros pie ieteikumiem valodas kopšanā.
1. Sekojoši un šādi
Sekojošs ir tāds, kas seko kādam, iet kādam pa pēdām. Tas ir tā — ja puisis sludinājumā raksta, ka vēlas sekojošu meiteni, tas nozīmē, ka viņš vēlas kādu, kas viņam sekotu līdzi pa pēdām. Ja ir lietu vai prasību uzskaitījums, tad ieteicams būtu izlīdzēties ar vārdu šādi. Piemēram, vakar Jurim veļasmašīnā pazuda šādas zeķes: viena kaprona, viena strīpainā un divas rozā ar sirsniņām.
Tāpat teksta sakārtošanas labad var arī izvairīties no šādas konstrukcijas un veidot teikumu citādi, piemēram, Jurim plauktā stāv dažādas tukšās pudeles — alus, vīna un vermuta. Eleganti un vienkārši.
2. Pulksten un pulkstenis
Te ir gaužām vienkārši — pulksten ir nelokāms apstākļa vārds, ko lieto, runājot par laiku, piemēram, pulksten sešos no rīta Jurim sākās rīta nelabums.
Savukārt pulkstenis ir ierīce laika mērīšanai. Piemēram, Jurim dunēja galva, jo pulkstenis uz virtuves galda tikšķēja ļoti skaļi.
Tātad: Juris pulksten pusseptiņos bija gatavs pats sevi ar tikšķošo pulksteni nosist, jo troksnis bija neizturams.
3. -isks un ģenitīvs
Stāsts ir par piemēriem no sērijas metāla olas un metāliskas olas (piemērs saistībā ar Lieldienu neizbēgamo tuvošanos). Tātad, ja priekšmets ir no kaut kā izgatavots, tad latviešu valodā lieto ģenitīvu. Tātad — metāla olas — olas no metāla. Ja saka metāliskas olas, tad tās ir tādas olas, kurām piemīt atsevišķas metāla īpašības. Kļūdains lietojums būtu tad, ja par olām, kas izgatavotas no metāla, sacītu metāliskas olas. Te der salīdzinājums ar citiem materiāliem — nevar taču pateikt kociskas olas.
Tātad — ja kaut kas no kaut kā ir taisīts, tad ir ģenitīvs, ja kaut kam piemīt kaut kādas īpašības, tad jālieto -isks.
Piemēram, Jurim bija metālisks acu skatiens, kad viņš lūkojās savā metāla krūzē.
4. Humāns un humanitārs
Humanitārs ir tāds, kas saistīts ar humanitārajām zinātnēm, kaut vai humanitārā fakultāte, bet humāns ir “cilvēcīgs”. piemēram, Juris dauzīja galvu pret sienu un domāja par savu humanitāro izglītību — ko gan tā deva, ja vienīgais, ko viņam grūtajā rītā vajadzēja, bija humānā palīdzība.
Bet, runājot par humāno palīdzību, Kušķis iesaka lietot latviskāku vārdu labdarība, tas ir — labdarības sūtījumi.
5. Dēļ un rezultātā
No šī pāra rezultāts ir sliktais zēns. Pareizi būtu lietot dēļ tur, kur jūs nupat gribējāt iespraucināt rezultātu. Nepareizas konstrukcijas piemērs: vakardienas izdzertā nefiltrētā ūdensrezultātā Jurim šorīt bija slikti. Pareiza konstrukcija: vakardienas izdzertā nefiltrētā ūdens dēļ Jurim šorīt bija slikti. Vēl viens piemērs. Slikti: negatīvās demogrāfiskās situācijas rezultātā nebija neviena, kas Jurim no rīta padotu ūdens glāzi un nopirktu sausiņus; labi: negatīvās demogrāfiskās situācijas dēļ nebija neviena, kas Jurim no rīta padotu glāzi ūdens un nopirktu sausiņus. (Piekrītu nodomātajam — kas gan tur labs, bet — pat ja situācija ir nepatīkama (lai neteiktu — sūdīga), to vismaz var paust pareizā gramatiskā formā.)
Šī bija padomu kraviņa iz J. Kušķa un Dz. Paegles repertuāra. Gana autoritatīvi darboņi, lai viņos ieklausītos!
1. Sekojoši un šādi
Sekojošs ir tāds, kas seko kādam, iet kādam pa pēdām. Tas ir tā — ja puisis sludinājumā raksta, ka vēlas sekojošu meiteni, tas nozīmē, ka viņš vēlas kādu, kas viņam sekotu līdzi pa pēdām. Ja ir lietu vai prasību uzskaitījums, tad ieteicams būtu izlīdzēties ar vārdu šādi. Piemēram, vakar Jurim veļasmašīnā pazuda šādas zeķes: viena kaprona, viena strīpainā un divas rozā ar sirsniņām.
Tāpat teksta sakārtošanas labad var arī izvairīties no šādas konstrukcijas un veidot teikumu citādi, piemēram, Jurim plauktā stāv dažādas tukšās pudeles — alus, vīna un vermuta. Eleganti un vienkārši.
2. Pulksten un pulkstenis
Te ir gaužām vienkārši — pulksten ir nelokāms apstākļa vārds, ko lieto, runājot par laiku, piemēram, pulksten sešos no rīta Jurim sākās rīta nelabums.
Savukārt pulkstenis ir ierīce laika mērīšanai. Piemēram, Jurim dunēja galva, jo pulkstenis uz virtuves galda tikšķēja ļoti skaļi.
Tātad: Juris pulksten pusseptiņos bija gatavs pats sevi ar tikšķošo pulksteni nosist, jo troksnis bija neizturams.
3. -isks un ģenitīvs
Stāsts ir par piemēriem no sērijas metāla olas un metāliskas olas (piemērs saistībā ar Lieldienu neizbēgamo tuvošanos). Tātad, ja priekšmets ir no kaut kā izgatavots, tad latviešu valodā lieto ģenitīvu. Tātad — metāla olas — olas no metāla. Ja saka metāliskas olas, tad tās ir tādas olas, kurām piemīt atsevišķas metāla īpašības. Kļūdains lietojums būtu tad, ja par olām, kas izgatavotas no metāla, sacītu metāliskas olas. Te der salīdzinājums ar citiem materiāliem — nevar taču pateikt kociskas olas.
Tātad — ja kaut kas no kaut kā ir taisīts, tad ir ģenitīvs, ja kaut kam piemīt kaut kādas īpašības, tad jālieto -isks.
Piemēram, Jurim bija metālisks acu skatiens, kad viņš lūkojās savā metāla krūzē.
4. Humāns un humanitārs
Humanitārs ir tāds, kas saistīts ar humanitārajām zinātnēm, kaut vai humanitārā fakultāte, bet humāns ir “cilvēcīgs”. piemēram, Juris dauzīja galvu pret sienu un domāja par savu humanitāro izglītību — ko gan tā deva, ja vienīgais, ko viņam grūtajā rītā vajadzēja, bija humānā palīdzība.
Bet, runājot par humāno palīdzību, Kušķis iesaka lietot latviskāku vārdu labdarība, tas ir — labdarības sūtījumi.
5. Dēļ un rezultātā
No šī pāra rezultāts ir sliktais zēns. Pareizi būtu lietot dēļ tur, kur jūs nupat gribējāt iespraucināt rezultātu. Nepareizas konstrukcijas piemērs: vakardienas izdzertā nefiltrētā ūdens
Šī bija padomu kraviņa iz J. Kušķa un Dz. Paegles repertuāra. Gana autoritatīvi darboņi, lai viņos ieklausītos!
2011-02-23
par labajiem un ne tik labajiem vārdiem
šķiet, esmu palaidusies* slinkumā (vai arī slinkums palaidies manī...). steidzu laboties. diži** sapriecājos, kad atklāju, ka šajā emuārā var ievietot arī tabulas. tas ļoti atvieglo dzīvi, ja ir vēlme ievietot tabulveida*** informāciju. šodien stāsts par labajiem un sliktajiem vārdiem. nav jau tā, ka sliktie būtu galīgi slikti, bet prasmīgiem valodas lietotājiem būtu jāzina, kādos gadījumos atsevišķi vārdi uzskatāmi par nevēlamiem un no tiem būtu jāvairās.
tātad - tabula ar labajiem vārdiem, ko būs lietot ne tik labo vietā, lai tā valodiņa raiti ritinās.
šis ir konspektīvs izvilkums no J. Kušķa apcerējuma "Mūsu valoda". te nebūt nav viss, ko tajā grāmatā var atrast, bet iesākumam būs gana (:
_____________
*, **, *** ja es šo tekstu rediģētu, droši vien piekasītos šiem trim vārdiem, tā kā tas ir mans teksts, atļaušu sev nelielu vaļību! (:
tātad - tabula ar labajiem vārdiem, ko būs lietot ne tik labo vietā, lai tā valodiņa raiti ritinās.
