Kāpēc nav smuki gramstīties ap svešu valodu fazeoloģismiem

Vispirms – kas ir frazeoloģismi? Tie ir stabili vārdu savienojumi vai frāzes, kuru nozīme nereti krietni atšķiras no tām nozīmēm, ko nes katrs no frazeoloģismā ietilpstošajiem vārdiem. Tādas kā valodas mēmes (memes, mīmi, nu, tie štrunti), kur viens fiksēts mirklis sevī nes kaut kādu noteiktu emocionālo vai nozīmes lādiņu, kas ir saprotams lielai tiesai konkrētās valodas runātāju. Runājot savā dzimtajā valodā, cilvēki ar šīm valodas mēmēm mētājas priekšā un pakaļā, to pat tā īpaši nejūtot. Visi viens otru saprot, un ko gan vairāk šajā dzīvē vajag.

Man patīk frazeoloģismi. Droši vien jums arī. Taču brutāli iztulkoti citu valodu frazeoloģismi ir vardarbība. Par šo es sāku skaļi prātot pēc Delfi.lv ziņas par “medus slazdiem”. Nē, mēs te necenšamies apkarot lāču invāziju. Vienkārši kaut kur Amerikā skaistas sievietes ievilina naivus vīriešus savās skavās un lēnītēm izsūc sev (gan jau ne sev, bet saimniekam) interesējošo informāciju. Bet, tā ka viņas nav materiālistes, tad vīrieši pret šādu taktiku publiski nevēršas.

Ko darīt ar frazeoloģismiem no citām valodām? Ir divas pareizas iespējas un viena nepareiza. 

Nepareizā – iztulkot burtiski un izskatīties pēc pilnīga muļķa.

Pirmā pareizā iespēja – lietot analogu savas valodas frazeoloģismu. Lai cik neticami tas reizēm nešķistu, ir gana daudz universālu cilvēces pieredžu, par kurām mums ir gribējies izteikties kādā krāšņākā un kodolīgākā veidā. “Two birds, one stone” – “divi zaķi ar vienu šāvienu”, “bullseye” – “acīte”. Un tā tālāk. 

Otrā pareizā iespēja – atmest mežģīnes un saukt lietas īstajos vārdos. Piemēram, negadījumā cietusi nezināma persona, nevis Džons Do, dokuments tiek parakstīts, nevis izgreznots ar Džonu Hensvortu, un zāles tiek atmestas bez sagatavošanās, nevis ar aukstā tītara metodi.

Es jau dzirdu vaidus par to, ka latviešu valodā nevar kaut ko pateikt tā, kā angļu valodā (vai kādā citā). Nu, nevar, bet var citādi. Dzīvojot ar tulkotu literatūru pie sāniem, var tikai apbrīnot, ko spēj paveikt tulkotāji, kas necenšas ar zobiem iekosties katrā tēlainākā frāzē. Atceros vienu tulkotājas komentāru pie kādas ķepīgas teksta vietas: “Autoram te bija netulkojams joks, tāpēc šo iztulkoju vienkārši, bet joku kompensācijai iestrādāju piemērotākā vietā tālāk tekstā.” Vai nav skaisti? Ja autors prastu latviešu valodu, viņš simt punkti tā arī būtu izdarījis.

Es te varētu rindkopu rindkopas sacerēt par to, cik ļoti man nepatīk angļu valoda un valodas nesēju kultūras dominance it visur. Bet to jūs paši zināt.

Atvainojiet, bet par ko mēs te atvainojamies?

Tēma par “atvainojiet” un “atvainojos” manus apziņas horizontus pirmoreiz šķērsoja pirms gadiem, nezinu, padsmit, kad televizora ekrānā kāda skolotāja par kaut ko tika apbalvota un intervijā izskanēja teikums: ““Atvainojiet”, nevis “atvainojos”, un mani skolēni zina, par ko ir stāsts,” (aptuvens atstāstījums, precīzi neatceros). Toreiz vien nodomāju, ka man gan šīs sakrālās zinības ir liegtas, jo es NEZINU. Nospriedu, ka gan jau kāda pūristu pasaules skatījuma atlieka, un dzīvoju tik tālāk.

