Noteikti ikviens ir pamanījis, ka dators un internets ar gadiem kļūst arvien draudzīgāks dažādām valodām un nāk pie lietotājiem viņu dzimtajā mēlē (it kā). Tāpat visi zina, ka ikviena informātikas pasniedzēja iecienītākās vaimanas ir par to, cik latviešu valodas terminoloģija ir dīvaina, nederīga un visādi citādi dzīvi apgrūtinoša.
Ja arī Tev, dārgo lasītāj, šķiet, ka latviskotāji savā centībā ir pārcentušies, lasi tālāk un domā līdzi (kaut nedaudz).
Mēs, cilvēki, divu triju gadu vecumā kā sākam runāt, tā arī turpinām bez mitas līdz sirmam vecumam. Valoda ir visur — plašsaziņas līdzekļi, apkārtējie cilvēki, literatūra, internets... pat domājam mēs kādā valodā! Lietojam valodu un lietojam valodas vārdus. Vienu pēc otra, citu pēc cita. Un dažādās nozīmēs atkarībā no konteksta.
Un te nu sākas grūtības — jo biežāk tiek lietots kāds vārds, jo vairāk nozīmju tam laika gaitā izveidojas. Piemēram, ja es teikšu sieriņš. Kas tas ir? Ja nav konteksta, tas var būt diezgan daudz kas — veca zeķe, biezpiena sieriņš, mazs siera gabaliņš, vienkārši mīļākais siers, pat vārgulis (kā to piedāvā tezaurs). Šādiem vārdiem ir nepieciešams konteksts, lai tiem vispār būtu kāda saturu nesoša jēga.
Bet kā ir ar terminiem? Ja es, piemēram, teikšu tastatūra. Kādi varianti zibēs acu priekšā? Citam melna, citam balta, citam bezvadu, citam ergonomiskā, bet lielos vilcienos — visiem viena — Datora ievadierīce, ko izmanto, lai ar noteiktā veidā izvietotu taustiņu palīdzību ievadītu datorā programmas un datus, kā arī veiktu noteiktas datora vadības funkcijas.
Lūk, tā tad arī ir terminu svētākā misija, augstākais uzdevums un funkcija — būt viennozīmīgiem, nepārprotamiem un no konteksta neatkarīgiem. (Vārds vai vārdu savienojums, kas apzīmē noteiktu jēdzienu (piemēram, kādā zinātnes, tehnikas, mākslas nozarē) un kam ir specializēta nozīme, lietošanas joma.)
Par terminiem īsti nevar izmantot ikdienas vārdus, jo tie var radīt pārpratumus, kā arī — ir atkarīgi no konteksta. Tāpat ikdienas valodā nav tik specifisku vārdu.
Un nu atpakaļ pie IT terminiem. Tātad — kas tiem latviešu valodā vainas? Kāpēc nav tik lielisku terminu kā angļu valodā, kur visu var vienkārši saprast? Pie visa vainīgi ieradumi. Angļu valoda, lai arī cik labi to prastu, ir un paliek svešvaloda tiem, kam cita valoda ir dzimtā. Līdz ar to arī visas tūkstoš ikdienas vārdu nozīmes līdz cittautiešiem nenonāk — nonāk tikai viena vai, augstākais, pāris, kas rada iespaidu, ka angliski visu var pateikt vienkārši, bet latviski jālien caur... nu, jūs zināt, kurieni.
Patiesībā angļu valoda ir viena liela miskaste, kur kaklu var nolauzt ne vienu vien reizi, ja mēģina kaut kam nopietnākam izburties cauri. Puse vārdu var būt jebkurā vārdšķirā, bet otra puse — nozīmē vismaz 10 radikāli dažādas lietas vienlaikus. Turklāt — angļu valodas lietotāju ir daudz un viņi ir slinki, līdz ar to — izvēlas vienkāršākos variantus.
