Veci jaunumi par valūtas pierakstu

Tāda ir tā pieaugušo cilvēku dzīve. Tāpēc es pat nemēģināšu taisnoties, pretējā gadījumā teju visi mani bloga ieraksti sāksies ar žēlabainu “ak vai, cik sen nekas jauns nav stāstīts”. Manam darbam nav ne vainas, bet tas ar kaudzīti piepilda manu dienu no agra rīta līdz pat vēlam vakaram. Un atņem jebkuru vēlmi redzēt kādu monitoru ārpus darbalaika. Drīzāk — nevis vēlmi redzēt, bet vēlmi intensīvi mijiedarboties.

Lai vai kā — valodas lauciņā bija šādi tādi svarīgi jaunumi par valūtas pierakstu latviešu valodā. Tiesa — šo ziņu esmu tik ilgi marinējusi, ka drīzāk jau tie ir “vecumi”.

Līdz šim latviešu valodā nezināmu iemeslu dēļ valūtas simboliskais apzīmējums, kods un saīsinājums tika rakstīts pirms attiecīgā skaitļa, piemēram, Pēteris pavērās savā makā un konstatēja, ka nekā prātīga tur nav — vien USD 3*un LVL 0,05. Šādu šarlatānisku pieeju atbalsta arī Skujiņas kundze, savā apcerējumā par valodu lietišķajos rakstos (20. lpp., ja vēlamies būt precīzi), norādot, ka tā jādara, jo visi tā dara (“.. parasti raksta pirms attiecīgās naudas summas cipariem”). Ne iemesla, ne pamatojuma, tālāk vien norādot, ka lasot gan viss jāgriež kājām gaisā un jālasa tā, kā var izlasīt: 3 ASV dolāri un 5 santīmi.

Pat 20 gadi nepagāja, līdz Valsts valodas centra eksperti pamanīja, ka tā nav vis lāga darīt. To viņi, protams, pamanīja tad, kad aumaļām vien 2013. gada nogalē visi viņiem metās zvanīt, lai noskaidrotu, kā to jauno latviešu naudu dēvēt, kā rakstīt un ko darīt. It kā ar sāpīgo jautājumu par euro, eiro un eiru nebūtu gana, ne vienam vien savajadzējās zināt valūtas koda pierakstu kopā ar summu. Varu derēt, ka ne viens vien censonis nesamierinājās ar atbildi “Rakstām EUR 3, lasām 3 eiro” un pajautāja — kāpēc? Šie kāpēc sasniedza kritisko masu februāra sākumā — nieka pāris mēnešus pēc valūtas maiņas, parādot vēl nepieredzētu ātrumu latviešu valodas problēmu risināšanā. Tika sasaukta ekspertu komisija, kas pēc ilgas galvas kasīšanas un daudziem “jā, tiešām — kāpēc?” nāca pie stringra lēmuma — EUR jāraksta AIZ summas, tāpat arī simboliskais apzīmējums liekams tieši tur, kur tiks izlasīts — AIZ summas.

Lēmums tika publicēts Valsts valodas centra tīmekļa vietnes sadaļā Aktualitātes, kur gozējas joprojām, tā apgrūtinot dzīvi tiem, kam patīk saglabāk svarīgo informāciju grāmatzīmēs — šī sadaļa regulāri (pāris reizes gadā vismaz) tiek papildināta, līdz ar to sākotnēji noskatīto rakstu nostumjot kaut kur tālāk un apgrūtinot tā lietošanu atsaucēm.

Bet prasīgajai publikai ar to nebija gana — VVC tālrunis turpināja dūkt. Šoreiz jautājums bija vēl komplicētāks — ko lai iesāk ar citām valūtām? Eksperti tikai elsa un pūta — atkal jāvīkšās uz sanāksmi, it kā viena reize gadā jau nebūtu pārmēru bieži! Sanāca, elsa, pūta, sprieda, līdz 14. martā nolēma, ka arī ar citām valūtām vajadzētu beigt māžoties un sākt rakstīt tur, kur vajag — aiz summas.

Šis ieteikums ir visnotaļ nopieni ņemams vērā, tādēļ tur, kur ikurāt dzīvība nav apdraudēta, mainot veco kārtību, valūtas pierakstā valūtas kods, simboliskais apzīmējums vai nosaukums ir rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi (Windows vidē var ielikt, lietojot Ctrl+Shift+atstarpes taustiņš vai Alt+0160).

