Mācieties latviešu valodu, bērni!

Gribēju uzrakstīt niknu ziņu par to, kur raksta un kur neraksta lielos sākumburtus, lietojot tādus vietniekvārdus kā “tu” un “jūs”. Domāju – ja nu cilvēki vienkārši nezina, ja nu neviens nav pateicis...
Nekā. Man ir vecum vecs ieraksts, kur skaidri un gaiši viss izklāstīts.

Ejiet un lasiet visi: Pieklājīgā “jūsošanās”.

Visādi citādi. Vēlos lieku reizi atgādināt, ka nezināt latviešu valodas dziļākos un slēptākos ūdeņus nav nekāds kauns. Jūs taču zobus paši sev nelabojat. Un matus arī biežāk tomēr uzticat speciālistiem. Tāpēc – ja valodas speciālists apgalvo, ka lielie burti nav jālieto, tad tas vienkāršā valodā nozīmē, ka NAV JĀLIETO.

Tas, ka Inesītei no mārketinga nodaļas devītās klases domrakstos bija desmitnieki, nenozīmē, ka Inesīte ir autoritāte šajos jautājumos. Pilnīgi gara acīm redzu sapulci kādā reklāmas vai PR aģentūrā:

- Tā, mums vajag plakātu. Uzraksts varētu būt “Gardākā aukstā zupa tev”.
- Es domāju, ka labāk “Gardākā aukstā zupa Tev”, jo mēs tomēr uzrunājam katru individuāli, katram garāmgājējam burtiski sirsniņā to zupiņu lejam, nevis vienkārši atstrādājam.

Lūdzu, beigsim izlikties samāksloti pieklājīgi, jo nupat jau viss iet tādā absurdā, ka pat tīmekļvietnēs vispārīgas nozīmes teksti ir pārraibināti ar, nebīšos vārda, pretīgiem “Jūsojumiem”.

Sarunājam tā – ja tā ir ar roku rakstīta vēstule vienā eksemplārā – lietojiet kādus burtus gribat. Tāpat tikai vienam acu pārim ar to būs jācīnās. Visur citur – mazie burti ir labi. Mazie burti ir pieklājīgi. Mazie burti ir acīm draudzīgi!

Kā arī – neticiet inesītēm un ivetiņām, kas profesionālu tekstu autoru darbus ar savām kreisajām rociņām uzlabo. Neticēsiet, bet cilvēki speciāli pavada gadus augstskolās, lai apgūtu visvisādus smalkumus. Jums nav jāzina viss, jums tikai pietiek zināt savas kompetences robežas un visu, kas ir aiz tām, uzticēt speciālistiem. Speciālisti netiesā, nekritizē, nesmejas pie kafijas krūzītēm par jūsu izbirušajiem komatiem vai kroplīgajiem lielajiem burtiem. Speciālisti skumst, jo jūs laižat pasaulē sliktus piemērus un radāt iespaidu, ka speciālisti tam ir piekrituši.

Ak, valoda, valodiņa, kādus ceļus ej...

Runājot par valodas attīstību (degradāciju, ja vēlaties), sarunas nez kāpēc grozās lielākoties ap leksiku. Vārdi tādi, vārdi šitādi. Aizguvumi, žargonvārdi, barbarismi. Standarta viedoklis – tas viss ir slikti, tas viss piesārņo valodu. Taču leksika ne tuvu nav vienīgais valodas slānis, kurā notiek pārmaiņas. Un pārmaiņas citos slāņos man šķiet daudz biedējošākas.