Patiesībā viss ir skaisti vien tad, ja tiek piedāvāts konkrēts vārds ar konkrētu nozīmi. Tikko sākas kaut kādi frazioloģismi, oksimoroni un tēlaini izteikumi ārpus konteksta, tā saprast grūti ir visiem. Un vēl tā viņu tieksme visu apīsināt...
Jāņem vērā arī vēl kāda nianse — jaunas reālijas prasa jaunus apzīmējumus. Un ko darīt, ja tāda vārda nemaz nav? Tie paši touchscreen phones — labi, ir skārienjutīgie telefoni. Bet tik pat labi varēja būt arī glāstāmie telefoni — nekā tāda arāju tautai taču senāk nebija. Un kaut kā jau tas jaunais jānosauc, lai nesajauktu ar arklu, parasto telefonu vai teļu.
Padomājiet — mēs redzam uzrakstu cookies disabled un saprotam, ka kukiji ir diseibloti. Kāpēc gan lai kāds gribētu sacīt sīkfaili ir atspējoti? Vai arī link shared with contact — links nošērots ar kontaktu, kāds tur vēl saite ir kopīgota ar kontaktpersonu.
Bet būtībā te paši valodas lietotāji dara to pašu, ko terminologi — mēģina atrast terminus, kam būtu viena konkrēta nozīme, ko varētu vienkārši lietot. Tiesa — vienkāršie valodas lietotāji to dara visnotaļ brutāli — paņem gatavu citvalodas vārdu, ko fonētiski pielāgo savai valodai, vai arī darina kalku (iztulko vārdu un tulkojumam piešķir nepieciešamo nozīmi — cookie = cepums, mouse = pele u.tml.).
Terminologi cenšas darboties smalkāk — atrast (vai radīt) tādu vārdu, kam būtu ne tikai visas termina pazīmes, bet arī atbilstoša morfoloģiskā uzbūve, kas pati spētu pateikt priekšā, ar ko tad īsti ir darīšana. Tas pats cookie — termins sīkfails, manuprāt, ir visnotaļ izdevies — sīks un fails — vismaz aptuvena nojausma, par ko ir stāsts, rodas. Varētu jau arī teikt cepums, bet neko vairāk šis vārds nespētu pavēstīt. Tāpat arī mana senā sāpe — termināls un terminālis — šķiet, tikai filologi spēj saprast, ka pirmais ir īpašības vārds, bet otrais — lietvārds. Kaut gan šķiet tik vienkārši — kāds? — termināls (tāpat kā brutāls, fatāls, nazāls...), kas? — terminālis (tāpat kā kauslis, dokeris, nāsenis...).
Var jau sacīt — kāpēc neizgudrot pavisam jaunus vārdus? Varēt jau droši vien varētu, bet kurš tos visus jaunos vārdus gribētu mācīties? Tādi morfoloģiski darināti termini tādi pa pusei jauni vien ir, jo atsevišķas sastāvdaļas jau ir dzirdētas un kādas asociācijas tomēr raisa. Protams, tiem, kam no bērna kājas dators vien angliski runājis, būtu vienkāršāk saprast, ja settings būtu setingi, nevis iestatījumi, ja tools būtu tūļi, nevis rīkkopa, ja visu varētu dovnloudot, nevis lejupielādēt.
Latviešu valoda tomēr ir gana dzīva un gana liela, lai lietotāji censtos attīstīt terminoloģiju latviski (un piedevām tā tiktu lietota), tādēļ mans ieteikums — nākamreiz, kad gribēsies gānīties par to, ka saprast grūti, pirmkārt, doties meklēt skaidrojumu tezaurā vai akadTerm, kā arī — pacensties kaut nedaudz novērtēt terminologu veikumu un izvēlēto vārdu — varbūt tas ir vienkārši neierasts, nevis galīgas auzas.
Un nē, šī nebija slavas dziesma terminologiem un terminoloģijai, šis bija vienkārši skats no malas — no filologa alas.