Lai manis teiktais būtu ticamāks, lūk arī saite un citāts.
Tālāk ir citāti no četriem dažādiem ierakstiem, bet, tā kā valsts iestādēm lietošanas ērtums nekad nav bijis prioritāšu sadaļā, norādīt varu tikai vienu saiti. VVC tīmekļa vietnes sadaļa Aktualitātes.

Ieteicamais valūtas pieraksta veids
1) 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi)
2) 25 (divdesmit pieci) eiro
3) 10 € (desmit eiro)

Pēc Latvijas Bankas iniciatīvas 2014. gada 19. februārī notika tikšanās, kurā piedalījās Valsts valodas centra, Finanšu ministrijas, Valsts kancelejas speciālisti un kuras laikā tika noteikts – Eiropas valūtas oficiālais saīsinājums (valūtas kods) EUR kā vēlamais variants turpmāk latviešu valodā rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi.

Piemēram: 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi).

Tādēļ ieteicams turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas ar saistīto atstarpi.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2014. gada 12. marta sēdē (prot. Nr. 33, 2. §) vienbalsīgi nolēma atbalstīt ieteikumu turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas (ar saistīto atstarpi), kā jau minēts iepriekš, proti, Valsts valodas centra 21.02.2014. informācijā "Kā turpmāk pareizi norādīt valūtu kodus?" un 28.01.2014. informācijā "Eiropas vienotā valūta – eiro, euro vai savādāk?". 

____________________________
* nostrīpots, lai netraumētu cilvēkus ar redzes atmiņu

Ziemas darbi un “tāpat kā”

Draugi, pabeidziet remontu manā vietā. Man jau apnika. Putekļi, nekārtība un ciešanas. Tas nebūt nenāk par labu iedvesmai un emuāra rakstīšanai. No otras puses — tas haoss ir lielisks universāls attaisnojums jebkam — jāsatiek radi? Nevar — remonts! Jāraksta blogs? Remonts! Jāuzņem ciemiņi? Kādi vēl ciemiņi — remonts! Un tā tālāk.

Par labajām ziņām — apsveicu visus ar sniega kupenām, kas veltin novēlās un visu maigi sapakoja (visu, izņemot tos nedaudzos kokus, kas šādu laimi nespēja panest un kapitulēja, eleganti izguļoties uz ceļa braucamās daļas). Izejot ārā, es spiedzu aiz sajūsmas. Spiedzu, lēkāju un tad vēl nedaudz spiedzu. Ārkārtīgi skaisti. Un nevajag man te stāstīt, ka sniegs nav nekas jauns un ir katru gadu. Šitāds sniegs bieži vis negadās! Jo īpaši — kā pirmais (nopietnais) sniegs!

Par valodas lietām tātad beidzot. Ir kāda lieliska lietiņa, ko jau pāris mēnešus taisos pastāstīt, bet kā nesanāk, tā nesanāk (remonts!).

Bija man reiz ciešanu pilnas pārdomas par to, kā īsti saprast, kad “tāpat kā” ir jākomato. Un kad nav jākomato. Un kad var būt abējādi. Te nāca talkā tviterpalīgs @AldisLauzis un noklāja acu priekšā šādu piemēru: Anna rīkojas tāpat kā Ieva; Anna rīkojas, tāpat kā Ieva. Šajā īsajā piemērā skaidras top daudzas lietas. Pirmā un galvenā — komata būšana vai nebūšana pirmām kārtām ir atkarīga no tā, ko autors mēģina pateikt. Otrā — ka komats šķir nozīmi. Tādad — ja ir kaut kādu salīdzināmu reāliju vienādība, tad komatu neliek (tāpat kā pirms salīdzinājuma saikļa “kā”). Un te saprot, ka “tāpat kā” ir kā vienādības zīme. Neliekot komatu — Annas rīcība ir vienāda ar Ievas rīcību. Ieliekot komatu, nozīme mainās — tas ir iespraudums, kurā ir pausts kāds secinājums, bez kura varbūt arī varētu iztikt. Ieliekot komatu — nozīme ir, ka arī Anna rīkojas, bet pirms tam “rīkojusies” ir Ieva.