Leksika

Ar leksiku ir vienkārši. To var salīdzināt ar produktiem virtuvē – jo plašāka izvēle, jo daudzveidīgākus mielastus var pagatavot. Un, ja neaug avokado, var ievest no zemēm, kurās aug. Uztura speciālisti neļaus samelot – vienveidīgs uzturs nevienam nenāk par labu. Tāpat – ir modes lietas, kas pēc laika pazūd. Par to mēs nez kāpēc nesvīstam. Neredzu demonstrācijas, kur būtu plakāti ar pelēkajiem zirņiem, rāceņiem un skābputru.
Līdzīgi arī ar vārdu krājumu – dzīve ir mainīga, dinamiska. Parādās arvien vairāk jaunu lietu, ko mēs gribam nosaukt vārdā. Jo tikai tas, kas ir nosaukts vārdā, ir īsts. Reizēm terminologu piedāvātie vārdi iedzīvojas labi un ātri (tastatūra, izvēlne, zīmols), reizēm ir kāda aizķeršanās (skandas, aplāde), reizēm – piedāvājums tiek izsmiets un izmests kā nederīgs.
Arī iekšējās pasaules un sajūtu apzīmēšanai tiek meklēti arvien precīzāki vārdi. Vecākiem māca, ka bērniem jāpalīdz savas emocijas nosaukt vārdā, jo tikai tā var attīstīt emocionālo inteliģenci un spēju pārvaldīt savu iekšējo pasauli.
Un tas viss ir labi un pareizi. Kaut kādas drazas leksikā parasti arī tiek atpazītas kā drazas. Un ne viss, kas ir modē šobrīd, pārdzīvos laiku. Nezinu, vai kāds vēl atceras, bet vēlajos deviņdesmitajos biznesmeņi ofisos nodarbojās ar merčendaizingu un strādāja pie kompjūteriem.
Laiks rādīs, kas mums paliks, kas tiks aizmirsts, kas – tiks aizstāts.

Gramatika un sintakse

Gramatika ir nedaudz konservatīvāka. Pārmaiņas ienāk lēnāk, kā arī – inerce ir daudz lielāka. Tieši tāpēc ir sāpīgi redzēt, ka mainās arī šī valodas daļa. Tas valodas plūdumu un domas skaidrību ietekmē krietni.
Pieminēšu dažas pamanītas sāpīgas parādības. Saraksts nebūt nav pilnīgs. Tur droši vien varētu rakstīt un rakstīt.

• Norādāmo vietniekvārdu aizstāšana ar personu vietniekvārdiem. Labais tonis paredz personu vietniekvārdus pataupīt dzīvām būtnēm, taču nu šī ekskluzivitāte mazinās, it īpaši sarunvalodā. Es notīrīju dīvānu, viņš bija apliets.
• Ģenitīva bojāeja. Var jau smieties, ka par šo tikai runā un runā, bet vēl nekas nav nomiris. Nekā. Šī sērga iet plašumā! Ir saraksts ar vārdiem, kas pieprasa ģenitīvu (nav, daudz, maz, vairāk, mazāk, tik, cik) . Un ģenitīva nelietošana pārmetas no viena vārda pie nākamā.
• Saliktā pagātne. Latviešu valodā ir šāds skaists laiks. Un ko es dzirdu ikdienā no jaunākās paaudzes un tiem, kam krievu valoda tuvās asinīs? Vienkāršo pagātni tur, kur jābūt saliktajai! Es par šo jaunumu nekad nezināju. Es šo aktrisi nekad neredzēju. Pat rakstīt skumji...
• Neskaidras teikumu konstrukcijas. Savdabīgi, bet veids, kādā cilvēki lieto valodu, ļoti ietekmē prasmes un iemaņas. Ir cilvēki, kas labi runā, ir cilvēki, kas labi raksta. Bet labi rakstītāji var nebūt labi runātāji (par to es pārliecinājos, kad mēģināju paātrināt darbu, izmantojot runas atpazīšanas lietotni, kas no runāta teksta rada glītu rakstītu tekstu – nekas man nesanāca, nemāku verbāli paust domas). Nu aug īstekstu paaudze – dažādas sīkziņas dažādās lietotnēs, daļa no tām – emocijikonas, kas kompensē mīmikas un intonācijas trūkumu. Šādai saziņai piemērotā vietā un laikā nav nekādas vainas. Bet – ja tas ir galvenais valodas lietošanas veids, tad ar laiku domu formulēšana kļūst pavisam lēna, un beigās pusaudži man stāsta par to tur un tiem tur, kas kaut kur, nu tur, ai, bija. Nu, jā, tā. Un beigās, kad tiek izspiests kaut cik normāls teikums, izrādās, ka reāliju apzīmētāji jāvelk ārā kā ar stangām. Kaut kur ir doma, bet tā nekādā veidā nav tikusi noformulēt
• Personu vietniekvārdi ar lielajiem burtiem vispārīgos tekstos. Tā ir kaut kādas pārprastas pieklājības sērga. Šodien stāvēju pie evakuācijas norāžu paneļa, kur kādam bija šķitis, ka lietotāji varētu ņemt ļaunā vai neuzskatīt tekstu par nopietni uztveramu, tāpēc evakuācijas instrukciju plakātā (doma un noformējums kopumā labs) kāds bija salicis lielos burtus. Pārliecinies, ka Tavi kolēģi ir evakuējušies. Man neradās sajūta, ka plakāts uzrunā tieši mani. Man radās sajūta, ka veidošanas posmā darbojies kāds āpsis... Nav pilnīgi un galīgi neviena iemesla, lai šādos plašam lietotāju lokam paredzētos tekstos kāds lietotu lielo burtu. Es priecājos, ka pamazām atkāpjas stīvums un šādi teksti tiek sacerēti lietotājam draudzīgā valodā. Darbiniekam pirms ēkas pamešanas trauksmes gadījumā jāpārliecinās, vai darbinieka kolēģi spēj dislocēt evakuācijai nepieciešamos maršrutus. Trauksmes gadījumā paskaties, kur ir tavi kolēģi, vai tiem nav nepieciešama palīdzība. Es, protams, pārspīlēju, bet ir tomēr atšķirība.