šis ir konspektīvs izvilkums no J. Kušķa apcerējuma "Mūsu valoda". te nebūt nav viss, ko tajā grāmatā var atrast, bet iesākumam būs gana (:
slikts vārds | labs vārds | komentārs |
apkārtējā vide | vide | |
apmācību | mācību | Kušķis uzskata, ka vārds apmācība pārāk bieži tiek lietots tur, kur vajadzētu lietot vārdu mācība, apmācīt var: braukt ar traktoru, rīkoties ar kādu tehnisku ierīci, apmācības armijā. |
aprunāt | apspriest | aprunāšana ir tas, ko dara bābas, nopietni cilvēki lietas apspriež |
ar domu ar mērķi | lai | tas ir – jāveido palīgteikums ar lai, tā būtu ieteicams |
atgriezt | atdot atpakal | |
attiecas | parāda attieksmi | |
barība sagremojas | barību sagremo | te jāaplūko process pēc būtības – kādam tā barība ir jāgremo, pati tā neko nepaveiks |
bez maksas | par velti | |
dramatisks teātris | drāmas teātris | |
drīzākajā laikā | drīz | |
filma skatās | filmu skata | filma pati sevi nevar noskatīties, tāpēc arī nav ieteicams sacīt filma skatās |
gadījuma rakstura pircēji | gadījuma pircēji | šādās konstrukcijās raksturs ir gluži lieks vārds, nevajag kautrēties dzēst! |
gadu atpakaļ | pirms gada, priekš gada, pērn | |
grāmata lasās | grāmatu lasa | grāmata pati sevi nez vai izlasīs |
griesti | augstākais līmenis | |
ir neiespējami | nav iespējams | |
izbēgtu no | izvairītos | |
izpalika, izpalikt | nenotika, neradās, negadījās, iztrūcis, neieradies | |
izteikti | acīmredzot, daudz, īsti, ļoti, noteikti, sevišķi, skaidri, spilgti, stipri | |
jūs no kurienes? | no kurienes jūs esat? no kurienes jūs esat ieradušies? | |
kā būt | ko darīt kā rīkoties | |
kā jūs attiecaties | kāda ir jūsu attieksme | |
kā nekā | taču | |
katrs otrais | puse | |
katrs trešais | trešā daļa | |
kvartāls | ceturksnis | |
līdzīgi kā | tāpat | |
līvi | lībieši | šis ir tāpēc, ka līvi ir tas, kā viņi paši sevi sauc, tātad tas ir lībiešu valodas vārds, latviešu valodā mēs viņus saucam par lībiešiem. analoģijai – mēs taču nesaucam krievus par ruskijiem vai igauņus par ēstiem. |
nacionāla rakstura problēma | nacionāla problēma | |
nav pie vainas | nav vainīgs, nav vainojams | |
negatīvi attiecas | ir negatīva attieksme | |
negodīgā ceļā | negodīgi | |
nesen atpakaļ | nesen | atpakaļ laika nozīmē nevajadzētu lietot |
organika | gan kūtsmēsli, mēslojums, gan darbība, rīcība, prasme | jāteic, es pēdējo 5 gadu laikā šo vārdu nekur neesmu manījusi |
pa Latviju | Latvijā | |
pabūt | apmeklēt, ierasties, ciemoties, aplūkot, būt | |
par tik – par cik | tik - cik | bet labi – pārdod par tik, par cik nopirka (un tagad es domāju – Kušķis šo piemēru ir iekļāvis tāpēc, ka tā ir pareizi no valodniecības viedokļa, vai arī tāpēc, ka spekulēt nav labi...) |
pārpildīt | pārsniegt | tas ir par plāniem, ne par kūku trauciņiem |
pieņemt mērus | rīkoties, darboties, izmantot iespējas vai līdzekļus | |
piestādīt | iesniegt, piesūtīt | bet, ja runa būs par puķēm dārziņā, tad tās gan var piestādīt tā, ka kāju nav kur nolikt! |
piezemēts | neikdienišķs, mazs, nepatīkams, piesardzīgs, praktisks, slikts, sīks, vienkāršs, zems | |
pilsoņi attiecas pret | pilsoņiem ir attieksme | |
preces pārdodas | preces pārdod | kāds tomēr to darbību veic, ne pašas preces |
programmas ietvaros | pēc programmas | |
raksturo | ir raksturīgs, raksturīga | |
rūpe | rūpes | nevajadzētu lietot daudzskaitļinieku vienskaitlī |
sacerējums | domraksts | Kušķim nepatīk, jo rusicisms |
sāpe | sāpes | vienkārši – nevajadzētu daudzskaitļiniekus lietot vienskaitlī |
saskaņā ar kuru | ar ko | |
tajā pašā laikā | vienlaikus | |
uz ielas | ielā | |
uz pasaules | pasaulē | |
vai ar tevi viss kārtībā | kā tev klājas | nu tas ir tas, ko latvieši reizēm jautā. ārzemju ieteklmē jautā arvien biežāk |
valstiska iestāde | valsts iestāde | |
varēšana | gatavība, spēja, iespēja, prasme, izglītība, sasniegums | dzīvs piemērs, kā viens aizgūts vārda lietojums plicina visu valodu, jo var stāties vismaz 6 dažādu vārdu vietā |
veiksmes | veiksme | un te ir vienskaitļinieks daudzskaitlī, kas nav ieteicams |
vienlaicīgi | vienlaikus | |
viennozīmīgi | skaidri, nepārprotami, tieši, droši, gluži, neapšaubāmi, noteikti, negrozāmi, pavisam, pilnīgi, taisni, tāpat, vienprātīgi, viscaur, visnotaļ | |
vietēja rakstura ticējums | vietējs ticējums |
_____________
*, **, *** ja es šo tekstu rediģētu, droši vien piekasītos šiem trim vārdiem, tā kā tas ir mans teksts, atļaušu sev nelielu vaļību! (:
2011-02-10
par valodniekiem un par Ģ
uz šo ierakstu mani pamudināja sīka saruna sīko sarunu vietnē - tviterī.
tvitersaruna lieliski ilustrē manu iepriekš pausto apgalvojumu par to, ka valodnieki ir sūdabrāļi, kas nerimdami cepsies par tām trim valodas lietām, ko katrs zina, bet citi ne (piemēram, ak, šausmas, šī sabiedrības atlieka ka no kad neatšķir; šausmas, kā var tā nesaprast starpību starp jutīgs un jūtīgs; kas, šim cilvēkam kādas īpašas privilēģijas, ja drīkst tik kroplīgi sacīt ģenetīvs?! utt.). cepsies, bet neiesprings kaut ko darīt lietas labā, jo var gadīties, ka kāds uzdod kādu sarežģītu jautājumu, par kuru nav gadījies citus lamāt. tā kā nevienam negribas izskatīties kā muļķim, labāk ir klusēt un cepties savējo vidū, jo tie neprasīs tādas kutelīgas lietas kā: ja pašreiz ir pareizā forma, tad kāpēc ir forma patlaban, kāpēc konstrukcija par spīti uzskatāma par sliktu, kāpēc līdzpilsoņi ir slikts vārds u.tml.
saruna ar @ammarita (lai viņa man atvaino, ka izmantoju kā piemēru, tas vienkārši pats gadījās pa rokai, bet daudz ir šādu gudrinieku uz pasaules).
tātad, @ammarita: Visus, kuri lieto konstrukcijas "nav biļete, nav nauda" (vai tamlīdzīgas), ir vēlme sist un slānīt. Ilgi. Ar lielu bomi.
tad es savā visgudrībā bildu: protams, tas ir vienkāršāk, nekā mīlīgi paskaidrot, kas par vainu!
savukārt viņa: Kopš kura laika mīlīga paskaidrošana iedarbojas?
diži sadusmojos un neko neatbildēju. viņa laikam manu klusēšanu uztvēra kā piekrišanu, kaut gan patiesība ir visai otrāda.
ar šo ierakstu vēlos apgāzt tēzi, ka mīlīga paskaidrošana nedarbojas. man drīzāk liekas, ka cilvēki ļoti ietekmējas viens no otra, līdz ar to izplatās ar mazāk vēlamas īpatnības. ja patur prātā, ka tīrā valodā tāpat neviens nerunā, tad nav ko svīst, galvenais, kas jāatceras - kā ir pēc literārās valodas normām, jo, kā mēs lieliski atceramies, latviešu literārā valoda ir normēta.
ir vārdiņi, kas prasa, lai komplektā ar tiem tiktu lietots ģenitīvs un nekas cits (citādi vārdiņiem sāk sāpēt vēders un viņi ir ļoti nelaimīgi). šādi vārdiņi ir:
daudz,
maz,
vairāk,
mazāk,
nav,
trūkst,
vajag,
nevajag,
pietiek,
nepietiek.
piemēram, Juzikam vairs nav skapja. kad bija, tad tajā glabājās daudz apakšbikšu, vēl vairāk tur bija zeķu, jo tās, kā zināms, nāk pa pāriem. Juzikam nav naudas, ja būtu, viņš izņemtu skapi no lombarda. Juzikam pietiek rūpju, tāpēc par to, ka trūkst skapja, viņš domās vēlāk.
tvitersaruna lieliski ilustrē manu iepriekš pausto apgalvojumu par to, ka valodnieki ir sūdabrāļi, kas nerimdami cepsies par tām trim valodas lietām, ko katrs zina, bet citi ne (piemēram, ak, šausmas, šī sabiedrības atlieka ka no kad neatšķir; šausmas, kā var tā nesaprast starpību starp jutīgs un jūtīgs; kas, šim cilvēkam kādas īpašas privilēģijas, ja drīkst tik kroplīgi sacīt ģenetīvs?! utt.). cepsies, bet neiesprings kaut ko darīt lietas labā, jo var gadīties, ka kāds uzdod kādu sarežģītu jautājumu, par kuru nav gadījies citus lamāt. tā kā nevienam negribas izskatīties kā muļķim, labāk ir klusēt un cepties savējo vidū, jo tie neprasīs tādas kutelīgas lietas kā: ja pašreiz ir pareizā forma, tad kāpēc ir forma patlaban, kāpēc konstrukcija par spīti uzskatāma par sliktu, kāpēc līdzpilsoņi ir slikts vārds u.tml.
saruna ar @ammarita (lai viņa man atvaino, ka izmantoju kā piemēru, tas vienkārši pats gadījās pa rokai, bet daudz ir šādu gudrinieku uz pasaules).
tātad, @ammarita: Visus, kuri lieto konstrukcijas "nav biļete, nav nauda" (vai tamlīdzīgas), ir vēlme sist un slānīt. Ilgi. Ar lielu bomi.
tad es savā visgudrībā bildu: protams, tas ir vienkāršāk, nekā mīlīgi paskaidrot, kas par vainu!
savukārt viņa: Kopš kura laika mīlīga paskaidrošana iedarbojas?
diži sadusmojos un neko neatbildēju. viņa laikam manu klusēšanu uztvēra kā piekrišanu, kaut gan patiesība ir visai otrāda.
ar šo ierakstu vēlos apgāzt tēzi, ka mīlīga paskaidrošana nedarbojas. man drīzāk liekas, ka cilvēki ļoti ietekmējas viens no otra, līdz ar to izplatās ar mazāk vēlamas īpatnības. ja patur prātā, ka tīrā valodā tāpat neviens nerunā, tad nav ko svīst, galvenais, kas jāatceras - kā ir pēc literārās valodas normām, jo, kā mēs lieliski atceramies, latviešu literārā valoda ir normēta.
ir vārdiņi, kas prasa, lai komplektā ar tiem tiktu lietots ģenitīvs un nekas cits (citādi vārdiņiem sāk sāpēt vēders un viņi ir ļoti nelaimīgi). šādi vārdiņi ir:
daudz,
maz,
vairāk,
mazāk,
nav,
trūkst,
vajag,
nevajag,
pietiek,
nepietiek.
piemēram, Juzikam vairs nav skapja. kad bija, tad tajā glabājās daudz apakšbikšu, vēl vairāk tur bija zeķu, jo tās, kā zināms, nāk pa pāriem. Juzikam nav naudas, ja būtu, viņš izņemtu skapi no lombarda. Juzikam pietiek rūpju, tāpēc par to, ka trūkst skapja, viņš domās vēlāk.