Vēl kāds piemērs, ar ko es pati sāku domāt — tālrunis tāpat kā dators ir ierīce. Ja komatu nav, tad sanāks, ka veids, kādā telefons ir ierīce, ir tāds pats kā veids, kādā dators ir ierīce (...jēgas laikam maz...). Pārkārtojot vārdus: tālrunis ir ierīce tāpāt kā [tādā pašā veidā kā] dators. Ja komatus ieliek: tālrunis, tāpat kā dators, ir ierīce — nozīme — tālrunis ir ierīce, un arī dators ir ierīce.

Tātad — ja ir kaut kādas reālijas, starp kurām liekama vienādības zīme, tad komatu nav. Ja tiek izdarīts secinājums (aizkadra balss, kas visu zina) par kaut kā būšanu tā vai citādi, tad komatus liek.

Pavēles izteiksme īstenības izteiksmei nepavēlēs!

Ļaujiet man jums sacīt īsi — īsi!

Tātad — darbības vārdu izteiksmes. Precīzāk — šodien stāsts par tādām otrās personas daudzskaitļa formām kā varat/variet, gribat/gribiet, ēdat/ēdiet utt. Kura no šīm formām ir pareiza? 10 punkti Grifindoram un tam, kurš apgalvo, ka abas formas ir pareizas. BET — tikai īstajā vietā un pareizajā kontekstā. Par pavēles formu varētu pastāstīt daudz un detalizēti, bet ikdienā jauktas tiek tieši otrās personas daudzskaitļa formas, tāpēc tieši par tām arī stāsts. Valodnieciskāka informācija atrodama Letonikā.

Varat, gribat, ēdat: īstenības izteksme raksturo situāciju kā apgalvojuma teikums, konstatē faktu. Īstenības izteiksmei viss ir skaidrs.

Savukār variet, gribiet un ēdiet ir pavēles izteiksmē. Tā ir pavēle, rosinājums. Darbība, kuras vēl nav, bet kurai vajadzētu būt (vismaz runātājs tā gribētu).

Piemēram: Karalis ienāca stallī, pārlaida skatienu apseglotajiem zirgiem un secināja: "Tātad tomēr dodaties ceļā." Tad karalis izgāja sētā, pamanīja trīs nastu nesējus un uzsauca: "Ko jūs vēl gaidāt? Dodieties ceļā!" Barotājs, kas mūžam vilkās karalim nopakaļ, piedāvāja cukurotas mandeles: "Karali, jūs taču gribat ēst! Nē? Nu tad gribiet!" viņš pavēlēja.

Ja ikdienā gadās sastapt kādu šaubīgu vārdu un īsti nav skaidrs, vai forma ir pareiza (parasti īstenības izteiksmes vietā kļūdaini tiek lietota pavēles izteksme), varat mēģināt pārbaudīt — pārbaudiet, vai ar vārdu var pavēlēt vai rosināt. Ja var, tad šis vārds neder frāzēs, kurās nekādas pavēles vai rosinājuma nav.

Piemēram. Ko darīt ar vārdu variet? Vai ar to var pavēlēt? Karalis uzkāpa tribīnē un uzrunāja tautu: "Variet! Atrodiet sevī spēku un variet!" Var redzēt, ka izsaukuma zīme šim vārdam piestāv. Vārdam varat turpretī nepiestāv. "Varat..." rezignēti novilka karalis. "Varat tagad tās savas mandeles izbarot cūkām..." Pirmajā gadījumā ir rosinājums, pamudinājums, uzruna tautai, otrajā gadījumā — vairāk fakta konstatācija, ka pavārs var izbarot.

Labi, šis varbūt nebija veiksmīgākais piemērs. Pamēģināsim citu.
Karalis piegāja pie bruņinieka un ar dīvainu spīdumu acīs pavēlēja: "Kasiet, kasiet manu muguru! Kasiet cik jaudas! Man tā niez, ka acīs kož!" Un bruņinieks kasīja. Pēc brīža karalis neizpratnē jautāja: "Es atvainojos, bet ko tieši jūs tur kasāt? Es teicu muguru, bet jūs kasāt nu jau nepiedienīgi zemu!"