• Doma netiek līdzi tekstam. Viena ļoti bieži novērota bēda rakstītos tekstos – tiek aizmirsts par lasītāju. Rakstītājs tik raksta, viņam viss skaidrs. Bet lasītājam konteksta nav, ir tikai teksts. Tāpēc ir visai noziedzīgi teikuma vidū pārlekt uz citu domu vai palīgteikumu veidot tā, ka var pārprast. Piemēram: Bet skaitam visu, ko var saskatīt. Katrā ziņā, man liekas, ka cipari grūti lien galvā nekā burti, jo tos daudz zināja vēl 2g nebija. Ko daudz zināja? Tos burtus? Vai ciparus? Palīgteikuma novietojums ir viegli pārprotams. Nav, protams, viss jāraksta galīgi plakani, bet es kaut kā īpaši bieži manu tādu neveiklu aizdreifēšanu no tēmas, kas var radīt pārpratumus. 

Savelkot kopā – tas, ka pusaudži runā tā, it kā vārdu krājumu būtu no kāda sadzīves atkritumu konteinera paņēmuši, vēl nav nekas briesmīgs. Viņi pieaugs, nobriedīs, specializēsies kaut kur un beigs runā piecās valodās vienlaikus. Es par leksiku pārāk nebēdātu (tikai nedaudz). Skumjāk būs, ja paviršas attieksmes dēļ cietīs sintakse un dažādas gramatiskās formas, jo tas ievērojami noplicina izteiksmes bagātību.

Vietvārdu talka

Jūs zinājāt, ka jau kopš februāra notiek vietvārdu talka? Es uzzināju vien pirms dažām dienām!
Nu, kā sacīt jāsaka, labāk vēlu nekā nekad.

Tātad, ir vietne https://vietvardi.lv/. Tur var reģistrēties un visai ērtā saskarnē pievienot vietvārdus Latvijas kartē. Nospiežot pogu “+Pievienot jaunu”, tiks atvērts logs, kur varēs ievadīt savu pievienojamo vietvārdu, kā arī atzīmēt to ārkārtīgi precīzā kartē.

Kāpēc es to te saku? Jo, pirmkārt, man tas šķiet ļoti interesanti. Mana bērnība pagāja, plūcot smaržīgos skaļbus Vuškys oporā un kāpelējot kokā iz Ontona kolna. Nav jau tā, ka pasaule taptu nabagāka, ja citi par to tā arī neuzzinātu, bet – šādos vietvārdos ir milzu lingvistiskais potenciāls! Piemēram, dīķus manā pusē par “oporim” īsti vairs nesauc, bet vietvārdā šis dīķa apzīmējums ir saglabājies!

Tā ka, ja zini kādu vietiņu, kurai ir nosaukums, neslinko – ej un pievieno! Pat ja tas ir tikai 5 draugu vidū lietots apzīmējums. Mūsu valoda, mūsu bagātība. Aiziet un veiksmi darbā!

Vairāk par visu šo pasākumu var izlasīt tīmekļvietnē http://www.unesco.lv/lv/vietvardu-talka/.