2011-02-08
par valodnieku sugu
nu jau kādu nedēļu manī briest dusmiņa. un ik pa laikam gadās kaut kādi nieki vai lielākas lietas, kas to uzjunda un audzē par konkrētu dusmu.
tēma - valodnieki.
tiesa, šodien rūpīgi sekoju "krējuma izstrādājuma", "krēmeļa" un "krējumeļa" problēmai (te var pasekot līdzi daļai procesa: krējumeļa vārdnīca). tas mani dikti uzjautrināja, līdz ar to dusma noplaka, bet zinu, ka tāpat drīz būs atkal kaut kas, kā dēļ man gribēsies piecelties kājās un kādam uzkliegt, tāpēc labāk norakstīti sāpi jau tagad.
tātad tēma - valodnieki. un filologi vispār. provokatīvs jautājums - kāds sabiedrībai labums no filologiem? nē, nopietni - kāds valstij labums no tā, ka katru gadu teju no visām augstākās izglītības iestādēm izlaižas vesela varza ļaužu ar filologa grādiem dažādos svaros? katrs filologs/valodnieks sitīs sev pie krūts un putām uz lūpām stāstīs, cik viņa izglītība svarīga valsts un kultūras saglabāšanai, valodas kopšanai un saglabāšanai. tie, kas nav filologi, vai nu lāga nezina, kas tas vispār tāds ir, vai arī ir pārāk apdomīgi, lai raudzītu spriest par tik sarežģītām lietām, tāpēc droši vien teiktu, ka filologs ir kaut kāds izglītots cilvēks.
ja man šodien kāds jautātu, kas ir filologs/valodnieks, es teiktu, ka tas ir sīkumains knauzerīgs sūdabrālis. un man pat ir pamatojums.
empīriskā pieredze rāda, ka filoloģijas fakultātē studē vidēji trīs veidu cilvēki. apmēram 0,5% filoloģija ir sirdslieta, valoda ir aicinājums, atnākuši uz turieni, kur grib būt. no šiem, visticamāk, nākotnē taps profesori un zinātnieki. apmēram 25% ir no sērijas gribu-būt-rakstnieks. šie otrajā/trešajā gadā aizies studēt literatūrzinātni, lietos gudrus vārdus, dienās varbūt uzceps kādu emuāru, kur rakstīs par kaut ko, kas, viņuprāt, varētu satricināt pasauli. neko paliekošu, visticamāk, neradīs. no šiem kāds viens kaut kur regulāri raudzīs publicēt kaut kādus niekus, ko neviens, izņemot tuvākos draugus, ģimenes locekļus un nejaušus garāmskrējējus, nelasīs, savukārt atlikušie atmetīs filoloģijai ar roku un darīs kaut ko nesaistītu. tālāk. palikuši apmēram 74,5%. tā ir masa, no kuras daļa atbirs studiju laikā, daļa kaut kā tiks līdz grādiem. daži vēlāk strādās par skolotājiem, korektoriem, varbūt redaktoriem, lielākā daļa - darīs kaut ko pilnīgi ar valodu nesaistītu.
tā, un kas tad gala beigās sanāk - no visiem katra gada absolventu simtiem apmēram 3 būs zinātnieki, kaut cik strādās ar valodu saistītās jomās, kur neko jaunu neradīs, tikai raudzīsies, lai citi dara pareizi.
ko es ar to gribu sacīt. filoloģijā nav vidusslāņa. bet, kā mēs labi zinām, vidusslānis ir labklājības pamatā. ir zinātnieki, kas pēta kaut ko tik no reālās dzīves atrautu kā supīnu prūšu valodā, ablatīva īpatnības sēliskajās izloksnēs un kādus tik brīnumus vēl ne. tātad parastajiem mirstīgajiem no šīs daļas nav nekāda labuma, tik vien kā patīkamā apziņa, ka kaut kur uz pasaules ir tik gudri cilvēki. un bez zvērinātajiem zinātniekiem ir tie, kas man pēdējā laikā krīt uz nerviem - valodnieki - sīkmanīgi sūdzambībeles, īdētāji un kasītāji, burtakalpi.
valoda ir sabiedrības īpašums, un valodniekiem vajadzētu darboties sabiedrības labā. tiešām ar pienākuma apziņu. valoda ir dzīvs visas runājošās sabiedrības kopīpašums. ir veselības veicināšanas organizācija, kāpēc nav valodas veicināšanas organizācijas? ir visādas no tautas un reālās dzīves atrautas iestādes, kas nesniedz pašu būtiskāko - ikdienas ieteikumus valodas lietošanā valodas lietotājiem. tagad tas ir tādā līmenī - ja gribi rakstīt - raksti un meklē pats, kas un kā būtu pareizāk. ja kaut ko atceries no skolas gadiem - lieliski, ja neatceries, pats vainīgs.
reizēm ir sajūta, ka valodnieki sēž uz savām zināšanām kā suņi uz siena kaudzes, kaut ko viņi zina, bet visu nekad nepateiks, lai kāds nesadomātos zināt lietas, ko lemts zināt tikai valodniekiem! un kur ir sāpe - nav jau kur iemest aci tādam parastajam mirstīgajam. nav jau visi tik advancēti, lai turētu pie rokas trīs skaidrojošās vārdnīcas un Blinkenas komatu bībeli (lieliska grāmata, un dārga).
pēdējā laikā man šķiet, ka valodnieks ir cilvēks, kur aizrādīs par nepareizu ka un kad lietošanu, jo to viņš zina, kā ir pareizi, kā arī klausīsies, vai sarunu biedram dēļ nepaspruks pirms paskaidrojošās daļas, bet neko labu sabiedrībai nedos. tikai sēdēs un pukstēs, cik visi pavirši izturas pret valodu.
bet nav viss tik slikti. latviešiem patīk laba latviešu valoda. rakstošie latvieši cenšas rakstīt labi un pareizi. reizēm studēju Kušķi (eifēmisms, protams). viņš svīst un cepas par daudzām lietām, bet interesanti pavērot, ka no senāk aktuālām problēmām daļa ir atrisinātas vai vismaz ikdienā vairs nav dzirdētas. valodas lietotāji savu iespēju robežās cenšas. būtu lieliski, ja valodnieku varza pacenstos no savas puses un to veicinātu.
vēl viens novērojums iz dzīves. valodniekiem patīk apgalvot, ka viņi ir daudz labāki par žurnālistiem, jo žurnālistiem elementāru latviešu valodu nemaz nemāca, savukārt valodnieki būtu lieliski rakstītā vārda pavēlnieki. citējot kādu prātīgu vīru: "gudri d***t nav malku cirst". nu un, ka valodnieki kaut ko zina labāk - žurnālisti rakstīs, un kāds to lasīs, savukārt valodnieki tikai turpinās runāt par to, cik ļoti piesārņota un šķība tā valoda kļūst.
piemērs iz šodienas - tviterī panesās spriedelējumi par krēmeli. un jau no paša rīta bija ziņa - valodnieka komentārs, ka pēc vārddarināšanas pareizi būtu krējumelis. tas mani sadusmoja ne pa jokam - tauta rada, bet valodnieki tikai kritizē. valoda ir tautas īpašums. kāpēc pret radošu spēlēšanos ar vārddarināšanu jārada nepatika ar visgrudru spriedelēšanu? valodnieki ir visai mazspējīgi radīšanā, galīgi trūkst radošās domas lidojuma, tad kāpēc tādi stīvi ļautiņi jālaiž pie jaunu vārdu radīšanas šprices?! dodiet cilvēkiem zināšanas, tas līdzēs vairāk nekā klamzīgi jaunvārdu piedāvājumi.
tēma - valodnieki.
tiesa, šodien rūpīgi sekoju "krējuma izstrādājuma", "krēmeļa" un "krējumeļa" problēmai (te var pasekot līdzi daļai procesa: krējumeļa vārdnīca). tas mani dikti uzjautrināja, līdz ar to dusma noplaka, bet zinu, ka tāpat drīz būs atkal kaut kas, kā dēļ man gribēsies piecelties kājās un kādam uzkliegt, tāpēc labāk norakstīti sāpi jau tagad.
tātad tēma - valodnieki. un filologi vispār. provokatīvs jautājums - kāds sabiedrībai labums no filologiem? nē, nopietni - kāds valstij labums no tā, ka katru gadu teju no visām augstākās izglītības iestādēm izlaižas vesela varza ļaužu ar filologa grādiem dažādos svaros? katrs filologs/valodnieks sitīs sev pie krūts un putām uz lūpām stāstīs, cik viņa izglītība svarīga valsts un kultūras saglabāšanai, valodas kopšanai un saglabāšanai. tie, kas nav filologi, vai nu lāga nezina, kas tas vispār tāds ir, vai arī ir pārāk apdomīgi, lai raudzītu spriest par tik sarežģītām lietām, tāpēc droši vien teiktu, ka filologs ir kaut kāds izglītots cilvēks.
ja man šodien kāds jautātu, kas ir filologs/valodnieks, es teiktu, ka tas ir sīkumains knauzerīgs sūdabrālis. un man pat ir pamatojums.