Vai arī: Rociet! Rociet tā, it kā citas dzīves nebūtu! Tātad jau rokat, ja? Tā, jūs zīmējat krokodilu?! Bet es taču skaidri un gaiši sacīju: "Zīmējiet šo kailo ezi!"

Un te maza tabuliņa tiem, kam patīk mazas tabuliņas.

	ĪSTENĪBAS IZTEKSME		PAVĒLES IZTEIKSME
	Darāmā kārta		Darāmā kārta
	Viensk.	Daudzsk.	Viensk.	Daudzsk.
1.	nirstu, lasu	nirstam, lasām	–	nirsim! lasīsim! (nirstam! lasām!)
2.	nirsti, lasi	nirstat, lasāt	nirsti! lasi!	nirstiet! lasiet!
3.	nirst, lasa	nirst, lasa	lai nirst! lai lasa!	lai nirst! lai lasa!

Un te saites tiem, kam patīk saites:
īstenības izteiksme
pavēles izteiksme
vēl viena pavēles izteiksme

Pārdomas par terminoloģiju

Nedaudz pārdomu par terminoloģiju.

Noteikti ikviens ir pamanījis, ka dators un internets ar gadiem kļūst arvien draudzīgāks dažādām valodām un nāk pie lietotājiem viņu dzimtajā mēlē (it kā). Tāpat visi zina, ka ikviena informātikas pasniedzēja iecienītākās vaimanas ir par to, cik latviešu valodas terminoloģija ir dīvaina, nederīga un visādi citādi dzīvi apgrūtinoša.

Ja arī Tev, dārgo lasītāj, šķiet, ka latviskotāji savā centībā ir pārcentušies, lasi tālāk un domā līdzi (kaut nedaudz).

Mēs, cilvēki, divu triju gadu vecumā kā sākam runāt, tā arī turpinām bez mitas līdz sirmam vecumam. Valoda ir visur — plašsaziņas līdzekļi, apkārtējie cilvēki, literatūra, internets... pat domājam mēs kādā valodā! Lietojam valodu un lietojam valodas vārdus. Vienu pēc otra, citu pēc cita. Un dažādās nozīmēs atkarībā no konteksta.

Un te nu sākas grūtības — jo biežāk tiek lietots kāds vārds, jo vairāk nozīmju tam laika gaitā izveidojas. Piemēram, ja es teikšu sieriņš. Kas tas ir? Ja nav konteksta, tas var būt diezgan daudz kas — veca zeķe, biezpiena sieriņš, mazs siera gabaliņš, vienkārši mīļākais siers, pat vārgulis (kā to piedāvā tezaurs). Šādiem vārdiem ir nepieciešams konteksts, lai tiem vispār būtu kāda saturu nesoša jēga.

Bet kā ir ar terminiem? Ja es, piemēram, teikšu tastatūra. Kādi varianti zibēs acu priekšā? Citam melna, citam balta, citam bezvadu, citam ergonomiskā, bet lielos vilcienos — visiem viena — Datora ievadierīce, ko izmanto, lai ar noteiktā veidā izvietotu taustiņu palīdzību ievadītu datorā programmas un datus, kā arī veiktu noteiktas datora vadības funkcijas.

Lūk, tā tad arī ir terminu svētākā misija, augstākais uzdevums un funkcija — būt viennozīmīgiem, nepārprotamiem un no konteksta neatkarīgiem. (Vārds vai vārdu savienojums, kas apzīmē noteiktu jēdzienu (piemēram, kādā zinātnes, tehnikas, mākslas nozarē) un kam ir specializēta nozīme, lietošanas joma.)

Par terminiem īsti nevar izmantot ikdienas vārdus, jo tie var radīt pārpratumus, kā arī — ir atkarīgi no konteksta. Tāpat ikdienas valodā nav tik specifisku vārdu.

 

 

Un nu atpakaļ pie IT terminiem. Tātad — kas tiem latviešu valodā vainas? Kāpēc nav tik lielisku terminu kā angļu valodā, kur visu var vienkārši saprast? Pie visa vainīgi ieradumi. Angļu valoda, lai arī cik labi to prastu, ir un paliek svešvaloda tiem, kam cita valoda ir dzimtā. Līdz ar to arī visas tūkstoš ikdienas vārdu nozīmes līdz cittautiešiem nenonāk — nonāk tikai viena vai, augstākais, pāris, kas rada iespaidu, ka angliski visu var pateikt vienkārši, bet latviski jālien caur... nu, jūs zināt, kurieni.

