vārdiem ir nozīme, nozīmei ir vārdi

vienmēr ir tā, ka katrs kaut kas kaut ko nozīmē. ja konkrētāk, kā uzskata viedie valodnieki, valodas zīmei ir divas puses - saturs un forma (jeb materiālā un nemateriālā puse). savā starpā tās saista lērums sarežģītu un nosacītu attieksmju, jo vienai formai var būt vairāki saturi (tie paši homonīmi ir no šīs operas), tāpat arī vienam saturam var būt vairākas formas (absolūto sinonīmu gadījumā kaut vai). bet tas nav tik vienkārši, jo ir arī nozīmes papildkomponenti, kas sevī ietver kaut vai tik neizmērāmu lietu kā sajūtas, vārdu izsakot.

vakar biju ieklīdusi literāri muzikālajā ČēBēKā. manā pasaulē nosaukums "Četri balti krekli" ir kaut kas nedaudz mītisks. tas ir klubs, tā ir dziesma, tas ir Imants Kalniņš, tas ir Māris Čaklais, tas ir Menuets un filma galu galā. tu, cilvēks, skaties uz glīto nosaukumu

un domā savas literāri muzikālās domas. man jau nu ļoti patīk. vismaz patika.

vakar klubā ieraudzīju kaut ko neredzētu - aiz dīdžeja pults pie sienas tiešām bija izkārti krekli. četri. balti. īsti četri balti krekli. vārdu primārais materializējums taustāmā formā. un man nepatika. man tas likās galīgi bērnišķīgi un kluba dziļi filozofiskajai nosaukuma būtībai nepiederīgi. jo tagad, iedomājoties nosaukumu, prātā nāk ne vairs dziesma, bet šis

es svēti ticu, ka tik tēlainus nosaukumus nevajag materializēt, pretējā gadījumā tie kļūst banāli. tāpēc jau nosaukums ir nosaukums.

modes lietas

mēdz teikt, ka pasauli uz priekšu virza mode. vismaz tie, kas no modes industrijas, tā saka. un ar modi mēs saprotam... modi. tas ir - apģērbus un visu, ko var redzēt un pataustīt. vienkārši kā vienreizviens.

bet.

mode ir visur. un jo īpaši - valodā. ja nedaudz aizdomājas par to (pat īpaši piepūlēties nevajag), valodā aktuālās lietas nāk un iet īpaši ātri. vispār ātrums varētu būt atsevišķas sarunas tēma.
bet mode.

visiem ir svarīgi izklausīties moderni, mūsdienīgi, aktuāli, interesanti, svaigi un kā tik vēl ne. valoda ir tuvākais rīks.

ja tagad izvilktu no interneta plašumiem kādu iepelējušu sen aizmirstu un divreiz izdzēstu rakstu, kuram nobirusi rindiņa ar datumu, pēc valodas varētu secināt diezgan daudz par tapšanas laiku.

ja nedaudz paskatās pagātnē, bija laiks, kad viss bija košums - dzīve, māksla, mūzika, mazākas un lielākas lietiņas. Mārtiņš Freimanis, šķiet, visu košu pataisīja. un kā ir tagad? košums izbalējis.

toties tagad daudzas visai neēdamas lietas ir kļuvušas garšīgas, par ko jāpateicas, šķiet, Agrim Daņiļēvičam, kas garšu ienesis arī deju zālē un izplatījis pa visu valsti. paspēja vēl laikā, kad dekoderi nebija lieguši pusei televizoru rādītspēju.



te ir brīva vieta pārdomām, jo es dodos prom, lai pie šīs domas atgrieztos vēlāk (:

viss sākas te

iesākumā tika radītas Debesis un Zeme. un kopš tā laika viss gāja uz leju.

lūk. šis tagad būs mans emuārs. mazs stūrītis interneta plašumos, kur es klusi rakstīšu un skaļi domāšu par vārdiem un nevārdiem, domām un nedomām gan baltās dienās, gan nebaltās. taisnības labad gan jāsaka, ka nebaltās dienās sakāmā allažiņ gadās vairāk.

lielos sākumburtus es lietoju tikai tad, kad tiešām ir jālieto lielais sākumburts. teikuma sākums nav pietiekams pamats, lai internetā lietotu lielo burtu reģistru. tā nav nedz pārliecība, nedz untums. man ir ērtāk lasīt tekstu, kur izceltas ir tikai patiesi izceļamas lietas, un šādu tekstu piedāvāju arī publiskajā telpā.

tas pagaidām (: