"Un es tieši gāju vārdu meklēt..." ...es arī.

Bija tā...

Caur manām acīm dienā iziet visai daudz ziņu un preses relīžu, un dažas tur arī aizķeras. Jau pērn biju ievērojusi, ka O. Vācieša memoriālajā mājā notiek valodas pasākumi "Un es tieši gāju vārdu meklēt". Un ko domājies - uzzinu, ka tādi valodas vakari būs arī šogad. Ziņa bija apmēram šāda:

Rīga, 20.janv., LETA. Arī šogad Latviešu valodas aģentūra (LVA) turpinās tradīciju un jau trešo gadu katra mēneša pēdējā trešdienā aicinās uz valodas vakariem "Un es tieši gāju vārdu meklēt" Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, aģentūru LETA informēja LVA projektu vadītāja Velga Līcīte.


Lai arī cilvēki dzimtajā valodā justos kā mājās un uzzinātu, ko par valodu pašlaik domā valodas meistari - rakstnieki, dzejnieki un tulkotāji -, LVA sadarbībā ar Vācieša memoriālo muzeju jau trešo gadu turpina rīkot valodas vakarus, kuru moto ir Vācieša dzejoļa vārdi "Un es tieši gāju vārdu meklēt".

Par vārda meklējumiem un atradumiem, valodu un literatūru laikmetu griežos un valodu kultūrvēsturiskā skatījumā Vācieša memoriālajā muzejā Rīgā, O. Vācieša ielā 19, tiks spriests katra mēneša pēdējā trešdienā plkst.18. Valodas vakaru apmeklējums būs bez maksas.

Pasākumā īpaši gaidīti skolotāji un skolēni, lai iepazītos ar tautā iemīļotiem rakstniekiem un dzejniekiem.


Ko gan man vairāk vajag - saberzēju rokas, sagaidu pareizo dienu, kad man ir brīvs vakars un tur viss notiek, un dodos ceļā. Domās asinu prātu, domāju, par kādiem interesantiem valodas jautājumiem varētu spriest vakara goda viesi, cik aktīva publika varētu būt diskusijās, cik daudz jauna uzzināšu un kā iedvesmošos. Jūs redzas iepriekš teiktajā to pašu, ko nu redzu es? - Jā, pārāk daudz es gaidīju no tā pasākuma.

Transports - desmitais tramvajs vai divdesmit piektais autobuss. Izvēlos tramvaju. Aptuveni apskatos kartē, kur tālāk jāiet, šķiet, ka nojausma ir. Tiesa, kad tiku līdz izkāpšanai no tramvaja nedaudz pirms sešiem, nemaz nebiju tik droša, ka tiešām zinu pareizo virzienu. Pirms manis tieši izkāpa gara auguma vīrietis ar palielu ādas plecu somu. Es nodomāju - šis džeks noteikti iet uz to pašu pasākumu. Nekļūdījos, kā izrādījās vēlāk. Uz Vācieša muzeju strīpām vien plūda pensionētā inteliģence - dāmas labākajos gados, kas pirms pasākuma sākuma cītīgi strēba tēju un apsprieda savas vainas.

Nākot uz muzeju, es klusībā iedomājos - tas varētu būt tāds saietu vakars, kur dāmas labākajos gados nāk ar groziņiem - kūkām, pīrāgiem, cepumiem - un lieliski pavada laiku intelektuālā sabiedrībā. Gandrīz iespurdzos, ieraugot, ka tur tiešām ir kafijas galds. Tiesa, vien kādi 5% no tā, ko es biju paspējusi uzburt savā iztēlē kā dāmu kulinārijas paraugdemonstrējumu.

Kāpēc es tik gari rakstu par niekiem, bet ne par pašu pasākumu? Jo pasākums bija tāds, ka tapetes varētu sākt lobīties no sienām aiz garlaicības. Paskaidrošu, kāpēc.

Ja kāds sola valodai veltītus vakarus, valodnieki kaut kā perversi iedomājas, ka tur būs kaut kas ar valodniecību saistīts - psiholingvistiskie vārda izvēles aspekti, sociolingvistiskie valodas lietojuma faktori, morfēmu izvēle eifonijas panākšanai tekstā u.tml. Nu - tādas interesantas lietas, kas tieši saistītas ar tekstveidi un ļoti labi atbilst pasākuma nosaukumam "Un es tieši gāju vārdu meklēt". Sacerējos...

Pasākums sākās ar Liānas Langas apcerējumu par Rokpeļņa dzīvi un dzeju. Garš apcerējums bez jebkādas asprātības, ieinteresētības vai saistošuma dzirksts. Viss labākajās literatūrzinātnes lekciju tradīcijās, ko es augstskolā no sirds ienīdu.

Kad pie vārda tika pats Rokpelnis, pirmais, ko es pamanīju - balss viņam ir kā tam zilonim no multenes par 38 papagaiļiem. No punkts punktā. Varbūt viņš to lomu arī ir ierunājis, ko var zināt.