empīriskā pieredze rāda, ka filoloģijas fakultātē studē vidēji trīs veidu cilvēki. apmēram 0,5% filoloģija ir sirdslieta, valoda ir aicinājums, atnākuši uz turieni, kur grib būt. no šiem, visticamāk, nākotnē taps profesori un zinātnieki. apmēram 25% ir no sērijas gribu-būt-rakstnieks. šie otrajā/trešajā gadā aizies studēt literatūrzinātni, lietos gudrus vārdus, dienās varbūt uzceps kādu emuāru, kur rakstīs par kaut ko, kas, viņuprāt, varētu satricināt pasauli. neko paliekošu, visticamāk, neradīs. no šiem kāds viens kaut kur regulāri raudzīs publicēt kaut kādus niekus, ko neviens, izņemot tuvākos draugus, ģimenes locekļus un nejaušus garāmskrējējus, nelasīs, savukārt atlikušie atmetīs filoloģijai ar roku un darīs kaut ko nesaistītu. tālāk. palikuši apmēram 74,5%. tā ir masa, no kuras daļa atbirs studiju laikā, daļa kaut kā tiks līdz grādiem. daži vēlāk strādās par skolotājiem, korektoriem, varbūt redaktoriem, lielākā daļa - darīs kaut ko pilnīgi ar valodu nesaistītu.
tā, un kas tad gala beigās sanāk - no visiem katra gada absolventu simtiem apmēram 3 būs zinātnieki, kaut cik strādās ar valodu saistītās jomās, kur neko jaunu neradīs, tikai raudzīsies, lai citi dara pareizi.
ko es ar to gribu sacīt. filoloģijā nav vidusslāņa. bet, kā mēs labi zinām, vidusslānis ir labklājības pamatā. ir zinātnieki, kas pēta kaut ko tik no reālās dzīves atrautu kā supīnu prūšu valodā, ablatīva īpatnības sēliskajās izloksnēs un kādus tik brīnumus vēl ne. tātad parastajiem mirstīgajiem no šīs daļas nav nekāda labuma, tik vien kā patīkamā apziņa, ka kaut kur uz pasaules ir tik gudri cilvēki. un bez zvērinātajiem zinātniekiem ir tie, kas man pēdējā laikā krīt uz nerviem - valodnieki - sīkmanīgi sūdzambībeles, īdētāji un kasītāji, burtakalpi.
valoda ir sabiedrības īpašums, un valodniekiem vajadzētu darboties sabiedrības labā. tiešām ar pienākuma apziņu. valoda ir dzīvs visas runājošās sabiedrības kopīpašums. ir veselības veicināšanas organizācija, kāpēc nav valodas veicināšanas organizācijas? ir visādas no tautas un reālās dzīves atrautas iestādes, kas nesniedz pašu būtiskāko - ikdienas ieteikumus valodas lietošanā valodas lietotājiem. tagad tas ir tādā līmenī - ja gribi rakstīt - raksti un meklē pats, kas un kā būtu pareizāk. ja kaut ko atceries no skolas gadiem - lieliski, ja neatceries, pats vainīgs.
reizēm ir sajūta, ka valodnieki sēž uz savām zināšanām kā suņi uz siena kaudzes, kaut ko viņi zina, bet visu nekad nepateiks, lai kāds nesadomātos zināt lietas, ko lemts zināt tikai valodniekiem! un kur ir sāpe - nav jau kur iemest aci tādam parastajam mirstīgajam. nav jau visi tik advancēti, lai turētu pie rokas trīs skaidrojošās vārdnīcas un Blinkenas komatu bībeli (lieliska grāmata, un dārga).
pēdējā laikā man šķiet, ka valodnieks ir cilvēks, kur aizrādīs par nepareizu ka un kad lietošanu, jo to viņš zina, kā ir pareizi, kā arī klausīsies, vai sarunu biedram dēļ nepaspruks pirms paskaidrojošās daļas, bet neko labu sabiedrībai nedos. tikai sēdēs un pukstēs, cik visi pavirši izturas pret valodu.
bet nav viss tik slikti. latviešiem patīk laba latviešu valoda. rakstošie latvieši cenšas rakstīt labi un pareizi. reizēm studēju Kušķi (eifēmisms, protams). viņš svīst un cepas par daudzām lietām, bet interesanti pavērot, ka no senāk aktuālām problēmām daļa ir atrisinātas vai vismaz ikdienā vairs nav dzirdētas. valodas lietotāji savu iespēju robežās cenšas. būtu lieliski, ja valodnieku varza pacenstos no savas puses un to veicinātu.
vēl viens novērojums iz dzīves. valodniekiem patīk apgalvot, ka viņi ir daudz labāki par žurnālistiem, jo žurnālistiem elementāru latviešu valodu nemaz nemāca, savukārt valodnieki būtu lieliski rakstītā vārda pavēlnieki. citējot kādu prātīgu vīru: "gudri d***t nav malku cirst". nu un, ka valodnieki kaut ko zina labāk - žurnālisti rakstīs, un kāds to lasīs, savukārt valodnieki tikai turpinās runāt par to, cik ļoti piesārņota un šķība tā valoda kļūst.
piemērs iz šodienas - tviterī panesās spriedelējumi par krēmeli. un jau no paša rīta bija ziņa - valodnieka komentārs, ka pēc vārddarināšanas pareizi būtu krējumelis. tas mani sadusmoja ne pa jokam - tauta rada, bet valodnieki tikai kritizē. valoda ir tautas īpašums. kāpēc pret radošu spēlēšanos ar vārddarināšanu jārada nepatika ar visgrudru spriedelēšanu? valodnieki ir visai mazspējīgi radīšanā, galīgi trūkst radošās domas lidojuma, tad kāpēc tādi stīvi ļautiņi jālaiž pie jaunu vārdu radīšanas šprices?! dodiet cilvēkiem zināšanas, tas līdzēs vairāk nekā klamzīgi jaunvārdu piedāvājumi.
2011-02-01
cipari tekstā
var jau teikt, ka visādas pareizrakstības lietas ir tīrie sīkumi, bet jāliek aiz auss, ka visa dzīve sastāv no šādiem sīkumiem, un, jo rūpīgāk attiecas pret katru atsevišķo sīkumu, jo kvalitatīvāks viss dzīves sīkumu kopums.
ir viena tāda lieta, kam rakstītāji steigā mēdz dragāt pāri - skaitļi, kas izteikti ciparu formātā. pats par sevi saprotams, ka tūkstošus un miljonus daudz ērtāk parādīt ar cipariem, nevis vārdiem (viņš bija veikala trīssimt piecdesmit tūkstoš astoņi simti deviņdesmit ceturtais apmeklētājs), un te arī gadās kļūmes, ja rakstītājs savus ciparus neizlasa skaļi, līdz ar to aizmirst saskaņot ar citiem vārdiem.
ja lielāks vai mazāks skaitlis beidzas ar 1, tad jāsaskaņo vienskaitlī. piemēram, veikalā bija 2981 maizes klaips. izņēmums ir tad, ja saskaņojamā reālija ir daudzskaitļinieks, piemēram, Afanāsijs šodienas spēlē guva 71 vārtus.
tālāk - par ģenitīvu. ar to saistās visi desmitnieki, simti, tūkstoši, miljoni, kā arī padsmitnieki. tas tāpēc, ka šādās konstrukcijās skaitļa vārds ir galvenais, tas atbild uz jautājumu cik? un izsaka skaitu, daudzumu. piemēram, man ir vienpadsmit zeķu, Jānim ir 20 gadu, Annai savulaik bija 200 kaķu, Ivars gribētu mēnesī pelnīt 2000 latu, sētniecei Toņai bija miljons klientu.
jāteic, ka šādās konstrukcijās var lietot arī nominatīvu un akuzatīvu, bet tad mainās uzsvars. tiesa, ar apaļiem tūkstošiem gan vienmēr jālieto ģenitīvs, piemēram, pļavā ganījās 13 000 aitu, viņām kopā bija 13 000 ļipu un 52 000 kāju (tātad: trīspadsmit tūkstoši aitu, piecdesmit divi tūkstoši ļipu).
galvenais, kas jāatceras - ja teikumā ir skaitļi, tie pie sevis jāizlasa skaļi, un tad jau valodas izjūta pati pateiks priekšā, kā saskaņot teikuma locekļus.
ir viena tāda lieta, kam rakstītāji steigā mēdz dragāt pāri - skaitļi, kas izteikti ciparu formātā. pats par sevi saprotams, ka tūkstošus un miljonus daudz ērtāk parādīt ar cipariem, nevis vārdiem (viņš bija veikala trīssimt piecdesmit tūkstoš astoņi simti deviņdesmit ceturtais apmeklētājs), un te arī gadās kļūmes, ja rakstītājs savus ciparus neizlasa skaļi, līdz ar to aizmirst saskaņot ar citiem vārdiem.
ja lielāks vai mazāks skaitlis beidzas ar 1, tad jāsaskaņo vienskaitlī. piemēram, veikalā bija 2981 maizes klaips. izņēmums ir tad, ja saskaņojamā reālija ir daudzskaitļinieks, piemēram, Afanāsijs šodienas spēlē guva 71 vārtus.
tālāk - par ģenitīvu. ar to saistās visi desmitnieki, simti, tūkstoši, miljoni, kā arī padsmitnieki. tas tāpēc, ka šādās konstrukcijās skaitļa vārds ir galvenais, tas atbild uz jautājumu cik? un izsaka skaitu, daudzumu. piemēram, man ir vienpadsmit zeķu, Jānim ir 20 gadu, Annai savulaik bija 200 kaķu, Ivars gribētu mēnesī pelnīt 2000 latu, sētniecei Toņai bija miljons klientu.
jāteic, ka šādās konstrukcijās var lietot arī nominatīvu un akuzatīvu, bet tad mainās uzsvars. tiesa, ar apaļiem tūkstošiem gan vienmēr jālieto ģenitīvs, piemēram, pļavā ganījās 13 000 aitu, viņām kopā bija 13 000 ļipu un 52 000 kāju (tātad: trīspadsmit tūkstoši aitu, piecdesmit divi tūkstoši ļipu).
galvenais, kas jāatceras - ja teikumā ir skaitļi, tie pie sevis jāizlasa skaļi, un tad jau valodas izjūta pati pateiks priekšā, kā saskaņot teikuma locekļus.
2011-01-28
Saskaņošana skaitlī
Ir piektdienas vakars, kurā negribas darīt neko svarīgu.
Un, kā kāds kaut kad kaut kur sacīja, —
ja reiz latvietis ir nolēmis neko nedarīt,
tad nekas viņu no tā neatturēs.
Tātad, lai neko nedarīšanu padarītu taustāmāku, pastāstīšu par vienu āķīgi sāpīgu lietu — vairāku reāliju saskaņošanu skaitlī. Ko darīt, ja ir divi objekti, kuriem jāpievieno kopīgs apzīmētājs, — rakstīt daudzskaitli (jo objekti tomēr divi) vai vienskaitli? Endzelīns par šo jau ir domājis.
Lai neteiktu gari, teikšu īsi — gadījumos, kur nekas netiek fiziski skaitīts, bet gan tikai saskaņots, saskaņo ar pēdējo, to, kas ir blakus. Piemēram, piektdienas vakarā paredzētas orģijas Pētera un Kārļa dzīvoklī. Nē, pie šī es vēl atgriezīšos, labāk kādu piemēru, kur nav jāskaidro par pārpratumiem. tātad, piemēram, atradu maku uz Barona un Valdemāra ielas krustojuma (pamanījāt, ka es jūs nesu cauri - nav tur nekāda krustojuma!). Tātad — saskaņojam ar pēdējo, pēdējā ir Valdemāra (viena), tātad rakstām iela. Vai, piemēram, vīram un sievai bija laba saskaņa gultā — abiem sāpēja galva.
Te vajag nedaudz vizualizēt. Katram ir viena galva, rakstām vienskaitli. Pretējā gadījumā būtu šādi:
Tā, tagad atgriezīšos pie piemēra par orģijām — piektdienas vakarā paredzētas orģijas Pētera un Kārļa dzīvoklī. Te jāskatās pēc būtības — ja Kārlis un Pēteris dzīvo vienā dzīvoklī, tad (skaidrs kā diena) jālieto vienskaitlis, ja viņi dzīvo katrs savā dzīvoklī, tad tomēr jālieto daudzskaitlis, lai neradītu pārpratumus.
Tā ir teju ar visu — Antons neprata runāt ne krievu, ne angļu, ne vācu valodā, mētelīšu virinātājs manīts pie Iļģuciema un Āgenskalna poliklīnikas, kefīru ar atlaidi “Maksimā” varēs nopirkt ceturtajā un sestajā datumā, onkulis atkal pārkāpa piekto un sesto bausli, baznīckungs mēdza sist nepaklausīgiem draudzes locekļiem pa galvu ar Veco un Jauno derību.
Vēl viena piebilde pie šī paša — ja ir vairākas personas ar vienu uzvārdu, tad uzvārds jālieto daudzskaitlī — Jānis un Jana Krūmkaziņi mēģināja ar vilnas zeķēm uzslaucīt uz grīdas izlijušo kompotu.
Paturpinot stāstu par uzvārdiem — ja padomā ar galvu un paskatās ar abām (acīm), tad var ieraudzīt kādu niansi — ja pārim uzvārdu raksta vienskaitlī, tad var likties, ka uzvārds ir tikai vienai personai, bet tai, kas minēta pirmā, uzvārda nemaz nav (kā, teiksim, Madonnai). Piemēram, Benedikts un Juris Bērziņš rosījās uz cūku bērēm. Un pēc uzvārda vienskaitlī jums pat prātā neienāks, ka Benedikts un Juris ir brālēni no tēva puses, kam ir vienāds uzvārds (tas ir — arī Benedikts ir Bērziņš).
2011-01-26
Savrupinājumi un iespraudumi
Pārlūkojot atslēgas vārdus, ar kādiem cilvēki ieklīduši manā emuārā (izņemot tos, kas te ieklīduši, īstus vārdotājus, burvestību pratējus un riebējus meklējot), secinu, ka sāpīgs jautājums ir savrupināmi un nesavrupināmi vārdi, ko likt komatos, ko labāk laist teikumā brīvā vaļā. Tad nu mēģināšu sevi izklaidēt, beidzot žmiegties ar zināšanām un raugot tās te sakārtot tādā veidā, lai būtu kur ielūkoties nepieciešamības gadījumā.
Pirmkārt — nav panacejas komatu likšanai, nav tā, ka, ieraugot noteiktu vārdu, 100% gadījumu būs skaidrs, ka tas jāliek vai nav jāliek komatos. Valoda ir sarežģīta lieta, tāpēc jāskatās arī uz blakus lietām teikumā, jo viss ir savā starpā saistīts.
Savrupinājumi — vārdu grupa, kas kaut ko precizē un paskaidro. Savrupinājumiem mēdz būt ievadītājvārdi. Un tur ir āķis — daļu no ievadītājvārdiem atdala ar komatiem no pārējiem paskaidrojošajiem vārdiem, daļu — ne. Ja aptuveni pārzina galveno daļu, pārējo pēc loģikas un valodas izjūtas var piedomāt klāt.
Tātad — vārdi, ko ar pieturzīmi atdala no paskaidrojošajiem vārdiem (tas ir — no abām pusēm obligāti (citādi degsiet elles liesmās)):
piemēram, proti, tas ir, respektīvi*, īsāk, konkrētāk, pareizāk, precīzāk, var teikt, var sacīt, vārdu sakot, jāsaka, citiem vārdiem.
Tāpat ar komatiem no abām pusēm teikumā atdala šos draugus:
iespējams, protams, visticamāk, šķiet, domājams, nenoliedzami, bez šaubām.
Atdalāmie piemēri: gejs Ivars nekad nemaina zeķes, var sacīt, viņš ir staigājošs zilais siers. uz randiņu, jāteic, viņš tomēr darīja ko lietas labā, precīzāk, aplējās ar smaržūdeni “Spartaks”. Protams, Ivars, nenoliedzami, centās, bet, iespējams, viņš vienkārši sirga ar hroniskām iesnām, tādēļ, visticamāk, nespēja izbaudīt sava veikuma jaudu.
Savrupinājumos no paskaidrojošajiem vārdiem neatdala:
galvenokārt, īpaši, it sevišķi, parasti, retāk, biežāk, patiesībā, tā sauktais, tā saucamais, to starpā, vairāk, vismaz, arī, pat, sevišķi, jo sevišķi, to skaitā, tostarp, visvairāk, mazāk.
Tāpat ar komatiem neapgrūtina šos draugus:
savukārt, diemžēl, sakarā ar, saistībā ar, acīmredzot, acīm redzot, saskaņā ar, salīdzinājumā ar, atkarībā no, atbilstoši (kam).
Neatdalāmie piemēri: Antonam patika aizkost ar gaļu, galvenokārt vārītām desām, sardelēm un citiem baisa paskata gaļas izstrādājumiem. Vecais alkoholiķis acīmredzot domāja, ka arī desas taisa no gaļas. Tādas muļķīgas domas viņam bija nākušas prātā saistībā ar reklāmām, ko bieži rādīja LTV 8. kanāls.
________________________
*Ja respektīvi pilda saikļa vai funkcijas, to komatos nevajag likt. Tiesa, es īsti nesaprotu, kādēļ kādam tā vispār vajadzētu darīt, nu, kā šajā piemērā: Indulis uz ielas paslīdēja uz fekālijas respektīvi kakas. Tas ir — ja respektīvi nozīmē proti, tas ir, tad tas liekams komatos, ja nozīmē vai (tuvu sinonīmu gadījumā), tad nav jākomato. Es ieteiktu to vārdu vienkārši mest miskastē, izklausās kaut kā nejēdzīgi.
Pirmkārt — nav panacejas komatu likšanai, nav tā, ka, ieraugot noteiktu vārdu, 100% gadījumu būs skaidrs, ka tas jāliek vai nav jāliek komatos. Valoda ir sarežģīta lieta, tāpēc jāskatās arī uz blakus lietām teikumā, jo viss ir savā starpā saistīts.
Savrupinājumi — vārdu grupa, kas kaut ko precizē un paskaidro. Savrupinājumiem mēdz būt ievadītājvārdi. Un tur ir āķis — daļu no ievadītājvārdiem atdala ar komatiem no pārējiem paskaidrojošajiem vārdiem, daļu — ne. Ja aptuveni pārzina galveno daļu, pārējo pēc loģikas un valodas izjūtas var piedomāt klāt.
Tātad — vārdi, ko ar pieturzīmi atdala no paskaidrojošajiem vārdiem (tas ir — no abām pusēm obligāti (citādi degsiet elles liesmās)):
piemēram, proti, tas ir, respektīvi*, īsāk, konkrētāk, pareizāk, precīzāk, var teikt, var sacīt, vārdu sakot, jāsaka, citiem vārdiem.
Tāpat ar komatiem no abām pusēm teikumā atdala šos draugus:
iespējams, protams, visticamāk, šķiet, domājams, nenoliedzami, bez šaubām.
Atdalāmie piemēri: gejs Ivars nekad nemaina zeķes, var sacīt, viņš ir staigājošs zilais siers. uz randiņu, jāteic, viņš tomēr darīja ko lietas labā, precīzāk, aplējās ar smaržūdeni “Spartaks”. Protams, Ivars, nenoliedzami, centās, bet, iespējams, viņš vienkārši sirga ar hroniskām iesnām, tādēļ, visticamāk, nespēja izbaudīt sava veikuma jaudu.
Savrupinājumos no paskaidrojošajiem vārdiem neatdala:
galvenokārt, īpaši, it sevišķi, parasti, retāk, biežāk, patiesībā, tā sauktais, tā saucamais, to starpā, vairāk, vismaz, arī, pat, sevišķi, jo sevišķi, to skaitā, tostarp, visvairāk, mazāk.
Tāpat ar komatiem neapgrūtina šos draugus:
savukārt, diemžēl, sakarā ar, saistībā ar, acīmredzot, acīm redzot, saskaņā ar, salīdzinājumā ar, atkarībā no, atbilstoši (kam).
