piektdiena, 2020. gada 10. janvāris

Ak, valoda, valodiņa, kādus ceļus ej...

Runājot par valodas attīstību (degradāciju, ja vēlaties), sarunas nez kāpēc grozās lielākoties ap leksiku. Vārdi tādi, vārdi šitādi. Aizguvumi, žargonvārdi, barbarismi. Standarta viedoklis – tas viss ir slikti, tas viss piesārņo valodu. Taču leksika ne tuvu nav vienīgais valodas slānis, kurā notiek pārmaiņas. Un pārmaiņas citos slāņos man šķiet daudz biedējošākas.

Leksika

Ar leksiku ir vienkārši. To var salīdzināt ar produktiem virtuvē – jo plašāka izvēle, jo daudzveidīgākus mielastus var pagatavot. Un, ja neaug avokado, var ievest no zemēm, kurās aug. Uztura speciālisti neļaus samelot – vienveidīgs uzturs nevienam nenāk par labu. Tāpat – ir modes lietas, kas pēc laika pazūd. Par to mēs nez kāpēc nesvīstam. Neredzu demonstrācijas, kur būtu plakāti ar pelēkajiem zirņiem, rāceņiem un skābputru.
Līdzīgi arī ar vārdu krājumu – dzīve ir mainīga, dinamiska. Parādās arvien vairāk jaunu lietu, ko mēs gribam nosaukt vārdā. Jo tikai tas, kas ir nosaukts vārdā, ir īsts. Reizēm terminologu piedāvātie vārdi iedzīvojas labi un ātri (tastatūra, izvēlne, zīmols), reizēm ir kāda aizķeršanās (skandas, aplāde), reizēm – piedāvājums tiek izsmiets un izmests kā nederīgs.
Arī iekšējās pasaules un sajūtu apzīmēšanai tiek meklēti arvien precīzāki vārdi. Vecākiem māca, ka bērniem jāpalīdz savas emocijas nosaukt vārdā, jo tikai tā var attīstīt emocionālo inteliģenci un spēju pārvaldīt savu iekšējo pasauli.
Un tas viss ir labi un pareizi. Kaut kādas drazas leksikā parasti arī tiek atpazītas kā drazas. Un ne viss, kas ir modē šobrīd, pārdzīvos laiku. Nezinu, vai kāds vēl atceras, bet vēlajos deviņdesmitajos biznesmeņi ofisos nodarbojās ar merčendaizingu un strādāja pie kompjūteriem.
Laiks rādīs, kas mums paliks, kas tiks aizmirsts, kas – tiks aizstāts.

Gramatika un sintakse

Gramatika ir nedaudz konservatīvāka. Pārmaiņas ienāk lēnāk, kā arī – inerce ir daudz lielāka. Tieši tāpēc ir sāpīgi redzēt, ka mainās arī šī valodas daļa. Tas valodas plūdumu un domas skaidrību ietekmē krietni.
Pieminēšu dažas pamanītas sāpīgas parādības. Saraksts nebūt nav pilnīgs. Tur droši vien varētu rakstīt un rakstīt.


  • Norādāmo vietniekvārdu aizstāšana ar personu vietniekvārdiem. Labais tonis paredz personu vietniekvārdus pataupīt dzīvām būtnēm, taču nu šī ekskluzivitāte mazinās, it īpaši sarunvalodā. Es notīrīju dīvānu, viņš bija apliets.
  • Ģenitīva bojāeja. Var jau smieties, ka par šo tikai runā un runā, bet vēl nekas nav nomiris. Nekā. Šī sērga iet plašumā! Ir saraksts ar vārdiem, kas pieprasa ģenitīvu (nav, daudz, maz, vairāk, mazāk, tik, cik) . Un ģenitīva nelietošana pārmetas no viena vārda pie nākamā.
  • Saliktā pagātne. Latviešu valodā ir šāds skaists laiks. Un ko es dzirdu ikdienā no jaunākās paaudzes un tiem, kam krievu valoda tuvās asinīs? Vienkāršo pagātni tur, kur jābūt saliktajai! Es par šo jaunumu nekad nezināju. Es šo aktrisi nekad neredzēju. Pat rakstīt skumji...
  • Neskaidras teikumu konstrukcijas. Savdabīgi, bet veids, kādā cilvēki lieto valodu, ļoti ietekmē prasmes un iemaņas. Ir cilvēki, kas labi runā, ir cilvēki, kas labi raksta. Bet labi rakstītāji var nebūt labi runātāji (par to es pārliecinājos, kad mēģināju paātrināt darbu, izmantojot runas atpazīšanas lietotni, kas no runāta teksta rada glītu rakstītu tekstu – nekas man nesanāca, nemāku verbāli paust domas). Nu aug īstekstu paaudze – dažādas sīkziņas dažādās lietotnēs, daļa no tām – emocijikonas, kas kompensē mīmikas un intonācijas trūkumu. Šādai saziņai piemērotā vietā un laikā nav nekādas vainas. Bet – ja tas ir galvenais valodas lietošanas veids, tad ar laiku domu formulēšana kļūst pavisam lēna, un beigās pusaudži man stāsta par to tur un tiem tur, kas kaut kur, nu tur, ai, bija. Nu, jā, tā. Un beigās, kad tiek izspiests kaut cik normāls teikums, izrādās, ka reāliju apzīmētāji jāvelk ārā kā ar stangām. Kaut kur ir doma, bet tā nekādā veidā nav tikusi noformulēt
  • Personu vietniekvārdi ar lielajiem burtiem vispārīgos tekstos. Tā ir kaut kādas pārprastas pieklājības sērga. Šodien stāvēju pie evakuācijas norāžu paneļa, kur kādam bija šķitis, ka lietotāji varētu ņemt ļaunā vai neuzskatīt tekstu par nopietni uztveramu, tāpēc evakuācijas instrukciju plakātā (doma un noformējums kopumā labs) kāds bija salicis lielos burtus. Pārliecinies, ka Tavi kolēģi ir evakuējušies. Man neradās sajūta, ka plakāts uzrunā tieši mani. