Viedoklis par pieturzīmēm plakātos

Atruna — šis ieraksts ir tikai manas pārdomas.

Droši vien acīgākie internetizklaides tīkotāji būs pamanījuši jaunu lapu feisbukā — Dainu skapis. Tur asprāši būtībā nodarbojas ar to, ar ko savas stundas aizpilda ikviens literatūras skolotājs — interpretē par tēmu “ko autors ar šo domāja”. Tikai daudz jēdzīgākā veidā.

Lūk, piemērs. Šīs bildes klejo arī tviterī. Attēls bez atļaujas izgrābts no Dainu skapja Facebook lapas.

Ilgi nebija jāgaida grammar nazi reakcija — trūkst komata aiz Blaumaņa! Tā trūkstot, ka acī dur. Es arī tā paskatījos, tā paskatījos. Un sāku domāt. Redz — lasot uzrakstu, nemaz nav tik uzkrītoši, ka komata nav. Jo intonatīvā pauze tur šā kā tā ir.

Komats latviešu valodā ir atdalītājpieturzīme. Paredzēts tam, lai palīdzētu lasītājam saprast tekstu, peldēt pa to un iepauzēt īstajās vietās. Kā arī — nereti tieši komatu izkārtojums nosaka nozīmi. Blinkena par komatu saka šādus vārdus:

Komats lietojams gan kā atsevišķa pieturzīme ar atdalītājpieturzīmes nozīmi, .., gan arī pāros .. . Turklāt komats tiek lietots arī kā nosacīta tehniska zīme.*

Tātad — iepriekšminētā Blaumaņa gadījumā tur būtu jālieto komats kā atdalītājpieturzīme — atdala salikta sakārtota teikuma daļa. Taču vizuālos attēlos viss ir nedaudz citādi. Redzat — teksts ir izvietots tā, ka tas jau dabiski ir atdalīts. Salīdzinājumamа — ja starp diviem pagastiem ir 5 m plata un dziļa upe, kas iezīme šo pagastu robežu, tad kāda rutka pēc vēl papildus būvēt robežžogu?

Nezinu, ko grafiskie dizaineri par šo domā un ko viņiem skolā māca, bet gara acīm redzu, kā katrā aģentūra strādā pa niknai korektorei, kas dzīvo pēc likumiem, nevis pēc loģikas. Un gadījumā, ja kādā reklāmas materiālā ir uzskaitījums, katru rindiņu sāk ar mazo burtu un galā spītīgi liek semikolus, kaut gan lielā plakātā šāda pieeja izskatās, mazākais, dīvaini.

Punkts ir beigu pieturzīme. Plakātos to neviens nelieto tā vienkāršā iemesla dēļ, ka plakāts ir ierobežotā izmērā un ir skaidrs, ka diezin vai teksts turpināsies aiz plakāta robežām. Un ar komatiem vajadzētu būt līdzīgi — ja teksts dabiski tiek sadalīts tur, kur vajadzētu būt komatam, tad komata nebūšanu nevajadzētu uzskatīt par kļūdu, jo atdalīšana tiek veikta ar citiem paņēmieniem. Līdzīgi kā saistītā tekstā — ja nosaukums tiek izcelts treknrakstā, tad vairs nav nekādas nepieciešamības lietot pēdiņas, kas tieši to arī dara — izceļ.

Rezumējot — pieturzīmes ir būtiska kvalitatīva teksta sastāvdaļa. Taču jāatceras, ka tās kalpo atdalīšanai, izdalīšanai un izcelšanai. Vizuālā pasaulē ir daudz vairāk līdzekļu šo funkciju izpildei, līdz ar to atsevišķos gadījumos būtu vērts padomāt, vai pieturzīmes nedublē kādu vizuālu atdalītāju. Tas ir — nav obligāti ravēt ārā visas pieturzīmes tikai tāpēc, ka intonatīvās pauzes tiek norādītas ar citiem līdzekļiem, bet es par kļūdu to noteikti neuzskatītu.

________________
*Blinkena A. Latviešu interpunkcija. Zvaigzne ABC, 2009, 372.–373. lpp.

Maģiskā slīpsvītra

Ir tādi jautājumi, uz kuriem precīzas atbildes zina vien izredzētie. Visi pārējie — improvizē “katru gad' no jauna”. Viena no šādām tēmām valodā ir slīpsvītra. Segvārds — “slešs”. It kā reizēm noder, it kā reizēm gadās lietot. Bet kur likt atstarpes, kur nelikt — viedoklis pārsvarā atkarīgs no mēness fāzēm. Vai arī — vienreiz tā, otrreiz šitā, un vismaz vienā gadījumā būs bijis pareizi.

Pirmā svarīgā ziņa — slīpsvītra latviešu valodā ir legāla rakstzīme. To drīkst lietot, ja ir nepieciešams.

Otrā svarīgā ziņa — atstarpju esamība vai neesamība ir atkarīga no vārdu skaita abās slīpsvītras pusēs.

Un tagad nedaudz detalizētāks izklāsts. Kad lietot slīpsvītru?

1. Mērvienību apzīmējumos, kur sākotnēji slīpsvītra funkcionēja kā dalīšanas zīme. Piemēram, km/h, m/s.

2. Lai apzīmētu alternatīvu (vai nu viens, vai otrs). Piemēram, un/vai, draugs/paziņa (tiem, kas nevar saprast).

Un te ir ļoti svarīga piezīme. Ja alternatīvie varianti ir īsi, t.i., viens vārds un otrs vārds, tad atstarpi nelieto. Savukārt tad, ja izvēles iespējas ir izklāstītas daiļrunīgāk, tad gan atstarpes jālieto. Un tam ir visnotaļ loģisks pamatojums — uzskatāmība. Ja slīpsvītra ir garākam tekstam vidū bez atstarpēm, domās ar slīpsvītru saistītie vārdi tiek salipināti, bet — ja atstarpes ir, tad smadzenes uzreiz sāk meklēt jēdzienu robežas, kas tad īsti ir šie alternatīvie varianti. Daži piemēri. Kārlis sēdēja parkā un ēda belašu/čebureku, kam pēc ārējām pazīmēm kulināro piederību bija grūti noteikt. Netālu uz soliņa apsēdās jauna dāma / topošā māte. Plandošā mēteļa dēļ Kārlim bija grūtības izšķirt būtnes apveidu. Protams, es te nedaudz blēņojos — slīpsvītra ir vairāk iederīga tehniskos, sausos un ārkārtīgi garlaicīgos tekstos. Daiļliteratūrā nez vai gadīsies šo pieturzīmi sastapt, bet tur, kur tiks vēstīts par pieņemtajām atpazīšanas zīmēm bezpilota lidaparātiem / ar pulti darbināmiem pašlidojošiem aparātiem, slīpsvītras var būt sadēstītas atliku likām.

3. Lai rakstītā tekstā norādītu daļskaitļus. Piemēram, uz galda bija palikušas vien 2/3 gardā siera. Maza svarīga piebilde — izlasām visu pilnos vārdus un attiecīgi arī saskaņojam — “divas trešdaļas (kā?) siera”.

4. Gada pierakstā, ja periods ir viens gads, kas nesakrīt ar kalendāro gadu un aptver divus gadus. Klasiskais piemērs ir mācību gads — ar to tiek saprasti 12 mēneši (ja skaita arī brīvlaiku kā daļu no mācību procesa), kas izklāti pāri diviem gadiem. Piemēram, 2013./2014. mācību gadā es skolu neapmeklēju. Vai, piemēram, runājot par ziemu: 2015./2016. gada ziema vēl ir miglā tīta.

Pie šī neliela piebilde — Blinkena savos piemēros pieļauj otru gadu lietot saīsinātā veidā, ietaupot veselas divas rakstzīmes. Manuprāt, nav jēgas taupīties, jo tas, kas bija gauži saprotams 1956./57. gadā, var izskatīties nedaudz pārprotami 2011./12. gadā. Kaut gan — droši vien jāskatās individuāli uz katru situāciju, izvērtējot potenciālās mērķauditorijas spriestspēju un noslieci uz pārprašanu.

5. Māju numuros, ja māja ir iepletusies uz diviem atsevišķi numurētiem apbūves gabaliem. Piemēram, Sarkankāpostu ielā 23/25 dzīvoja vīrs, kuram kāposti nepavisam negaršoja.

Ir vēl arī daži citi gadījumi — starp dzejas rindām (ar atstarpēm, jo tās tomēr ir atsevišķas rindas) un diagonālsaīsinājumos — tādos antīkos izrakumos kā a/s un i/u. Šī tomēr ir seno laiku palieka, kas neko īpašu valodā neienes, tikai nekonsekventu apzīmējumu lietošanu. Jo SIA nez kāpēc vienmēr ir SIA, bet AS — reizēm arī a/s. Konsekvence tomēr ir svēta lieta, lai diagonālsaīsinājumi paliek iepriekšējam gadsimtam.


Tātad — ja nepieciešams, lietojam slīpsvītru. Ja atdalām kaut ko garāku par vienu vārdu katrā pusē — lietojam atstarpes — vispirms nedalāmo atstarpi, lai teksts neaizbēg, un pēc tam pavisam parasto, lai lieki nelauzītu rindas.

Vēl kāda piebilde — tīmekļa vietņu vietrāžos (tautā sauktiem arī par mājaslapu URL) nekādas modifikācijas nav jāveic neatkarīgi no tā, kas tur ir iekšā. Ja nepieciešams kaut kur ielīmēt skaistu saiti, kas darbojas, tad vienkārši kopējam un līmējam bez pašdarbības. Piemēram, www.karsts_kartupelis.lv/talka_liela/balle_laba.htm. Nekādas atstarpes nav jāpievieno.

_____________
Lieliskie informācijas avoti, ja nu kāds vēlas ar savu aci pārbaudīt minēto faktu patiesumu:

Blinkena A. Latviešu interpunkcija, 414. lpp, Zvaigzne ABC, 2009. g.

Iestāžu publikāciju noformēšanas rokasgrāmata. 10. Teksta noformējuma noteikumi latviešu valodā: http://publications.europa.eu/code/lv/lv-4100100.htm#1019

Kur lai liek komatus ap “piemēram”

Šis būs stāsts par apstākļa vārdu “piemēram”, kas netiek locīts un stīvs kā sētas miets stāv iemiets teikumā.

Īsā atbilde. Abpus vārdam “piemēram” un vēl aiz paša piemēra teksta allažiņ liek komatus.

Garā atbilde. Vārds “piemēram” ir iespraudums. Vai precīzāk — garāka paskaidrojoša iesprauduma ievadītājvārds. Bet iespraudums ir vesels vienums, kas iesprausts veselā teikumā.

Neliela liriska atkāpe par iespraudumiem. Ir kādreiz gadījies ēst apelsīnu? Dažiem apelsīniem no viena gala ir tāds “vēl viens apelsīns”, kuru itin mierīgi var izņemt no sākotnējā apelsīna, netraumējot ne vienu, ne otru. Lūk, uz teikumiem ar iespraudumiem vajadzētu lūkoties kā uz šādiem dubultiem apelsīniem — tas mazais apelsīns tur ir, viņam pat ir sava vietiņa, bet bez tā mierīgi arī var iztikt, jo, kā rāda pieredze, neko diži gards tas nav. Lūk — ja, raugoties pēc nozīmes, iespraudumu var izpogāt ārā no teikuma, bet teikums jēgu saglabā, tad, visticamāk, mums ir darīšana ar iespraudumu, kas no abām pusēm būs jāatdala ar komatiem.