Neatdalāmie piemēri: Antonam patika aizkost ar gaļu, galvenokārt vārītām desām, sardelēm un citiem baisa paskata gaļas izstrādājumiem. Vecais alkoholiķis acīmredzot domāja, ka arī desas taisa no gaļas. Tādas muļķīgas domas viņam bija nākušas prātā saistībā ar reklāmām, ko bieži rādīja LTV 8. kanāls.
________________________
*Ja respektīvi pilda saikļa vai funkcijas, to komatos nevajag likt. Tiesa, es īsti nesaprotu, kādēļ kādam tā vispār vajadzētu darīt, nu, kā šajā piemērā: Indulis uz ielas paslīdēja uz fekālijas respektīvi kakas. Tas ir — ja respektīvi nozīmē proti, tas ir, tad tas liekams komatos, ja nozīmē vai (tuvu sinonīmu gadījumā), tad nav jākomato. Es ieteiktu to vārdu vienkārši mest miskastē, izklausās kaut kā nejēdzīgi.
2011-01-25
joki filologiem
agri vai vēlu katrs konkrētas jomas pārstāvis nonāk līdz brīdim, kad sāk smieties par lietām, kuras citi nesaprot vai neatrod par smieklīgām. ilgi domāju par virsrakstu šai ziņai. šķiet, ja "joki filologiem" ir labākais variants, jo - tie tiešām ir joki, par kuriem smiesies tikai filologi, valodnieki, tie, kas labi izprot valodu. es, piemēram, ne līdz galam sapratu joku par diviem atomiem un pazudušu elektronu*, tāpēc lieliski apzinos, ka izpratne par smieklīgumu atkarīga no... aj, nu visiem skaidrs.
tātad - piedāvāju dažus izgrieztus piemērus no tekstiem, kas bija nākuši manās rokās. atliek tikai nepareizi ielikt komatu vai kļūdīties ar kādu burtu, lai pateiktu kaut ko pavisam negaidītu!
*** Uz aizdomu pamata par sievietes slepkavību pēc iepriekšējas vienošanās, mantkārīgā nolūkā policijas darbinieki aizturējuši trīs 1987., 1973. un 1964.gadā dzimušus agrāk sodītus vīriešus.
*** Tāpat Mārtiņš Rītiņš gatavos siltas pusdienas un ozolzīļu kafiju no vietējiem ražotājiem un audzētājiem.
*** lejpupslīde
*** Viņš prasīja baudu augsti stāvošam Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekam.
*** Inficēties ar ērču encefalītu var, piesūcoties inficētai ērcei.
secināju, ka pagaidām neesmu pārāk centīgi vākusi kuriozus (solos laboties), tāpēc turpinājumā daži pa pasauli klīstoši anekdotiski joki par valodu, kuros sāls slēpjas vārdu spēlēs!
- Cienītais, jūs nākamajā izkāpsiet?
- Nē.
- Tad varbūt mainīsimies?
- Varam mēģināt. Kas jums ir?
- Jums ir lauzta roka.
- Dakter, vai es miršu?
- Nē taču! Nekādā gadījumā!
- Dakter, es esmu nemirstīgs?
Jo vairāk pašnāvnieku, jo mazāk pašnāvnieku.
Skolotāja: "Pietaisi logu."
Jānītis: "Pati tīrīsi..."
- Ārā līst?
- Nezinu, ja gribi - lien.
Mongoļu zinātnieki ir atklājuši, ka zeme nemaz nav apaļa, bet gan netīra un čirkst starp zobiem.
Drīkst, es tev teikšu īsi? - Jā. - Īsi.
Daudz labuma dabūja jaunie skolnieki no sava skolotāja - muzikālo centru, televizoru, videomagnetafonu, mobilo un šādu tādu zeltiņu.
Killera sieva briesmīgi lamā vīru. Vīrs atvainodamies: "Nu piedod, lūdzu, kā es varēju zināt, ka 'dāmu pirkstiņi' ir cepumi?!"
Jānis aizgāja uz baznīcu, meta krustu un... trāpīja mācītājam.
Cūku gripa ir tad, kad tu guli mājās slims ar gripu, bet neviens cūka nepiezvana un nepajautā, kā tu jūties!
Es māku karatē un vēl citus bīstamus vārdus!
- Kā jūs sauc?
- Jājājānis Skukujiņš!
- Jūs raustat valodu?
- Nē, valodu raustīja mans tēvs, bet tas, kurš noformēja dzimšanas apliecību, bija idiots.
Pirms gada mūsu valsts ekonomika bija bezdibeņa malā, bet šogad tā ir spērusi jūtamu soli uz priekšu!
Neviens neprot spēlēt hokeju tā, kā to neprotu es!
Acis Veras, durvis Veras, logs Veras, ledusskapis Veras. Kas tik tai Veras tantei nepieder, ne?
Meitene puisim: "Novelc manu topiņu... krūšturi... zeķubikses... un nekad vairs, idiot, nevelc manas drēbes!!!"
"Dzīve ir kustība!" teica jumts un aizbrauca.
Policiste aptur iereibušu šoferi un saka ierasto frāzi: ''Viss, ko teiksiet, tiks vērsts pret jums''.
Dzērājs: ''PUPI!!!''
- Tev ir parastais zīmulis?
- Še, ņem!
- Bet tas taču ir sarkans?!
- Sarkans - tev tas liekas sarežģīts?
"I said a glass of juice, Not gas the jews!" - Hitler
Вечер. Полумрак... Свечи. Он и Она. Закончили ужин.. Она ему нежно на ухо: - Ну все, теперь ты мой... - Вот еще! Сама мой!!!
Детям до 18 алкоголь запрещён... -Ладно я тогда в 18.30 зайду.
купила камаз и не жалею. НИКОГО не жалею....
Сидит Kарлсон и плачет. Малыш спрашивает –Почему плачешь? – Да вот штанишки улетели, с пропеллером – Ну и хyй с ними – Ну а я про что!
- Тебе кто-нибудь говорил, какая ты умная? - Нет, ты будешь первым... - Не буду.
Грабитель ворвался в банк: - Стоять! Это ограбление! Голос из очереди: - "Стоять" - это глагол, придурок!
- Дорогая, ты можешь спать при свете? - Да. - Света, заходи!
Референдум в Беларуси. Вопрос: Не против ли вы того, чтобы Лукашенко снова был президентом? 1) Да, не против. 2) Нет, не против.
Дочка, ты пила? - Нет мама, я топор!!
Svaigs pienesums pēdējā šī gada oktobrī!
Vispār Latviešiem tādi skumji zivju nosaukumi: raudas, asari... Noteikti senatnē bij arī sirdēsti, nelaimji un sēras, bet izmira no bēdām.
Ausīs rīts. Nāsīs puņķi.
Kā var pateikt, vai kaķēns ir runcītis vai kaķenīte? Parauj aiz astes, ja dusmīgs, tad runcīts, ja dusmīga, tad kaķenīte.
Džordžio Armani sieva ir vismodīgākā sieviete pasaulē. Viņai pat bērni ir no Armani.
Viesnīcā:
- Jums kafiju pasniegt gultā?
- Nē, labāk krūzītē.
- Nopirku šņabi un sajaucu to ar sulu.
- Nu un kā bija?
- Nekā. Vienkārši izdzēru daudz sulas. Es tak saku - sajaucu.
"Ejam ēst Jāni!" vai "Ejam ēst, Jāni!" Komati glābj dzīvību!
Tēvs skatās uz Pēterīti un jautā:
- Kad Tu pēdējo reizi esi redzējis dušu?
- Nu ja, atkal jau! Tiklīdz kaut kas pazūd, uzreiz mana vaina!
Vēršu acis vaļā, govju acis arī.
Mums visiem ir iespēja mainīt vienu svarīgu lietu dienā. ...es izvēlos apakšveļu!
- Džeki, zinat, ko man parasti meitenes saka?
- Nē.
- A kā jūs zinājāt?
Meitenīte pilda mājas darbus. Tur jautājums: "Kas atdala galvu no ķermeņa?" Meitenīte pasmejas par vienkāršo jautājumu un atbild: "Cirvis."
Vecāki mani bieži lika stūrī. Viņi negribēja, lai ciemiņi redz caurumu sienā.
Domājām paņemsim bišķi kartupeļu, bet nekā - nācās ņemt vagu.
-Kas ir sarkans un kaitē zobiem?
-Ķieģelis.
Pateikt "mīlu" ir grūti. Pateikt "piedod" ir vēl grūtāk. Bet pateikt "Krukļašitulēšiudogagatrusizasā" ir pi*dec nereāli !
Daži cilvēki nes gaismu, citi nes sirdsmieru, citi cilvēki nes prieku un laimi, citi - zināšanas un izglītību, bet ne es. Es nesu maisiņu.
Vakar iedzēru un pēc tam ar autobusu braucu mājās, itkā nekas liels, bet iepriekš nebiju vadījis autobusu.
Krievija. Veikalā ievests čehu alus "Kozel". Veikalā ieiet divi vietējie un uzbļauj pārdevējai "Два Kozla" ! Pārdevēja: "Я вижу"!
Rīgas lidostā:
— Nationality?
— Russian.
— Occupation?
— No, no, just visiting.
Man ir skumji, ļoti gribētu kompāniju. Vēlams - naftas
''Atkal gribas uz Austrāliju!''
"Kā, tu esi tur jau vienreiz bijis?"
"Nē, es jau vienreiz gribēju!"
Ja esi līdz kaklam sūdos, Dieva dēļ - tikai nenokar galvu!
Kopš sāka līt, mans draugs to vien dara, kā skatās pa logu! Laikam būs jāielaiž viņš iekšā.
Tām jaunkundzēm, kurām mūždien nav ko vilkt, es iesaku ragavas.
- Labdien, dakter. Man ir lipīga gripa.Ko Jūs man ieteiksiet?
- Ejiet prom!
Sprīdītis : "Paldies, vējamāt! Paldies, mežamāt! Paldies bankomāt!"
***
Your forehead is so oily, the Americans might invade.
If sex between 3 people is called a Threesome and sex between 2 people is called a Twosome. Then why is Handsome still a compliment?
A little bit of Monica in my life. A little bit of Erica by my side. A little bit of Tina's what I need. To complete my human centipede.