Aktualitātes — rektors un personvārdi ar gramatikas kļūdām

Parunāsim šodien par problēmām. Lūgums atvērt prātu un nedaudz uzklausīt.

Pirmais jautājums — atkal no aizmirstības izvilktais jautājums par to, vai vārds un uzvārds ir indivīda personīgā darīšana, vai arī gramatika tomēr būtu jāņem vērā un tā ir arī sabiedrības darīšana. Diskusija tviterī bija visai sazarota, bet sākums apmēram te: mrserge

Jautājums ir par tādiem personvārdiem kā Oto/Otto, Rake/Rakke, Ate/Atte.

Mēģināšu paskaidrot īsi. Latviešu valodas rakstība kopē izrunu, izņemot tos gadījumus, kad pozīcijas dēļ kaut kas tiek izrunāts citādi. Piemēram, mēs zinām, ka jāraksta “pats”, nevis “pac”, kaut gan runātā tekstā vārda galotne nedaudz saplūst. Tāpat mēs zinām, kā raksta tādus vārdus kā “aka, bute, pape, trupe, klape”. Mēs arī protam locīt vārdus “medus, ledus” bez īpašām grūtībām. Bet — atliek šos vārdus uzrakstīt ar lielo burtu, kā pēkšņi galva ir tukša, gramatika vairs neeksistē, mēs grimstam aizmirstībā un uzskatām, ka neviens nezina, kā mūsu īpašo uzvārdu pareizi pierakstīt... Man ir skumji. Es ceru, ka jums arī.

Latviešu valodā ir tāds maziņš likumiņš — nebalsīgs līdzskanis starp īsu uzsvērtu un īsu neuzsvērtu patskani izrunā pagarinās. To mūsdienās māca 10. klasē. Attiecīgi literārajā valodā tā tam būtu jānotiek vienmēr, ja mēs gribam runāt pareizi un citiem saprotami. Pavisam banāls piemērs no dzīves — arī manā uzvārdā notiek šī līdzskaņa pagarināšana. Tā kā latgalieši ir tendētu uz īsumiem un lauzumiem, lielpilsētā man visai bieži pārjautāja, kāds īsti ir mans četrburtu uzvārds. Tad es atklāju pareizās izrunas formulu, un nu man divreiz jau gadiem neviens neko nav jautājis. Saprot ar pirmo reizi. Jauki, vai ne?

Tā ir gramatikas būtība — izpētīt valodas sistēmu un sakārtot likumus (kas ir pieejami ikvienam un nav nekāds noslēpums), lai palīdzētu radīt precīzu valodu, kur nevajag četras reizes skaidrot un beigās vēl rakstīt priekšā.

Neaizmirsīsim, ka mūsdienu gramatika ir divdesmitā gadsimta produkts. Laikā, kad uzvārdi tika dalīti, tās vēl nebija, kā arī — vācu baroniem tā diez vai būtu interesējusi, pat ja tā būtu. Tas ir jāņem vērā, rokoties dzimtas uzvārdu līkločos. Es saprotu, ka kādam vecvectēvam uzvārds bija, teiksim, Atte. No mūsdienu gramatikas viedokļa — uzvārds ar drukas kļūdu pašā viducī. Var, protams, izsliet galvu un teikt, ka visa dzimta lepojas ar vēsturisko drukas kļūdu, ka viņi vienmēr ir dzīvojuši ar drukas kļūdu un ka drukas kļūda ir viņu būtība. Bet var arī senču piemiņu godināt sešdesmit septiņos citos veidos — pasūtīt individuālas tapetes ar vēsturisko uzvārdu visai mājai, pielikt pie sienas dekoru, pasūtīt dzimtas kapakmeni ar vienojošu vēsturisko uzvārdu centrā un faktiskajiem apakšā, izšūt uz sava karoga un piekārt pie mājas... Nav tā, ka vēsturiskais uzvārds būtu pasludināts ārpus likuma. Tas vienkārši neatbilst mūsdienu gramatikas prasībām.