Pasākumā pusotru stundu tika runāts par visu ko, tikai ne par valodu. Visa saruna izskatījās pēc tādas intelektuālu cilvēku tikšanās, kas lēni un bez degsmes apspriež visiem zināmas lietas no sava skatpunkta - par reliģiju, par bohēmu, padomju gadiem, kafejnīcu "Kaza", dogmām, kristiešiem, austrumu reliģijām, Rokpeļņa dzīvi un bērnību pie vecāsmātes. Un vēl visādus niekus.

Tā kā es nelaimīgā kārtā biju apsēdusies pārāk tālu no durvīm, mēģināju noturēt sevi nomodā ar piezīmju rakstīšanu. Pierakstīju daudz. Un skumu, ka man nav viedtelefona, lai varētu visu to pasākumu komentēt tviterī.

Valodniecībai tuvākā lieta, kas šajā pasākumā bija - Rokpeļņa nepareizie "e". Neviena paša platā "e", visi šaurie! Un tā vēl vajag mācēt! (Ja jums liekas, ka tas nav nekas īpašs, pamēģiniet skaļi pateikt "tēvs" un "vēsture" ar šauro "e"!)

Tātad - sausais atlikums no šī pasākuma. - Literātu un es nezinu kādu ļaužu tikšanās, kas domāta tam, lai klusi sēdētu un klausīties, ko par dzīvi un dzeju gudri spriež divi priekšā sēdošie. Publika nekādās sarunās iesaistīta netiek, bezkaunīgākie paši atgādina par savu klātbūtni un iestarpina pa vārdam.

Tā kā šo pasākumu atbalsta Latviešu valodas aģentūra, es joprojām nesaprotu - kur tur ir valoda?! Ja kāds zina, lūdzu, pasakiet, citādi es te sāku pavisam slikti domāt.

Turpmāko pasākumu kalendārs te: Valodas vakari.

Kādēļ man netīk vārds "salīdzinoši"

Sveiciens šajā gadā! Ceru, ka visi ir pie labas veselības un moža gara, jo man, šķiet, trūkst kā viena, tā otra. Šausmīgas iesnas pērn kā sākās, tā šogad vēl nav devušās prom. Ar nepacietību gaidu šīs ciemošanās beigas, - man te šņupdrāniņas iet uz beigām.

Katrs taču būs gan dzirdējis, gan lietojis kaut ko tamlīdzīgu - šī bija salīdzinoši laba ziema, kompots bija salīdzinoši garšīgs, klepus nepārgāja salīdzinoši ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija salīdzinoši interesanta u.tml.

Tātad - kas vainas vārdam salīdzinoši? Pēdējā laikā šī vārda lietojums atgādina invazīvu zivju sugu, kas iepeldējusi ne savā upē un nu izēd visu dabas daudzveidību. Tieši tā vārds salīdzinoši uzvedas mūsdienu latviešu valodā.

Kaut arī gramatiski tur viss pat būtu pieņemami (-ošs, -oša - tas ir lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis, ko pilnīgi mierīgi var izmantot par apzīmētāju), stilistiski tas ir uzurpējis valodas daudzveidību ar visai nesaprotamu formu, kas pati maz ko pasaka par lietas būtību. Pirmkārt - tas vairs nav apzīmētājs, bet gan ar galotni -i kļuvis par apstākļa vārdu, otrkārt - tas ir tik neitrāls un izplūdis savā nozīmē šādā lietojumā, ka tikai aizņem vietu teikumā - minētās piemēru frāzes tikai iegūtu, ja tajās nebūtu šī šaubīgā vārda.

Labi, man apnika teoretizēt, pateikšu, kur es šo deķīti velku. Tātad - ja teikumā akurāt kaut ko vajag salīdzināt, tad, lūdzu, man par prieku (un sev par labumu) lietojiet konkrētu salīdzināšanu, pasakot arī - kas ar ko tiek salīdzināts, piemēram, šī, salīdzinot ar pagājušo gadu, bija laba ziema; kompots bija garšīgs, ja salīdzina ar tēju, kurai kāds cukura vietā bija piebēris sāli; klepus salīdzinājumā ar citām reizēm nepārgāja ilgi; jaunākā "Hausa" sērija bija interesanta salīdzinājumā ar iepriekšējo. Nu kaut kā tā. (Svarīga piebilde pie šī - salīdzinot veido divdabja teicienu, kas jāatdala ar komatiem, salīdzinājumā ar ar komatiem nav jāatdala.)

Bet - labāks un saprātīgāks risinājums - vairot valodas daudzveidību un ielikt tiešām noderīgu ekvivalentu, kas ne tikai aizņem vietu tekstā, bet arī pasaka kaut ko būtisku. Ir vesela rinda lielisku vārdu. Piemēram, neitrālie - diezgan, samērā, visnotaļ, visai, apmierinoši - šī bija samērā laba ziema, kompots bija diezgan garšīgs.

Pozitīvie - ļoti, patiešām, neticami, trakoti, iepriecinoši, pārsteidzoši, iespaidīgi utt., piemēram, šī bija neticami laba ziema, kompots bija ārkārtīgi garšīgs, klepus nepārgāja neparasti ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija pārsteidzoši interesanta.

Es šajā gadā esmu PAR valodas daudzveidību! Mums ir lieliska bagāta valoda, nedrīkst ļaut tai noplicināties slinkumiņa dēļ.