 

Patiesībā angļu valoda ir viena liela miskaste, kur kaklu var nolauzt ne vienu vien reizi, ja mēģina kaut kam nopietnākam izburties cauri. Puse vārdu var būt jebkurā vārdšķirā, bet otra puse — nozīmē vismaz 10 radikāli dažādas lietas vienlaikus. Turklāt — angļu valodas lietotāju ir daudz un viņi ir slinki, līdz ar to — izvēlas vienkāršākos variantus.

 

Patiesībā viss ir skaisti vien tad, ja tiek piedāvāts konkrēts vārds ar konkrētu nozīmi. Tikko sākas kaut kādi frazioloģismi, oksimoroni un tēlaini izteikumi ārpus konteksta, tā saprast grūti ir visiem. Un vēl tā viņu tieksme visu apīsināt...

 

Jāņem vērā arī vēl kāda nianse — jaunas reālijas prasa jaunus apzīmējumus. Un ko darīt, ja tāda vārda nemaz nav? Tie paši touchscreen phones — labi, ir skārienjutīgie telefoni. Bet tik pat labi varēja būt arī glāstāmie telefoni — nekā tāda arāju tautai taču senāk nebija. Un kaut kā jau tas jaunais jānosauc, lai nesajauktu ar arklu, parasto telefonu vai teļu.

 

Padomājiet — mēs redzam uzrakstu cookies disabled un saprotam, ka kukiji ir diseibloti. Kāpēc gan lai kāds gribētu sacīt sīkfaili ir atspējoti? Vai arī link shared with contact — links nošērots ar kontaktu, kāds tur vēl saite ir kopīgota ar kontaktpersonu.

 

Bet būtībā te paši valodas lietotāji dara to pašu, ko terminologi — mēģina atrast terminus, kam būtu viena konkrēta nozīme, ko varētu vienkārši lietot. Tiesa — vienkāršie valodas lietotāji to dara visnotaļ brutāli — paņem gatavu citvalodas vārdu, ko fonētiski pielāgo savai valodai, vai arī darina kalku (iztulko vārdu un tulkojumam piešķir nepieciešamo nozīmi — cookie = cepums, mouse = pele u.tml.).

 

Terminologi cenšas darboties smalkāk — atrast (vai radīt) tādu vārdu, kam būtu ne tikai visas termina pazīmes, bet arī atbilstoša morfoloģiskā uzbūve, kas pati spētu pateikt priekšā, ar ko tad īsti ir darīšana. Tas pats cookie — termins sīkfails, manuprāt, ir visnotaļ izdevies — sīks un fails — vismaz aptuvena nojausma, par ko ir stāsts, rodas. Varētu jau arī teikt cepums, bet neko vairāk šis vārds nespētu pavēstīt. Tāpat arī mana senā sāpe — termināls un terminālis — šķiet, tikai filologi spēj saprast, ka pirmais ir īpašības vārds, bet otrais — lietvārds. Kaut gan šķiet tik vienkārši — kāds? — termināls (tāpat kā brutāls, fatāls, nazāls...), kas? — terminālis (tāpat kā kauslis, dokeris, nāsenis...).

 

Var jau sacīt — kāpēc neizgudrot pavisam jaunus vārdus? Varēt jau droši vien varētu, bet kurš tos visus jaunos vārdus gribētu mācīties? Tādi morfoloģiski darināti termini tādi pa pusei jauni vien ir, jo atsevišķas sastāvdaļas jau ir dzirdētas un kādas asociācijas tomēr raisa. Protams, tiem, kam no bērna kājas dators vien angliski runājis, būtu vienkāršāk saprast, ja settings būtu setingi, nevis iestatījumi, ja tools būtu tūļi, nevis rīkkopa, ja visu varētu dovnloudot, nevis lejupielādēt.

 

Latviešu valoda tomēr ir gana dzīva un gana liela, lai lietotāji censtos attīstīt terminoloģiju latviski (un piedevām tā tiktu lietota), tādēļ mans ieteikums — nākamreiz, kad gribēsies gānīties par to, ka saprast grūti, pirmkārt, doties meklēt skaidrojumu tezaurā vai akadTerm, kā arī — pacensties kaut nedaudz novērtēt terminologu veikumu un izvēlēto vārdu — varbūt tas ir vienkārši neierasts, nevis galīgas auzas.