Es jau dzirdu argumentu, ka vajadzētu gramatiku pielāgot 21. gadsimta prasībām, nevis 21. gadsimta reālijas esošajai gramatikai. Es esmu atvērti domājoša persona, es saprotu šādu ierosinājumu. Un tam pat būtu jēga, BET (viens liels bet) — ļoti bieži šie gramatikas pārmaiņu alcēji ir cilvēki, kas ar gramatiku ir ļoti “uz jūs”. Un tas vedina domāt, ka problēma ir cilvēkos, kuri slikti pārzina gramatiku, nevis gramatikā, kura būtu tālu no cilvēkiem.

Gadās dzirdēt par cilvēkiem, kuri tiesājas, lai dabūtu sev tādu vai citādu uzvārdu. Man šķiet, es jau esmu teikusi, ko par to domāju. Vai arī nē, jo tas ir visai necenzēts dažādu fonēmu virknējums.

Pamēģināšu paskaidrot, izmantojot galēju piemēru. Iedomāsimies, ja es būtu izdomājusi, ka gribu, lai manu uzvārdu rakstītu TIKAI ar lielajiem burtiem. Jo tas taču ir mans uzvārds, es ar to varu darīt, ko gribu, vai ne? Un tad es iestātos partijā KPV (šķiet, ka tur pie publicitātes visātrāk var tikt), raudzītu iebāzties teju ikkatrā plašsaziņas līdzeklī un publiski lamātu visus žurnālistus, kas uzdrošinātos manu uzvārdu ar mazajiem burtiem rakstīt. Savukārt vēlēšanu biļetenā tas pavisam labi izskatītos.

Rezumējot. Uzvārds ir tikai pliks vārds. Lielais sākumburts nepadara to par kaut ko ārpus likuma. Daudzos uzvārdos neatbilstība gramatikai ir ieviesusies kādas kļūdas dēļ, nevis tāpēc, ka uzvārdam ar šādu kļūdu būtu kāda īpaša augstāko spēku svētība. Pirms gadiem 50–70 visi dokumenti tika rakstīt ar roku. Tāpēc divi manas mammas brāļi ir Civkāji un trešais — Ciukājs. Plika cilvēku kļūda. Viens nepaskatījās, otram bija vienalga, trešajam nepajautāja. Un es nemaz nezinu, kurš būs īstais variants.

Likumi ir vajadzīgi tādēļ, lai rakstītā un runātā pasaule būtu pēc iespējas paredzamāka un pārbaudāmāka. Lai gramatikas likumu kopa galvā jau laikus spētu signalizēt, ja kāds vārds nav pareizi uzrakstīts. Jo juridiskās sekas var būt visnotaļ aizraujošas.

Tiem, kas izlasīja tik tālu, veca anekdote:

- Vārds, uzvārds?
- Jā-jā-jānis Bē-bē-bērziņš.
- Jūs raustāt valodu?
- Nē, valodu raustīja mans tēvs, bet tas, kurš noformēja dzimšanas apliecību, bija idiots. 



Otra aktuālā problēma — atlaists (jau ir vai vēl tiks?) augstskolas SSE Riga rektors A. Pālzovs, jo valsts valodas zināšanu līmenis nav vismaz C1. Kaut arī latviešu valoda man ir sirdij tuva, šajā gadījumā nepiekrītu. Šorīt, 25. janvārī, Rīta Panorāmā bija īsa intervija ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju Jāni Vētru.

Runāja viņa par dažādām tēmām, no 15:45 pieskaras jautājumam par nepieciešamību rektoram zināt latviešu valodu augstākajā līmenī. Un šeit Vētras kungs pauda kādu domu, kam nevar nepiekrist — valodas zināšanas augstākā līmeņa vadītājiem nepieciešamas tādēļ, lai nevarētu atrunāties ar to, ka valodas zināšanu trūkuma dēļ ir pārkāpts likums, kaut kas nav ievērots vai palaists garām. Tas viss ir ļoti loģiski, bet šajā gadījumā to varētu risināt pavisam vienkārši — nosakot, ka šāda līmeņa izglītības iestāžu vadītājiem nepieciešams personīgais asistents, kura atbildība attiecīgi ir nepalaist neko svarīgu garām, tādējādi gādājot, lai nevērības dēļ netiktu pārkāpti likumi. Otrs variants — noteikt, ka valoda ir jāapgūst nepieciešamajā līmenī. Mums ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kas vedina domāt, ka cittautieši itin labi spēj apgūt valodu teicamā līmenī. Manu sirdi allaž silda Hosams Abu Meri. Un kebabus es pēdējā laikā ēdu tikai tāpēc, ka mani apkalpo latviski. Pat ja tie būtu tikai seši vārdi — galvenais ir attieksme.