Pēc tam ar šiem maģiskajiem vārdiņiem ceļi krustojos darbā. Kur viens klients bija cieti noteicis nekad nelietot formu “atvainojamies”, jo viņi nekad ne pie kā nav vainīgi un attiecīgi nav nekādas vajadzības tā atvainoties. Tikai un vienīgi “atvainojiet”. Kāds cits lūdz vienkārši bez tās vainošanās iztikt un lietot vārdu “diemžēl”, kur nu kontekstā tas būtu iederīgi.

Līdz patiesībai šajā jautājumā tā arī nebija sanācis aizrakties, jo nešķita ne pārāk svarīgi, ne aktuāli. Bet nu pēdējās dienās vienā tekstā redzot “atvainojamies” septiņdesmit tūkstošus reižu un tad vēl uzskrienot virsū tviterī, tomēr jāsāk domāt. Labākais laiks, lai tiktu ar šo skaidrībā, bija pirms tiem padsmit gadiem, nākamais labākais laiks ir tagad.

Tātad. Kur ir problēma? Pēc būtības atgriezeniskā forma “atvainojos” nav nekāda atvainošanās. Konservatīvākie valodnieki uzskata, ka tā ir “vainas noņemšana no sevis”, “es at-vainojos”. Vai arī vienkārši uz sevi vērsta darbība, ka “es pašlaik veicu atvainošanās aktu, un man diezgan vienalga, ko otra puse jūt, jo es ar šo no sevis vainu noņemu”. Es te izplūdu, bet nu apmēram tā.

Kurpretim “atvainojiet” ir kā lūgums otrai pusei “noņemt vainu”, nevis pašrocīgi to no sevis nokratīt.

Teiksiet, ka tas viss ir dzīves sīkumi? Es piekritīšu, nekādas baigās nozīmes tam tik tiešām nav. It īpaši tāpēc, ka valodas lietotāji šo šķīrumu starp diviem vārdiem neizjūt un uz labu laimi pamīšus lieto abus vārdus kā vienkāršas formulas (jo kuram gan rūp, vai ne). Un tomēr – ja es kaut ko zinu, tad pēc tam ignorēt ir grūti. Tas ir kā ar bērnībā iekaltiem zababonym (debiliem ticējumiem), kur nedrīkst vienā dvielī rokas slaucīt reizē, dot kaut ko pār slieksni u.tml.

Iedomājieties situāciju. Jūs tešat pa ietvi gaismas ātrumā, uzskrienat virsū kādam nabadziņam. Pasakāt “Oi, es atvainojos!” un diebjat tālāk, jo visa vaina jau ir nokratīta, ko tur vairs. Savukārt “Vai, atvainojiet!” (vismaz manā valodas izjūtā) paredz tomēr sagaidīt kaut kādu reakciju no cietušās puses, ka tā vainas noņemšana ir notikusi.

Savdabīgi, ka šo tēmu neatrodu  nevienā no valodas zinību grāmatām, kas man plauktā diezgan krietnā kaudzē stāv. Viss iepriekš lasāmais ir mana interpretācija par konkrēto tēmu no zināšanu galiņiem, kas sagramstīti šur un tur.

Tēzaurs neko daudz te nepalīdz. Nozīme abiem vārdiem šā kā tā ir ļoti tuva. Un rakšanās pa internetu nekādas skaidrākas atbildes nesniedz. Nedomāju, ka es šo problēmu būtu nosapņojusi. Kaut kur jau tai kājas aug. Bet nu jautājums principā paliek atvērts. Un stāsts jau par to pašu – iepauzēt, pirms ko teikt, un rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus īstā vēstījuma nodošanai.