Gramatiskā centra saskaņošana, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma priekšmeti

Kad pazūd internets, dzīve apstājas… Mēģināsim lietderīgi izmantot laiku.

 

Gluži nesen pavisam netīšām nācu uz pēdām pāris interesantiem gramatikas likumiem, kas varētu saimniecībā noderēt. Stāsts par tiem pašiem nelaimīgajiem saskaņojumiem teikumā. Kā rīkoties, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma locekļi, kas pieskaņoti kaut kam vienam. Reiz jau par to rakstīju, bet tolaik nebiju tikusi līdz gramatisko cetru īpašajiem gadījumiem. Par gramatisko centru būs šis stāsts — kā glīti saskaņot, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma priekšmeti.

Var gadīties, ka teikuma priekšmets ir salikts, respektīvi, ir kāds vārds, kas paskaidro teikuma priekšmetu tik cieši, ka abus šos vārdus var uzskatīt par vienu veselumu. Var sacīt, ka apzīmētājs ir brutāli pielauzis pie sevis apzīmējamo vārdu tā, ka nominatīvs kļūst par ģenitīvu. Nu, nevis kļūst, bet vārdi saskaņojas, un tad par teikuma priekšmetu var uzskatīt vārdkopu — maz matu, daudz latu, desmit ratu, mazāk blatu. Tad var rasties jautājums par šāda divgalvaina brīnuma saskaņošanu. Tie ir tādi gadījumi, kā, piemēram, daudz dienu pagājis vai daudz dienu pagājušas. Kurš variants ir pareizs? Gramatika apgalvo, ka abi varianti ir pareizi. Likums ir visnotaļ vienkāršs: ja teikuma priekšmeta pirmā daļa ir nelokāms skaitļa vārds (desmit, piecdesmit), lokāms skaitļa vārds (desmits, simts, tūkstotis) vai apstākļa vārds (daudz, maz, cik, necik, tik, vairāk, mazāk), tad izteicēja lokāmās daļas divdabis ir saskaņojams ar teikuma priekšmeta otro daļu vai lietojams vīriešu dzimtes vienskaitlī. Tātad — vai nu ar otro daļu, vai nu vīriešu dzimtes vienskaitlī.

desmit darbu paveikti — desmit darbu paveikts

daudz dienu pagājušas — daudz dienu pagājis

simts bērzu iestādīti — simts bērzu iestādīts

Tālāk — ja ir divi (vai vairāk) vienas dzimtes teikuma priekšmeti. Tad ir vienkārši — to ir daudz, tāpēc izteicēja lokāmā daļa ir tās pašas dzimtes daudzskaitlī. Piemēram, katls un vāks ir sadauzīti, grāmata un burtnīca ir saplēstas.

Joprojām aplūkojam tikai gramatisko centru — teikuma priekšmetu un izteicēju. Galvenais — neizdomāt šos likumus mēģināt lietot tur, kur šie nemaz nav derīgi.

Tālāk — ja ir divi (vai vairāk) teikuma preikšmeti dažādās dzimtēs un apzīmē priekšmetus. Ir izvēles iespēja — vai nu saskaņot ar tuvāko, vai arī lietot vīriešu dzimtes daudzskaitlī. Piemēram, tējkanna un nazis ir salauzti, katls un tasīte ir netīra. Pareizi ir abējādi, bet tīri subjektīvi — man daudzskaitlis labāk iet pie sirds, jo tad nerodas pārpratumi ar to, vai tiešām izteicējs attiecas uz abiem teikuma priekšmetiem un tur nav nekādi šitie te „trešais lieks” varianti.

Ja ir divas dzīvas būtnes, tad likums nedaudz mainās — tad gan izteicējs var būt tikai vīriešu dzimtes daudzskaitlī, lai nerastos nekādi pārpratumi. Juris un Anna ir noskumuši, jo Petra un Pjotrs nav atnākuši.

Tālāk nedaudz retāk sastopamas situācijas. Kā būt, ja vienlīdzīgie teikuma priekšmeti norāda uz dažādām personām? Izrādās, te likums ir sauss un ciets — ja vienlīdzīgie teikuma priekšmeti ir vārdi, kas norāda uz otro un trešo personu, tad izteicējs lietojams daudzskaitļa otrajā personā. Piemēram, Tu un vēl kāds braucat mājup, tu un Anna būsiet spiesti kārtot virtuvi.

Tālāk ir vēl interesantāk — ko tad, ja kāds teikuma priekšmets ir pirmajā personā? Tad ir tikpat vienkārši — ja kaut viens no teikuma priekšmetiem apzīmē pirmo personu, tad izteicējs lietojams daudzskaitļa pirmajā personā, piemēram, tu, Robis un es iesim zemenēs, es un māsa pirksim salčuku.

Kopsavilkums — kā rīkoties, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma locekļi.

Ja ir priekšmeti vienā dzimtē — izteicējs būs tās pašas dzimtes daudzskaitlī.

Ja ir priekšmeti dažādās dzimtēs — izteicējs ir jāsaskaņo ar tuvāko vai jālieto vīriešu dzimtes daudzskaitlī.

Ja priekšmeti apzīmē dzīvas būtnes dažādās dzimtēs — izteicējs būs vīriešu dzimtes daudzskaitlī.

Ja kāds no vienlīdzīgiem teikuma priekšmetiem norāda uz kādu personu — saskaņo ar šo personu daudzskaitlī — pirmā persona ir visjaudīgākā — “pakļauj” gan otro, gan trešo, ja ir otrā un trešā persona, tad izteicējs būs daudzskaitļa otrajā personā.

 

Šo pašu teoriju var atrast:

Rūta Koluža “Latviešu valodas rokasgrāmata “Tā vai šitā?””, Lielvārds, 2003, 45.–46. lpp.

B. Ceplīte, L. Ceplītis “Latviešu valodas praktiskā gramatika”, Zvaigzne ABC, 1997, 135.–136. lpp.