Tātad — ir absolūta muļķība un tuvredzība atlaist augstākā līmeņa vadītājus un speciālistus TIKAI valodas zināšanu dēļ. To var risināt ar obligātiem asistentiem vai dot noteiktu laiku valodas apguvei. Te gan ir viena cita nianse — negribētos, lai šādi tiktu atvērta Pandoras lāde un beigās mēs attaptos, ka teju visur augstākā līmeņa vadītāji ir ārvalstnieki, teiksim, no dažām kaimiņvalstīm, kas latviešu valodu neprot un pat netaisās apgūt... Tā būtu ļoti skumja perspektīva. Te risinājumam jābūt tādam, lai gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva (un ganiņš arī!).

Vai dzīvniekus var adoptēt

Īsā atbilde – nē, nevar.

Iemesls: adoptēt — pieņemt ģimenē (bērnu) ar juridisku aktu radniecības tiesisko attiecību nodibināšanai.

Atlika vien ieminēties tviterī, ka man gauži netīk šī vārda lietošana, ja to attiecina uz dzīvniekiem, un sākās polemika par to, ka angļu valodā taču tā lieto, vārds ir derīgs, pauž atbildību un nepieciešamo rūpības un gādības pakāpi. Un tā tālāk.

Tātad, kas būtu jāņem vērā, spēlējoties ar svešvārdiem un aizgūtiem vārdiem. Tie valodā ir importēti ar kādu noteiktu nolūku – radās vajadzība (tas ir – viena konkrēta nozīme), un kāds izlēma par labu vienam vārdam, kas šo nozīmi varētu precīzi paust, neradot pārpratumus. Lūk, sāka runāt par svešu bērnu pieņemšanu ģimenēs un juridiskajām saistībām, ko tas nes līdzi. Lai viss būtu skaisti, precīzi un nepārprotami (kas svarīgi juridiskās lietās), tika importēts vārds adoptēt, lai šo procesu apzīmētu. Tas ir termins. Un terminiem (atšķirībā no parastiem vārdiem) ir kāda būtiska iezīme – tiem ir viena un tikai viena nozīme. Tieši skaidrības un nepārprotamības labad. Piemēram, asinsvads būs jebkurš asinsvads cilvēka (vai kādas citas dzīvas radības) ķermenī. Bet jūga vēna būs tikai viens konkrēts asinsvads. Vai, piemēram, mētāt bumbu var dažādos veidos, bet dribls ir viens konkrēts veids.

Jā, angļu valodā vārda adoptēt nozīme ir plašāka. Daudz plašāka. Tā var ietvert visu – sākot no bērniem līdz pat dzīvniekiem, romānu pārrakstīšanu un filmas versijām. Par pēdējo latviešu valodā runā, lietojot citu terminu – adaptēt (pielāgot kādām savām vajadzībām).

Vārdu kādā valodā var salīdzināt ar augu. Sākumā tas ir mazs stādiņš, tad iedzīvojas un sāk plesties plašumā, laižot atvases ar jaunām nozīmēm uz visām pusēm. Un tad kādā jaukā dienā latviešu dārznieki izdomāja no angļu dārza savā dārzā pārstādīt adoptēšanas kociņu. Viņi neraka laukā visu milzu krūmu ar visām atvasēm. Viņi paņēma tikai to vienu daļu, kas atbilda vajadzībai. Jā, protams, var jau turpināt analoģiju un sacīt, ka arī latviešu valodā vārds, kas reiz bijis termins ar vienu nozīmi, var sākt plesties plašumā un apaugt ar vairākām nozīmēm. Tā var notikt, bet tas nav īsti labi, jo pēc kāda laika tāpat vajadzēs vārdu tikai ar vienu nozīmi, lai nerastos pārpratumi. Jo īpaši juridiskās lietās.

