Kāpēc nav smuki gramstīties ap svešu valodu fazeoloģismiem

Vispirms – kas ir frazeoloģismi? Tie ir stabili vārdu savienojumi vai frāzes, kuru nozīme nereti krietni atšķiras no tām nozīmēm, ko nes katrs no frazeoloģismā ietilpstošajiem vārdiem. Tādas kā valodas mēmes (memes, mīmi, nu, tie štrunti), kur viens fiksēts mirklis sevī nes kaut kādu noteiktu emocionālo vai nozīmes lādiņu, kas ir saprotams lielai tiesai konkrētās valodas runātāju. Runājot savā dzimtajā valodā, cilvēki ar šīm valodas mēmēm mētājas priekšā un pakaļā, to pat tā īpaši nejūtot. Visi viens otru saprot, un ko gan vairāk šajā dzīvē vajag.

Man patīk frazeoloģismi. Droši vien jums arī. Taču brutāli iztulkoti citu valodu frazeoloģismi ir vardarbība. Par šo es sāku skaļi prātot pēc Delfi.lv ziņas par “medus slazdiem”. Nē, mēs te necenšamies apkarot lāču invāziju. Vienkārši kaut kur Amerikā skaistas sievietes ievilina naivus vīriešus savās skavās un lēnītēm izsūc sev (gan jau ne sev, bet saimniekam) interesējošo informāciju. Bet, tā ka viņas nav materiālistes, tad vīrieši pret šādu taktiku publiski nevēršas.

Ko darīt ar frazeoloģismiem no citām valodām? Ir divas pareizas iespējas un viena nepareiza. 

Nepareizā – iztulkot burtiski un izskatīties pēc pilnīga muļķa.

Pirmā pareizā iespēja – lietot analogu savas valodas frazeoloģismu. Lai cik neticami tas reizēm nešķistu, ir gana daudz universālu cilvēces pieredžu, par kurām mums ir gribējies izteikties kādā krāšņākā un kodolīgākā veidā. “Two birds, one stone” – “divi zaķi ar vienu šāvienu”, “bullseye” – “acīte”. Un tā tālāk. 

Otrā pareizā iespēja – atmest mežģīnes un saukt lietas īstajos vārdos. Piemēram, negadījumā cietusi nezināma persona, nevis Džons Do, dokuments tiek parakstīts, nevis izgreznots ar Džonu Hensvortu, un zāles tiek atmestas bez sagatavošanās, nevis ar aukstā tītara metodi.

Es jau dzirdu vaidus par to, ka latviešu valodā nevar kaut ko pateikt tā, kā angļu valodā (vai kādā citā). Nu, nevar, bet var citādi. Dzīvojot ar tulkotu literatūru pie sāniem, var tikai apbrīnot, ko spēj paveikt tulkotāji, kas necenšas ar zobiem iekosties katrā tēlainākā frāzē. Atceros vienu tulkotājas komentāru pie kādas ķepīgas teksta vietas: “Autoram te bija netulkojams joks, tāpēc šo iztulkoju vienkārši, bet joku kompensācijai iestrādāju piemērotākā vietā tālāk tekstā.” Vai nav skaisti? Ja autors prastu latviešu valodu, viņš simt punkti tā arī būtu izdarījis.

Es te varētu rindkopu rindkopas sacerēt par to, cik ļoti man nepatīk angļu valoda un valodas nesēju kultūras dominance it visur. Bet to jūs paši zināt.

Personvārdu atveides spožums un posts

Ārā ir tāds laiks, ka sēdēšana iekšā sagādā teju vai fiziskas ciešanas. Par laimi - esmu atklājusi, kur tiešsaistē var noskatīties vecās "Americas Next Top Model" sērijas - nu arī pēc darba kādu nedēļu mani būs grūti atlīmēt no kompja datora (ja vien netiek piedāvāta ārā iešana). Saulīte dragā pa debess jumu tā, ka maz neliekas, dilles uz palodzes aug griezdamās, kā arī gaismas ir palicis neticami daudz. Tā, šī bija pieklājīgā parunāšana par laikapstākļiem. Tālāk sekos vaimanas un moralizēšana.

