Man patīk frazeoloģismi. Droši vien jums arī. Taču brutāli iztulkoti citu valodu frazeoloģismi ir vardarbība. Par šo es sāku skaļi prātot pēc Delfi.lv ziņas par “medus slazdiem”. Nē, mēs te necenšamies apkarot lāču invāziju. Vienkārši kaut kur Amerikā skaistas sievietes ievilina naivus vīriešus savās skavās un lēnītēm izsūc sev (gan jau ne sev, bet saimniekam) interesējošo informāciju. Bet, tā ka viņas nav materiālistes, tad vīrieši pret šādu taktiku publiski nevēršas.
Ko darīt ar frazeoloģismiem no citām valodām? Ir divas pareizas iespējas un viena nepareiza.
Nepareizā – iztulkot burtiski un izskatīties pēc pilnīga muļķa.
Pirmā pareizā iespēja – lietot analogu savas valodas frazeoloģismu. Lai cik neticami tas reizēm nešķistu, ir gana daudz universālu cilvēces pieredžu, par kurām mums ir gribējies izteikties kādā krāšņākā un kodolīgākā veidā. “Two birds, one stone” – “divi zaķi ar vienu šāvienu”, “bullseye” – “acīte”. Un tā tālāk.
Otrā pareizā iespēja – atmest mežģīnes un saukt lietas īstajos vārdos. Piemēram, negadījumā cietusi nezināma persona, nevis Džons Do, dokuments tiek parakstīts, nevis izgreznots ar Džonu Hensvortu, un zāles tiek atmestas bez sagatavošanās, nevis ar aukstā tītara metodi.
Es jau dzirdu vaidus par to, ka latviešu valodā nevar kaut ko pateikt tā, kā angļu valodā (vai kādā citā). Nu, nevar, bet var citādi. Dzīvojot ar tulkotu literatūru pie sāniem, var tikai apbrīnot, ko spēj paveikt tulkotāji, kas necenšas ar zobiem iekosties katrā tēlainākā frāzē. Atceros vienu tulkotājas komentāru pie kādas ķepīgas teksta vietas: “Autoram te bija netulkojams joks, tāpēc šo iztulkoju vienkārši, bet joku kompensācijai iestrādāju piemērotākā vietā tālāk tekstā.” Vai nav skaisti? Ja autors prastu latviešu valodu, viņš simt punkti tā arī būtu izdarījis.
Es te varētu rindkopu rindkopas sacerēt par to, cik ļoti man nepatīk angļu valoda un valodas nesēju kultūras dominance it visur. Bet to jūs paši zināt.