Atkāpe vēsturē. Reiz universitātē pie valodas kultūras pasniedzējas nodarbības laikā atnāca kāda sieviete. Mēs, studenti, rātni kaut ko rakstījām, kamēr pasniedzēja skaidrojās ar šo sievieti. Izrādās, sievietei bija kaut kādi sarežģījumi ar mantojumu – tur figurēja vārds “atteikties”, ko juristiem būtu labpaticies interpretēt kā “izslēgt no savas un ģimenes realitātes pavisam un uz mūžīgiem laikiem”, savukārt sievietei bija svarīgi pierādīt, ka tā nav vienīgā nozīme un atteikšanās var notikt arī par labu kādam, tas ir “es atsakos no šīs lietas, lai tā tiktu manai meitai”. Mīlenbahā un Endzelīnā šī “par labu” versija bija izskaidrota, un tas jau ir gana nopietns arguments. Liela ķēpa viena nozīmēs izplūduša vārda dēļ.

Ko es ar to visu vēlējos pavēstīt – tas vien, ka kādā svešvalodā vienam vārdam ir vairākas dažādas nozīmes, nenozīmē, ka, šo vārdu ieviešot citā valodā, līdzi nāks arī visa nozīmju bagāža. Tā tas nenotiek. Un tas arī nav vajadzīgs. Ņemiet vērā, ka angliski dzīvnieku īpašnieki sevi arī mēdz dēvēt par māmiņām un papucīšiem, un tas, manuprāt, ārkārtīgi degradē vecāku lomu. Nevar cilvēkbērnam būt tāds pats tētis kā sunim.

Ir gana daudz labu vārdu, ko var lietot, lai pastāstītu, ka saimnieki savā dzīvē taisās ieviest mājdzīvnieku – pieņemt, paņemt, ieviest, iemitināt. Tviterī pat izskanēja versijas “iemājināt” un “iesaimēt”. Dzīvnieks ir dzīvnieks. Viņam būs saimnieks (vārds, kas lieliski paskaidro gaidāmās attiecības – saimnieks ir tas, kurš uzņemas visu atbildību) vai īpašnieks. Un ar to pilnīgi pietiek.

Nevajag nonivelēt cilvēku savstarpējās attiecības. Par dzīvnieku pieņemšanu runā daudz biežāk nekā par bērnu. Un man nav grūti iztēloties divu bērnu ģimenē vecāku sarunu par to, vai būtu iespēja adoptēt trešo mazuli, un kāds no esošajiem bērniem ievaicājas: “Tāpat kā suni?”

Redaktoru dzīves ainiņas

Lūk, kā izskatās īsta redaktora darbs. Kolēģe laboja tekstu. Uzdūrās teikumam:

EN: Stunning 360-degree environments stretch around you, above you, and behind you as if you’re really there.
LV: Skaista, visaptveroša vide ap, virs un aiz jumta rada klātbūtnes sajūtu.

Protams, viņa pamanīja, ka ar tulkojumu kaut kas nav kārtībā un ķērās pie labošanas. Pāris veiklu trenētu roku pieskārienu un, lūk, rezultāts:

LV: Skaista, visaptveroša vide ap jumtu, virs jumta un aiz tā rada klātbūtnes sajūtu.

Kad viņa, pēdējoreiz pārlasot, pamanīja, ko bija salabojusi, izšķīda smieklos turpat pie galda. Jāpiekrīt vien ir, ka rezultāts ir krietni vien labāks par sākotnējo variantu!

Ko iesākt ar tviteri

Jūs zinājāt, ka vārds “tviteris” latviešu valodā ir apstiprināts un to legāli var lietot it visur, kur tik nepieciešams? Neticat? Bet tā tiešām ir. Terminologi te pārāk gari nedomāja. Un līdz ar tādiem vārdiem kā blenderis, printeris un skeneris deva zaļo gaismu arī tvitera ienākšanai latviešu valodā. Jā, ar mazo burtu un lokāmu galotni.

Līdz ar to — ja kaut kur vajag smalki un literāri pareizi izteikties, nav jāmokās ap kantaino mikroblogošanas vietni Twitter, sociālo tīklu Twitter vai ko tik vēl ne. Pavisam legāli drīkst sacīt tviteris. Un teorētiski visiem to vajadzētu saprast pareizi.