Šodien manā prātā mīdās doma par personvārdu atveidi un labumu/sliktumu, ko tā nes sabiedrībai. Iespējams, esmu jau iepriekš par to ieminējusies, bet nu še būs garāks pārdomu izklāsts.

Sākās viss gluži nevainīgi šorīt jau no paša rīta - tviteris piedāvāja kādu konkursu, kur par baltu velti daži gudrīši var tikt pie grāmatām. Ko nu man vairāk vajag! Ķēros pie atbilžu drukāšanas. Par nožēlu nācās secināt, ka manu zināšanu apcirkņos neatrodas ne tuvu viss nepieciešamais, tādēļ ekskursija pa Google likās īsti vietā.

Un te nu nācās pacīnīties - redz - konkurss bija par rakstniekiem un viņu darbiem. Ej nu tagad atrodi internetā ticamu informāciju latviešu valodā par cilvēku, par kuru neviens neko pat dzirdējis nav (nu vismaz es nebiju līdz šodienai). Protams, citās valodās šāda materiāla varētu būt atliku likām, bet tiec nu klāt, ja nezini pašu būtiskāko - kā to vārdu un uzvārdu oriģinālvalodā vai angliski raksta! Liels bija mans pārsteigums, kad pēc ilgstošas nesekmīgas bakstīšanās man izdevās no interneta dzīlēm izspiest, ka Oldess Hakslijs angliski ir ne vairāk un ne mazāk kā: Aldous Leonard Huxley (paldies, Wikipēdij). Ir kaut kāds loģisks ceļš, kā no latviešu valodas tādu izsecināt?

Mūsdienu neticami internetizētajā pasaulē ir ārkārtīgi nesaprātīgi lietot plikas atveidotās personvārdu formas un priecāties, cik glīti izskatās, cik viegli izrunāt un cik latviski visi burti iekšā. Es pat sliecos domāt, ka tā ir necieņa pret lasītāju.

Iedomājieties, piemēram, ziņu kādā interneta portālā: Ome Mailza Bauere uztetovējusi sev uz galvas mazo ērgli. Un bildes klāt nevienas. Tu, cilvēks, sāc domāt, ka internetā tādai bildei ir jābūt, tāpēc nolem doties meklējumos, jo uzskati, ka šādas zināšanas ārkārtīgi bagātinās tavu iekšēju pasauli un piešķirs dzīvei jēgu. Un tad attopies viens pats Google plašumos ar jautājumu - kā, sasodīts, lai to uzraksta meklētājam atpazīstamā formā?!

Un tā ir visu laiku... Cilvēki centīgi latvisko dažādas internacionālas lietas, pat nepacenšoties pievienot starptautisko nosaukumu, un tiem, kam kārojas papildinformācijas, nākas ciest un mocīties, uz labu laimi meklētājā ievadot dažādas burtu kombinācijas un zīlējot iespējamos variantus.

Jā, droši vien kāds teiks, ka - kāpēc tad mēs cīnījāmies par lieliskiem personvārdu atveides nosacījumiem? Kam tad mums ir domāts milzu pasaules atlants, kur visas pasaules vietas salatviskotas? Un kur skatās tikumības policija, ja reiz šādas pretvalstiskas runas iet tautās?

Saprotu bažas, bet vēlmes nemaz nav tik neizpildāmas - tikai pievienot oriģinālrakstību (vai labāk - angļu, ja ņemam vērā, ka papildinformācija arābu vai korejiešu valodā tāpat nebūs nekur liekama) personvārdiem, nosaukumiem un citām šaubīgām lietām, kad šīs reālijas pirmo reizi tiek minētas tekstā. Citādi nav aršana. Mēģināt pēc latviešu valodas rakstības meklēt papildinformāciju internetā ir tāpat, kā zīlēt kafijas biezumos - lieki un apgrūtinoši.