Tādi ir arī iespraudumi ar “piemēram”. Kaut gan, turpinot analoģiju ar apelsīnu, iespraudumos ar “piemēram” ir apelsīns apelsīnā apelsīnā (pārfrāzējot slaveno, bet absolūti bezjēdzīgo spārnoto teicienu: “Roze ir roze ir roze.”)

Pats “piemēram” ir pavisam parasts apstākļa vārds. Un šim vārdam šādā formā ir tikai viena nozīme — to lieto, lai norādītu, ka tekstā ir iekļauts piemērs. Gaužām vienkārši, ja jūs jautātu man.

Vārdu "piemēram" tekstā var iespraust divējādi — vai nu kopā ar garāku iespraudumu, kurā tiešām kā vezumiņā rātni ir sakrāmēti piemēri, vai arī — vienu pašu pliku, ja stilistiskos nolūkos nepieciešams norādīt, ka visa turpmākā teikuma daļa ir viens liels piemērs.

Un tālāk — daži piemēri!

Alvilam vēlējās iegādāties mājdzīvnieku, piemēram, mazu sunīti, ar kuru dalīt dienišķās rūpes un priekus. Viņš apmācītu savu sunīti dažādās prasmēs tā, ka mazais zvēriņš, piemēram, spētu uzlidot koka galotnē un nonest Alvilam sarkano vārnu. Protams, sarkanā vārna bija vēl viens Alvila fantāzijas auglis, tāpat kā, piemēram, mazais sunītis, silta vasara un algas pielikums. Alvilam piederēja dažādas lietas, piemēram, krūze, kauss un zābaku pāris, kuras viņš dien dienā aplūkoja ar apcerīgu sejas izteiksmi.

Tātad — ja gadās uzskriet virsū vārdam “piemēram”, tas vienmēr (vienmēr!) jāatdala ar diviem glītiem komatiem, katru rātni liekot no savas puses, kā arī — jāpalūko, vai tiešām ir minēti kādi piemēri. Ja ir, tad arī aiz visas piemēru virknes jāieliek vēl viens komats. Ja īsti neizskatās, ka tur būtu kādi konkrēti piemēri minēti, tad jāpalūko no otras puses — vai vārds “piemēram” nav iesprausts tāpat vien, lai paustu nelielu nenoteiktību.

Līdzskanis “s” vai “z” pirms divdabja izskaņām -dams, -ts

Cilvēki mēdz iegaumēt lietas dažādi. Vienam pietiek pliki iegaumēt, citam ir iekšēja nepieciešamība aizrakties līdz saknei. Es piederu pie tiem citiem. Plika iegaumēšana nav mana stiprā puse. Es kaut ko spēju atcerēties tikai tad, ja izprotu būtību — tiesa, tad arī atcerēties vairs nav tik svarīgi, jo, tiklīdz būtība ir skaidra, tā atbildi nepieciešamības gadījumā var arī izfunktierēt, nevis vienkārši izvilkt no atmiņas apcirkņiem.

Bet ne vienmēr izdodas tikt līdz būtības kodolam (reizēm tāda nav, reizēm — pārāk sarežģīts), tādēļ es mēdzu izdomāt sev tādus saprašanas “īsceļus”. Lūk, par vienu tādu īsceļu no pamatskolas (vai varbūt vidusskolas) laikiem šodien pastāstīšu. Kazi — varbūt kādam noderēs.

Atvirzoties no visām smalkajām teorijām un klasifikācijām — ir divi problemātiski divdabji — daļēji lokāmais divdabis, kas beidzas ar -dams (un visām šīs izskaņas variācijām), un ciešamās kārtas pagātnes divdabis, kas beidzas ar -ts (un dažiem variantiem). Nereti rodas grūtības saprast, kāds līdzskanis jāraksta — s vai z — šo divdabju izskaņu priekšā (krist - krizdams vai krisdams; gāzt - gāsts vai gāzts).