I've always stood up for black people. It's not worth getting stabbed over a seat.
"Dad, I'm hungry."
"Hi, Hungry. I'm DAD."
"Dad, I'm serious."
"I thought you were Hungry?"
"Are you kidding me?"
"Nope, I'm Dad."
В душе я очень добрый и чуткий человек… Но как выйду из душа - такая сволочь!
Район у нас тихий... Все с глушителями ходят.
________________________________
* Two atoms are walking down the street. One atom says to the other "I think I've lost an electron", "Are you sure?" ,"Yes I'm positive".
tātad - piedāvāju dažus izgrieztus piemērus no tekstiem, kas bija nākuši manās rokās. atliek tikai nepareizi ielikt komatu vai kļūdīties ar kādu burtu, lai pateiktu kaut ko pavisam negaidītu!
*** Uz aizdomu pamata par sievietes slepkavību pēc iepriekšējas vienošanās, mantkārīgā nolūkā policijas darbinieki aizturējuši trīs 1987., 1973. un 1964.gadā dzimušus agrāk sodītus vīriešus.
*** Tāpat Mārtiņš Rītiņš gatavos siltas pusdienas un ozolzīļu kafiju no vietējiem ražotājiem un audzētājiem.
*** lejpupslīde
*** Viņš prasīja baudu augsti stāvošam Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekam.
*** Inficēties ar ērču encefalītu var, piesūcoties inficētai ērcei.
secināju, ka pagaidām neesmu pārāk centīgi vākusi kuriozus (solos laboties), tāpēc turpinājumā daži pa pasauli klīstoši anekdotiski joki par valodu, kuros sāls slēpjas vārdu spēlēs!
- Cienītais, jūs nākamajā izkāpsiet?
- Nē.
- Tad varbūt mainīsimies?
- Varam mēģināt. Kas jums ir?
- Jums ir lauzta roka.
- Dakter, vai es miršu?
- Nē taču! Nekādā gadījumā!
- Dakter, es esmu nemirstīgs?
Jo vairāk pašnāvnieku, jo mazāk pašnāvnieku.
Skolotāja: "Pietaisi logu."
Jānītis: "Pati tīrīsi..."
- Ārā līst?
- Nezinu, ja gribi - lien.
Mongoļu zinātnieki ir atklājuši, ka zeme nemaz nav apaļa, bet gan netīra un čirkst starp zobiem.
Drīkst, es tev teikšu īsi? - Jā. - Īsi.
Daudz labuma dabūja jaunie skolnieki no sava skolotāja - muzikālo centru, televizoru, videomagnetafonu, mobilo un šādu tādu zeltiņu.
Killera sieva briesmīgi lamā vīru. Vīrs atvainodamies: "Nu piedod, lūdzu, kā es varēju zināt, ka 'dāmu pirkstiņi' ir cepumi?!"
Jānis aizgāja uz baznīcu, meta krustu un... trāpīja mācītājam.
Cūku gripa ir tad, kad tu guli mājās slims ar gripu, bet neviens cūka nepiezvana un nepajautā, kā tu jūties!
Es māku karatē un vēl citus bīstamus vārdus!
- Kā jūs sauc?
- Jājājānis Skukujiņš!
- Jūs raustat valodu?
- Nē, valodu raustīja mans tēvs, bet tas, kurš noformēja dzimšanas apliecību, bija idiots.
Pirms gada mūsu valsts ekonomika bija bezdibeņa malā, bet šogad tā ir spērusi jūtamu soli uz priekšu!
Neviens neprot spēlēt hokeju tā, kā to neprotu es!
Acis Veras, durvis Veras, logs Veras, ledusskapis Veras. Kas tik tai Veras tantei nepieder, ne?
Meitene puisim: "Novelc manu topiņu... krūšturi... zeķubikses... un nekad vairs, idiot, nevelc manas drēbes!!!"
"Dzīve ir kustība!" teica jumts un aizbrauca.
Policiste aptur iereibušu šoferi un saka ierasto frāzi: ''Viss, ko teiksiet, tiks vērsts pret jums''.
Dzērājs: ''PUPI!!!''
- Tev ir parastais zīmulis?
- Še, ņem!
- Bet tas taču ir sarkans?!
- Sarkans - tev tas liekas sarežģīts?
"I said a glass of juice, Not gas the jews!" - Hitler
Вечер. Полумрак... Свечи. Он и Она. Закончили ужин.. Она ему нежно на ухо: - Ну все, теперь ты мой... - Вот еще! Сама мой!!!
Детям до 18 алкоголь запрещён... -Ладно я тогда в 18.30 зайду.
купила камаз и не жалею. НИКОГО не жалею....
Сидит Kарлсон и плачет. Малыш спрашивает –Почему плачешь? – Да вот штанишки улетели, с пропеллером – Ну и хyй с ними – Ну а я про что!
- Тебе кто-нибудь говорил, какая ты умная? - Нет, ты будешь первым... - Не буду.
Грабитель ворвался в банк: - Стоять! Это ограбление! Голос из очереди: - "Стоять" - это глагол, придурок!
- Дорогая, ты можешь спать при свете? - Да. - Света, заходи!
Референдум в Беларуси. Вопрос: Не против ли вы того, чтобы Лукашенко снова был президентом? 1) Да, не против. 2) Нет, не против.
Дочка, ты пила? - Нет мама, я топор!!
Svaigs pienesums pēdējā šī gada oktobrī!
Vispār Latviešiem tādi skumji zivju nosaukumi: raudas, asari... Noteikti senatnē bij arī sirdēsti, nelaimji un sēras, bet izmira no bēdām.
Ausīs rīts. Nāsīs puņķi.
Kā var pateikt, vai kaķēns ir runcītis vai kaķenīte? Parauj aiz astes, ja dusmīgs, tad runcīts, ja dusmīga, tad kaķenīte.
Džordžio Armani sieva ir vismodīgākā sieviete pasaulē. Viņai pat bērni ir no Armani.
Viesnīcā:
- Jums kafiju pasniegt gultā?
- Nē, labāk krūzītē.
- Nopirku šņabi un sajaucu to ar sulu.
- Nu un kā bija?
- Nekā. Vienkārši izdzēru daudz sulas. Es tak saku - sajaucu.
"Ejam ēst Jāni!" vai "Ejam ēst, Jāni!" Komati glābj dzīvību!
Tēvs skatās uz Pēterīti un jautā:
- Kad Tu pēdējo reizi esi redzējis dušu?
- Nu ja, atkal jau! Tiklīdz kaut kas pazūd, uzreiz mana vaina!
Vēršu acis vaļā, govju acis arī.
Mums visiem ir iespēja mainīt vienu svarīgu lietu dienā. ...es izvēlos apakšveļu!
- Džeki, zinat, ko man parasti meitenes saka?
- Nē.
- A kā jūs zinājāt?
Meitenīte pilda mājas darbus. Tur jautājums: "Kas atdala galvu no ķermeņa?" Meitenīte pasmejas par vienkāršo jautājumu un atbild: "Cirvis."
Vecāki mani bieži lika stūrī. Viņi negribēja, lai ciemiņi redz caurumu sienā.
Domājām paņemsim bišķi kartupeļu, bet nekā - nācās ņemt vagu.
-Kas ir sarkans un kaitē zobiem?
-Ķieģelis.
Pateikt "mīlu" ir grūti. Pateikt "piedod" ir vēl grūtāk. Bet pateikt "Krukļašitulēšiudogagatrusizasā" ir pi*dec nereāli !
Daži cilvēki nes gaismu, citi nes sirdsmieru, citi cilvēki nes prieku un laimi, citi - zināšanas un izglītību, bet ne es. Es nesu maisiņu.
Vakar iedzēru un pēc tam ar autobusu braucu mājās, itkā nekas liels, bet iepriekš nebiju vadījis autobusu.
Krievija. Veikalā ievests čehu alus "Kozel". Veikalā ieiet divi vietējie un uzbļauj pārdevējai "Два Kozla" ! Pārdevēja: "Я вижу"!
Rīgas lidostā:
— Nationality?
— Russian.
— Occupation?
— No, no, just visiting.
Man ir skumji, ļoti gribētu kompāniju. Vēlams - naftas
''Atkal gribas uz Austrāliju!''
"Kā, tu esi tur jau vienreiz bijis?"
"Nē, es jau vienreiz gribēju!"
Ja esi līdz kaklam sūdos, Dieva dēļ - tikai nenokar galvu!
Kopš sāka līt, mans draugs to vien dara, kā skatās pa logu! Laikam būs jāielaiž viņš iekšā.
Tām jaunkundzēm, kurām mūždien nav ko vilkt, es iesaku ragavas.
- Labdien, dakter. Man ir lipīga gripa.Ko Jūs man ieteiksiet?
- Ejiet prom!
Sprīdītis : "Paldies, vējamāt! Paldies, mežamāt! Paldies bankomāt!"
***
Your forehead is so oily, the Americans might invade.
If sex between 3 people is called a Threesome and sex between 2 people is called a Twosome. Then why is Handsome still a compliment?
A little bit of Monica in my life. A little bit of Erica by my side. A little bit of Tina's what I need. To complete my human centipede.
I've always stood up for black people. It's not worth getting stabbed over a seat.
"Dad, I'm hungry."
"Hi, Hungry. I'm DAD."
"Dad, I'm serious."
"I thought you were Hungry?"
"Are you kidding me?"
"Nope, I'm Dad."
В душе я очень добрый и чуткий человек… Но как выйду из душа - такая сволочь!
Район у нас тихий... Все с глушителями ходят.
________________________________
* Two atoms are walking down the street. One atom says to the other "I think I've lost an electron", "Are you sure?" ,"Yes I'm positive".
2011-01-23
interpunkcija
ņemot vērā, ka mūsdienās (21. gadsimta sākumā (piezīme gadījumam, ja šo lasīs kaut kādas aiznākamās paaudzes)) valoda ir ne tikai mutvārdu, bet arī rakstvārdu saziņas līdzeklis, šajā brīnumjaukajā dienā vakarā vērsīšu savas domas uz dažiem interpunkcijas sīkumiem.