Var jautāt — kāpēc gan vietnes nosaukums tiek padarīts par sugasvārdu? Oficiālo atbildi, kāpēc terminologi tā lēma, es nezinu, bet varu piedāvāt savu redzējumu. Latviešu valodā vārdam “tviteris” nav pilnīgi nevienas citas nozīmes, izņemot vienu vienīgo jau zināmo. Otra lieta — arī pats pakalpojums tāds ir viens vienīgais un unikāls, līdz ar to arī tur nekādi pārpratumi nevar rasties. Angļu valodā vārdam “twitter” var piemeklēt vēl kaut kādas ar čivināšanu un putniem saistītas nozīmes, taču latviešu valodā nekā tāda nav. Un šī ir valodas lietotājiem ļoti draudzīga pieeja — lokāms vārds, viena nozīme, nav jāsvīst par lielo burtu. Priecājieties!

Te gan terminologi vēl nav paspējuši kārtību ieviest. Latviešu valodas aģentūra 2011. gadā savās atbildēs uz jautājumiem skaidri pauž, ka Twitter būtu lietojams kā sugasvārds tviteris, viena ziņa — tvīts, rakstīt šādas ziņas — tvītot, tvītu rakstītājs — tvītotājs, sazināšanās tviterī — tvītošana. Taču turpat ir sniegta atsauce uz Akadēmisko terminu datubāzi AkadTerm, kur angļu vārdam Twitter tiek atrasts tikai viens termins — Twitter short message — Twitter sīkziņa. Kretīni. Toties, tajā pašā AkadTerm meklējot citus vārdus — tweet, tweeting —, tiek atrasti arī iepriekš minētie termini, tā ka viss ir oficiāli un nepieciešamības gadījumā var droši atsaukties uz AkadTerm, kur šie termini ir atrodami. Izņemot pašu tviteri. Tāda termina tur pagaidām nav.

Te ir visa tvitera pasaules vārdnīciņa vienā tabulā. Nokopēju no Diena.lv,  jo autoritatīvāku avotu nevarēju atrast. Vēl šī pati tabula ir atrodama Pods.lv. Šos terminus ir apstiprinājusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas apakškomisija, tā ka, atsaucoties uz klasiķi, “dokumenti vsje v porjadke!”.

Ja kāds vēlas skatīt pavisam legālu un uzticamu avotu, tad iesaku šo lielisko terminoloģijas komisijas protokolu no Letonikas apcirkņiem, ko man laipni piespēlēja kāds labvēlis pēc šī ieraksta publicēšanas.

Angļu	Latviešu	Paskaidrojums
Twitter	tviteris	kompānijas “Twitter” saziņas pakalpojums internetā rakstāms ar mazo burtu līdzīgi kā televīzija, telefons, internets; izrunā [tvitteris].
tweet (n.)	tvīts	viens tvitera ieraksts (ziņa, paziņojums)
tweet (v.)	tvītot	rakstīt tvītus
tweeting	tvītošana	tvītu rakstīšana, sazināšanās ar tvitera palīdzību
tweeter	tvītotājs	tvītu rakstītājs
tweetup (no Twitter +meetup)	tvikšanās (no tviteris+ tikšanās)	ar tvitera palīdzību organizēts pasākums (piem., interešu grupu tikšanās, preses konference, jaunu produktu demonstrācija)
retweet (n.)	retvīts, pārtvītojums	pārpublicēts tvīts
retweet (v.)	retvītot, pārtvītot	pārpublicēt tvītu
Twitterverse (no Twitter +Universe)	tviterverss (no tviteris+ Universs)	tvitera informācijas un saziņas telpa, tvitera lietotāju komūna izrunā [tvittervers]
twittosphere, twitosphere	tvitosfēra	tvitera informācijas un saziņas telpa, tvitera lietotāju komūna izrunā [tvittosfēra]
follower	sekotājs	tvitera lietotājs, kurš pieteicies lasīt cita konkrēta lietotāja tvītus (sekot tā tvītiem)
follow (v.)	sekot	regulāri lasīt cita konkrēta lietotāja tvītus (sekot tā tvītiem)
reply (n.)	atbilde	tvitera lietotāja atbilde citam konkrētam lietotājam
twammer (no Twitter +spammer)	tvameris	tvitera lietotājs, kas to izmanto nevēlamas (parasti komerciāla rakstura) informācijas izplatīšanai