 

Un nē, šī nebija slavas dziesma terminologiem un terminoloģijai, šis bija vienkārši skats no malas — no filologa alas.

Ko nedalāmā atstarpe savienojusi, to nebūs šķirt

Esat dzirdējuši dziesmu par to, ka “Mīlestība nedalāma (..)”? Tai ir arī lielisks videoklips — viens no pirmajiem (varbūt pat pats pirmais) latviešu mūzikas videoklips. Ir vērts noskatīties — sava laikmeta liecība.

Jāteic, ka ne tikai mīlestība ir nedalāma, bet arī dažādas citas lietas. Nedalāmo astarpi es jau minēju ierakstā par noderīgiem īsceļiem, bet, kā mēdz sacīt — atkārtošana zināšanu māte (un stostīšanās māsa). Nedalāmā atstarpe ir tik burvīgs izgudrojums, ka tam jāvelta atsevišķs ieraksts.

Lai tiktu pie nedalāmās atstarpes (to reizēm sauc arī par cieto atstarpi, kalkējot angļu valodas “hard space”), jāveic vienkāršs rituāls — jauna mēness pirmajā svētdienā pusnaktī jānes uz krustcelēm melns kaķis, pieraugot, lai nešanas laikā pakaļa būtu uz priekšu, tad ceļa vidū jānomet trīs akmentiņi, jāapiet tiem atmuguriski divreiz apkārt, neizlaižot no rokām kaķi. Pēc tam ceļa malā jāatrod kāda plastmasas lieta, kas ar superlīmi jāpielīmē pie nomestajiem akmeņiem, skaitot: “Kā līme pie plastmasas, tā vārds pie vārda sietin siesies.” Un tas arī viss.

Ja kādam īsti nav laika šim rituālam, var arī izmantot tastatūras taustiņu kombināciju Ctrl+Shift+atstarpe vai Alt+0160. (Windows vidē darbojas, par pārējām vidēm nezinu, bet, ja nu kas, vienmēr var izmantot iepriekš minēto rituālu!)

Tātad, kur izmanto šo elektroniskās vides brīnumu!

• Datumos — svarīgi, lai cipars no pārējiem vārdiem neaizbēgtu. Piemēram: 1975. gada, šķiet, 17. decembrī Ivars uzzināja, ka vīriem, kas vakaros iet ārā “kumeļu piesiet”, nekāda kumeļa patiesībā nemaz nav!
• Rakstot iniciāļus — nebūtu glīti, ja burts vietuļi sēdētu rindas beigās. Piemēram: I. Kalndruvis iemācījās aizlikt kāju aiz galvas, nu atliek tikai iemācīties pretējo darbību.
• Pirms domuzīmes tekstā — tā kā vietuļa domuzīme jaunas rindas sākumā tiek uzskatīta par slikta stila vēstnesi, ieteicams domuzīmi piekabināt klāt vārdam ar nedalāmo atstarpi. Piemēram: Kaspars uzzināja, ka no tukšām vīna pudelēm var pagatavot lieliskas glāzes, un metās uz veikalu — viņam radās iedvesma uztaisīt 12 glāžu komplektu!
• Lietojot mērvienības — lai mērvienība nenoklīstu tekstā prom no skaitļa. Piemēram: Ievesmas dzīts, Kaspars pirmās trīs vīna pudeles izdzēra sausas 2 h laikā.
• Pierakstot skaitļus, kam ir vairāk nekā 4 cipari — latviešu valodā šādam dalījumam izmanto nedalāmo astarpi. Piemēram. Jau pēc 7. vīna pudeles Kaspars bija pārliecināts, ka viņam izdosies pārdot savu lielisko glāžu komplektu vismaz par 100 000 latu!
• Saīsinājumos, ja saīsinājums veidots no vairākām daļām. Piemēram: Kaspara mīļākie vīni bija sarkanie u. tml.
• Nosaukumos, ja nebūtu vēlams, lai atsevišķas daļas nonāktu dažādās rindās. Piemēram. Dzerot astoto pudeli, Kaspars sajuta sevī uzņēmēja garu un sāka domāt par glāžu tirdzniecību; viņš varētu dibināt firmu “Paņem Dzert”.
• Jebkur citur, kur lietotājam rodas nepieciešamība pēc stabila savienojuma.