Es sev izdomāju pavisam vienkāršu veidu, kā saprast, kurš burts ir pareizs, par atspēriena punktu nosakot līdzskaņu balsīgumu. Tātad — d (no izskaņas -dams) ir balsīgs līdzskanis, savukārt t (no izskaņas -ts) ir nebalsīgs līdzskanis. Sarežģītie burti, kas rada grūtības šo burtu priekšā, ir s un z — attiecīgi — s ir nebalsīgs līdzskanis, z — balsīgs līdzskanis.

Tiktāl viss ir vienkārši. Tālāk — ņemam darbības vārda pagātnes formu, no kuras veidots attiecīgais divdabis. Šajā pagātnes formā ir iespējam četri līdzskaņi, kas līdzskaņu mijas un citu brīnišķīgu pārmaiņu rezultātā kļūs vai nu par s izskaņas priekšā, vai arī par z. Šie līdzskaņi pagātnē ir t, d, s un z.

Mans risinājuma ceļš ir vienkāršs — ņemam problemātisko divdabi, piemēram, nests un ēzdams. Izvelkam darbības vārdu pagātnes formas — nesa un ēda. Šajā brīdī es personificēju savas izskaņas — izskaņas -ts līdzskanis t ir nebalsīgs, tādēļ no četriem iespējamajiem burtiem (t, d, s, z) raudzīs visus savā priekšā padarīt nebalsīgus — tātad par s. T tā dara, un viņam izdodas, vienīgais, kas sevi saglabā nebalsīgā t priekšā, ir balsīgais z — kāds bija, tāds palika, nemainīja ne balsīgumu, ne skaņu. Tātad - mūsu piemērā redzam, ka vārdā nesa ir s — nebalsīgs, tādēļ nebalsīgā t priekšā tāds arī paliks.

Līdzīgs domu gājiens attiecināms arī uz d — balsīgs līdzskanis, kas savā priekšā visus no iespējamiem četriem burtiem (t, d, s, z) raudzīs padarīt par balsīgiem z. Vienīgais, kas spēj pretoties šī balsīgā d spēkam, ir s — kas sevi saglabā. Piemēram, nest - nesa - nesdams, raust - rausa - rausdams.

Tātad — balsīgais d visus līdzskaņus savā priekšā raudzīs padarīt balsīgus (attiecīgi — par z), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir pats s, kas sevi saglabā un tāds arī paliek -dams priekšā.

Nebalsīgais t rauga visus līdzskaņus savā priekšā padarīt nebalsīgus (attiecīgi — par s), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir balsīgais z, kas sevi saglabā un tāds arī paliek izskaņas -ts priekšā.

NB! Mēs aplūkojam tikai tos gadījumus, kad notiek līdzskaņu mija (attiecīgi — pagātnē ir t, d, s, z). Ja pagātnē ir kāds cits līdzskanis, tad tas nemainās un tur problēmas nerodas, piemēram, pērt - pēra - pērdams, paklupt - paklupa - paklupdams, maisīt - maisīja - maisīts, apkampt - apkampa - apkampts.

Daži praktiski piemēri.
Alfrēds veda no kūts mēslojumu. Vezdams kārtējo vezumu, viņš aizķērās aiz sētas stabiņa un izgāza visu kravu. Mēslojums tika vests uz tuvējo rožu dobi.
Mirta meta pie malas visus darbus un lēma steigties palīgā. Bet, tā mezdama visu pie malas, viņa netīšām nometa ne to, ko gribējusi. Darbs, kas steigā mests pie malas, var apvainoties.
Pa to laiku runcis nesa mājās peli. Nesdams viņš pat nepamanīja, ka ierastās taciņas vidū uzradies šķērslis. Nestā pele gan juta, ka labi nebūs.
Kamēr Mirta steidzās, Alfrēds jau mēza kopā skādi. Mēzdams viņš apcerēja dzīvi un darba bezjēdzību. Viss bija samēzts itin drīz, bet rūgtums sirdī palika.