1. normāli inteliģenti rakstītāji komatus spēj salikt intuitīvi, īpaši nesvīstot ar likumu kladīti pie katra teikuma (dabas dots talants, kas jāciena!). laba valodas izjūta ir lieliska kvalitāte, tāpēc jāatceras kāda būtiska lieta, lai teikumi raiti ritinātos - to, kas jāatdala no abām pusēm, arī atdalīt no abām pusēm. gribēju pateikt īsi, bet pateicu neveikli. lai vai kā - doma ir vienkārša - 70% no komatiem tekstā (no gaisa grābta statistika, bet tas nekas, likuma būtību nemaina) atdala salikta teikuma daļas, divdabja teicienus vai kādus iespraudumus. un te jāatceras - ko atdala no vienas puses, nebūs aizmirst atdalīt no otras. tas ir gauži elementāri, nepieciešama tikai uzmanība, ja reiz spēj izdomāt, kura teikuma daļa ir divdabja teiciens (vai palīgteikums), atliek tikai to smuki apspraudīt ar komatiem. kāpēc es stāstu kaut ko tik elementāru? jo mana pieredze rāda, ka šāda neuzmanības sērga ir ārkārtīgi izplatīta.
2. divdabja teicieni. es pieņemu, ka čaiņiki, kas pa valodas maģistrāli vālē uz 220, nerespektējot ne interpunkcijas, ne ortogrāfijas likumus, nez vai te ieklīdīs gudrības smelties, tāpēc neapgrūtināšu sevi ar stāstiem par to, kas ir divdabja teicieni.
tātad - divdabja teicienu veido četri divdabji, kurus viegli atpazīt pēc izskaņām:
-ot/-oties, p. ēdot bulciņas, Emma domāja par svara nomešanu.
-dams/-dama, -damies/-damās, p. Juris locīja iekšā kotletes, domādams, ka neviens viņu neredz.
-ts/-ta (šie viltnieki mēdz maskēties), p., kaķene, piesmieta runču pilnajā pagalmā, izlikās, ka nekas nav noticis.
-is/-usi, -ies/-usies, p., gludi noskuvis kājas, Jēgers jutās gatavs randiņam.
šie draugi teikumā ir jāpamana un jāatdala no abām pusēm ar komatiem. interesants fakts - runājot cilvēki divdabja teicienus gandrīz nemaz neizmanto, tos plaši lieto tikai rakstos. rakstot interesanto faktu, atcerējos vēl vienu svarīgu lietu, kas jāliek aiz auss - viens vientuļš divdabis bez paskaidrojošiem vārdiem divdabja teicienu neveido. tāpat arī jāskatās, vai identificētais it kā divdabis teikumā neveic gramatiskā centra funkcijas, arī tādā gadījumā divdabja teiciens neveidosies.
divdabja teicieniem ir tā brīnišķīgā īpašība, ka tie ļauj nosaukt darbības, kas tiek veiktas (vai notiek) vienlaikus. piemēram, krizdams no koka, Jānis piesauca māti visai neparastā veidā. tātad - Jānis reizē krita un piesauca. un tieši ar viltnieku -ot šo vienlaicību ir svarīgi atcerēties, jo: policisti atrada zagli, sēžot kokā. šādā gadījumā sanāk, ka policija bija tā, kas sēdēja kokā. lai tas attiektos uz zagli, būtu jāsaka šādi: policija atrada zagli sēžam kokā (-am divdabja teicienu neveido).
Blinkena vērš uzmanību uz to, ka frazeoloģiskos teicienus uztver kā vienu veselumu bez divdabošanas, piemēram, klausās muti atplētis ( = uzmanīgi), sēž rokas salicis ( = bez darba), dzīvo cepuri kuldams ( = bez bēdām), melo acis nepamirkšķinājis ( = droši, nekaunīgi), iet krūtis izgāzis ( = lepni), iet degunu nokāris ( = bēdīgi).
nesavrupina: acīm redzot ( = ātri), acīmredzot ( = laikam, droši vien), p., loki uz palodzes auga acīm redzot. acīmredzot nekādi garšīgie vis nebūs.
pavisam negaidot ( = pēkšņi), p., pavisam negaidot sasitu īkšķi pret galda kāju.
gluži nemanot ( = pamazām), p., gluži nemanot plūstoši pārgāju uz mātes piesaukšanu krievu valodā, glaudot sasisto īkšķi.
3. trīs lietas - labas lietas, tāpēc sacīšu vēl kādu sen zināmu lietu - diemžēl vārdu diemžēl ar komatiem neatdala. no otras puses, kāpēc es saku, ka diemžēl? patiesībā jau par laimi, jo tā var ietaupīt komatus.
kā arī - visas puses, no kurām figuratīvi aplūko dažādas reālijas, jāatdala ar komatiem, piemēram, no vienas puses, zināt daudz ir labi, no otras puses, visu jau tāpat neuzzināt. te vienīgais izņēmums ir lietas, kurām tiešām ir divas puses (fiziski!), piemēram, no vienas puses krūzītei bija osiņa, no otras puses bija zīmējums kar kaķīti.
priecīgu pirmdienu, mošķi! ;)
1. normāli inteliģenti rakstītāji komatus spēj salikt intuitīvi, īpaši nesvīstot ar likumu kladīti pie katra teikuma (dabas dots talants, kas jāciena!). laba valodas izjūta ir lieliska kvalitāte, tāpēc jāatceras kāda būtiska lieta, lai teikumi raiti ritinātos - to, kas jāatdala no abām pusēm, arī atdalīt no abām pusēm. gribēju pateikt īsi, bet pateicu neveikli. lai vai kā - doma ir vienkārša - 70% no komatiem tekstā (no gaisa grābta statistika, bet tas nekas, likuma būtību nemaina) atdala salikta teikuma daļas, divdabja teicienus vai kādus iespraudumus. un te jāatceras - ko atdala no vienas puses, nebūs aizmirst atdalīt no otras. tas ir gauži elementāri, nepieciešama tikai uzmanība, ja reiz spēj izdomāt, kura teikuma daļa ir divdabja teiciens (vai palīgteikums), atliek tikai to smuki apspraudīt ar komatiem. kāpēc es stāstu kaut ko tik elementāru? jo mana pieredze rāda, ka šāda neuzmanības sērga ir ārkārtīgi izplatīta.
2. divdabja teicieni. es pieņemu, ka čaiņiki, kas pa valodas maģistrāli vālē uz 220, nerespektējot ne interpunkcijas, ne ortogrāfijas likumus, nez vai te ieklīdīs gudrības smelties, tāpēc neapgrūtināšu sevi ar stāstiem par to, kas ir divdabja teicieni.
tātad - divdabja teicienu veido četri divdabji, kurus viegli atpazīt pēc izskaņām:
-ot/-oties, p. ēdot bulciņas, Emma domāja par svara nomešanu.
-dams/-dama, -damies/-damās, p. Juris locīja iekšā kotletes, domādams, ka neviens viņu neredz.
-ts/-ta (šie viltnieki mēdz maskēties), p., kaķene, piesmieta runču pilnajā pagalmā, izlikās, ka nekas nav noticis.
-is/-usi, -ies/-usies, p., gludi noskuvis kājas, Jēgers jutās gatavs randiņam.
šie draugi teikumā ir jāpamana un jāatdala no abām pusēm ar komatiem. interesants fakts - runājot cilvēki divdabja teicienus gandrīz nemaz neizmanto, tos plaši lieto tikai rakstos. rakstot interesanto faktu, atcerējos vēl vienu svarīgu lietu, kas jāliek aiz auss - viens vientuļš divdabis bez paskaidrojošiem vārdiem divdabja teicienu neveido. tāpat arī jāskatās, vai identificētais it kā divdabis teikumā neveic gramatiskā centra funkcijas, arī tādā gadījumā divdabja teiciens neveidosies.
divdabja teicieniem ir tā brīnišķīgā īpašība, ka tie ļauj nosaukt darbības, kas tiek veiktas (vai notiek) vienlaikus. piemēram, krizdams no koka, Jānis piesauca māti visai neparastā veidā. tātad - Jānis reizē krita un piesauca. un tieši ar viltnieku -ot šo vienlaicību ir svarīgi atcerēties, jo: policisti atrada zagli, sēžot kokā. šādā gadījumā sanāk, ka policija bija tā, kas sēdēja kokā. lai tas attiektos uz zagli, būtu jāsaka šādi: policija atrada zagli sēžam kokā (-am divdabja teicienu neveido).
Blinkena vērš uzmanību uz to, ka frazeoloģiskos teicienus uztver kā vienu veselumu bez divdabošanas, piemēram, klausās muti atplētis ( = uzmanīgi), sēž rokas salicis ( = bez darba), dzīvo cepuri kuldams ( = bez bēdām), melo acis nepamirkšķinājis ( = droši, nekaunīgi), iet krūtis izgāzis ( = lepni), iet degunu nokāris ( = bēdīgi).
nesavrupina: acīm redzot ( = ātri), acīmredzot ( = laikam, droši vien), p., loki uz palodzes auga acīm redzot. acīmredzot nekādi garšīgie vis nebūs.
pavisam negaidot ( = pēkšņi), p., pavisam negaidot sasitu īkšķi pret galda kāju.
gluži nemanot ( = pamazām), p., gluži nemanot plūstoši pārgāju uz mātes piesaukšanu krievu valodā, glaudot sasisto īkšķi.
3. trīs lietas - labas lietas, tāpēc sacīšu vēl kādu sen zināmu lietu - diemžēl vārdu diemžēl ar komatiem neatdala. no otras puses, kāpēc es saku, ka diemžēl? patiesībā jau par laimi, jo tā var ietaupīt komatus.
kā arī - visas puses, no kurām figuratīvi aplūko dažādas reālijas, jāatdala ar komatiem, piemēram, no vienas puses, zināt daudz ir labi, no otras puses, visu jau tāpat neuzzināt. te vienīgais izņēmums ir lietas, kurām tiešām ir divas puses (fiziski!), piemēram, no vienas puses krūzītei bija osiņa, no otras puses bija zīmējums kar kaķīti.
priecīgu pirmdienu, mošķi! ;)
Abonēt:
Ziņas (Atom)