Te ir arī kāds cits raksts par šo tēmu, ja nu kādam rodas vēlēšanās palasīt, ko tīmeklī par šo tēmu saka citi: Nedalāmā atstarpe.

Personvārdu atveides spožums un posts

Ārā ir tāds laiks, ka sēdēšana iekšā sagādā teju vai fiziskas ciešanas. Par laimi - esmu atklājusi, kur tiešsaistē var noskatīties vecās "Americas Next Top Model" sērijas - nu arī pēc darba kādu nedēļu mani būs grūti atlīmēt no kompja datora (ja vien netiek piedāvāta ārā iešana). Saulīte dragā pa debess jumu tā, ka maz neliekas, dilles uz palodzes aug griezdamās, kā arī gaismas ir palicis neticami daudz. Tā, šī bija pieklājīgā parunāšana par laikapstākļiem. Tālāk sekos vaimanas un moralizēšana.

Šodien manā prātā mīdās doma par personvārdu atveidi un labumu/sliktumu, ko tā nes sabiedrībai. Iespējams, esmu jau iepriekš par to ieminējusies, bet nu še būs garāks pārdomu izklāsts.

Sākās viss gluži nevainīgi šorīt jau no paša rīta - tviteris piedāvāja kādu konkursu, kur par baltu velti daži gudrīši var tikt pie grāmatām. Ko nu man vairāk vajag! Ķēros pie atbilžu drukāšanas. Par nožēlu nācās secināt, ka manu zināšanu apcirkņos neatrodas ne tuvu viss nepieciešamais, tādēļ ekskursija pa Google likās īsti vietā.

Un te nu nācās pacīnīties - redz - konkurss bija par rakstniekiem un viņu darbiem. Ej nu tagad atrodi internetā ticamu informāciju latviešu valodā par cilvēku, par kuru neviens neko pat dzirdējis nav (nu vismaz es nebiju līdz šodienai). Protams, citās valodās šāda materiāla varētu būt atliku likām, bet tiec nu klāt, ja nezini pašu būtiskāko - kā to vārdu un uzvārdu oriģinālvalodā vai angliski raksta! Liels bija mans pārsteigums, kad pēc ilgstošas nesekmīgas bakstīšanās man izdevās no interneta dzīlēm izspiest, ka Oldess Hakslijs angliski ir ne vairāk un ne mazāk kā: Aldous Leonard Huxley (paldies, Wikipēdij). Ir kaut kāds loģisks ceļš, kā no latviešu valodas tādu izsecināt?

Mūsdienu neticami internetizētajā pasaulē ir ārkārtīgi nesaprātīgi lietot plikas atveidotās personvārdu formas un priecāties, cik glīti izskatās, cik viegli izrunāt un cik latviski visi burti iekšā. Es pat sliecos domāt, ka tā ir necieņa pret lasītāju.

Iedomājieties, piemēram, ziņu kādā interneta portālā: Ome Mailza Bauere uztetovējusi sev uz galvas mazo ērgli. Un bildes klāt nevienas. Tu, cilvēks, sāc domāt, ka internetā tādai bildei ir jābūt, tāpēc nolem doties meklējumos, jo uzskati, ka šādas zināšanas ārkārtīgi bagātinās tavu iekšēju pasauli un piešķirs dzīvei jēgu. Un tad attopies viens pats Google plašumos ar jautājumu - kā, sasodīts, lai to uzraksta meklētājam atpazīstamā formā?!

Un tā ir visu laiku... Cilvēki centīgi latvisko dažādas internacionālas lietas, pat nepacenšoties pievienot starptautisko nosaukumu, un tiem, kam kārojas papildinformācijas, nākas ciest un mocīties, uz labu laimi meklētājā ievadot dažādas burtu kombinācijas un zīlējot iespējamos variantus.

Jā, droši vien kāds teiks, ka - kāpēc tad mēs cīnījāmies par lieliskiem personvārdu atveides nosacījumiem? Kam tad mums ir domāts milzu pasaules atlants, kur visas pasaules vietas salatviskotas? Un kur skatās tikumības policija, ja reiz šādas pretvalstiskas runas iet tautās?

Saprotu bažas, bet vēlmes nemaz nav tik neizpildāmas - tikai pievienot oriģinālrakstību (vai labāk - angļu, ja ņemam vērā, ka papildinformācija arābu vai korejiešu valodā tāpat nebūs nekur liekama) personvārdiem, nosaukumiem un citām šaubīgām lietām, kad šīs reālijas pirmo reizi tiek minētas tekstā. Citādi nav aršana. Mēģināt pēc latviešu valodas rakstības meklēt papildinformāciju internetā ir tāpat, kā zīlēt kafijas biezumos - lieki un apgrūtinoši.

"Nekavējoši" - ko ar to lai iesāk?

Ir man tāds profesionālais kretīnisms - no rīta klausos, kā diktori (cits labāk nostādītā balsī, cits drebelīgāk) lasa ziņas, un domās laboju viņu sacīto. Sīkumos, protams. Mēdz teikt, ka filologiem nav sliktu vārdu. Tā ir, ja vien šie vārdi atrodas pareizajā kontekstā.

Tā nu neliels veltījums rīta ziņās bieži dzirdētajam vārdam "nekavējoši". Nezinu, vai kāds par to ir aizdomājies, bet jau pirmsākumu pirmsākums - skaidrojošā vārdnīca - bilst, ka šāds vārds būtu nevēlams. Te vajadzētu nedaudz plašāk uz šo draugu palūkoties, nevis vienkārši izmest mēslainē pie miskastēm, benčikiem un birstēm.

"Nekavējošs" pēc saviem radu rakstiem būtu lokāms darāmās kārtas tagadnes divdabis, kam pēc būtības un sūtības būtu jānosauc priekšmeta vai dzīvas būtnes stāvoklis, kādā tas atrodas kādu laiku (neba nu pati izdomāju - norakstīju no 7. klasei domātas mācību grāmatas). "Nekavējoši" - attiecīgi no šāda divdabja darināts apstākļa vārds vai arī šī divdabja vīriešu dzimtes daudzskaitļa forma.

Ar divdabi būtu diezgan vienkārši - nosauc kaut ko tādu, kas nekavē, piemēram, Tantes pie trepju telpas rādīja ar līkiem pirkstiem uz pirmklasniekiem, kas laikus devās uz skolu, un čukstēja: "Re, nekavējoši bērni." Mazais Pēterītis lidostā pētīja sarakstu un centās atrast kaut vienu nekavējošu lidmašīnu.

Izdomāt pareizus piemērus ar apstākļa vārdu ir nedaudz sarežģītāk. Nu, piemēram, Ivars, ieraudzījis, ka pulkstenis rāda 21.55, nekavējoties devās lēnā skrējienā uz bodi. Viņam tas izdevās nekavējoši - paspēja laikus. Govs rāja mietu, pie kura bija piesieta: "Tu mani kavē! Pārstāj uzvesties kavējoši un uzvedies ne-kavējoši!"

Lai arī cik no zaļas zāles izpīpēti piemēri arī neliktos, tīri gramatiski tie ir pareizi (cits jautājums - cik viegli saprotami). Nepareizi šis vārds ir tad, ja to lieto kā vārda "immediately" tulkojumu, piemēram, Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoši. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja nekavējošu mātes rīcību šīs problēmas risināšanā.

Šādi nav pareizi un tā darīt nevajag, pamatojumu sk. iepriekš. Pareizāk būtu vai nu lietot tūlītēji, nekavējoties vai uzreiz, vai arī pārveidot teikumu: Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoties. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja tūlītēju mātes rīcību šīs problēmas risināšanā // pieprasīja, lai māte rīkotos tūlīt.

Nu tā apmēram.

Papildināta: 14.04.2013.

Pēc šī ieraksta nolēmu pajautāt arī Kušķa domas (ielūkojoties grāmatā, protams). Izrādās, pret vārdu "nekavējoši" vērsies jau Endzelīns, novērtējot to kā nelaimīgu vārdu, kas, iespējams, radies kancelejās, mēģinot atdarināt krievu valodas vārdus "ņemedļiteļno" un "nezamedļiteļno". Tiesa, neko daudz vairāk par to, ka jālieto tikai un vienīgi pareizais vārds "nekavējoties", Kušķis gan nepasaka.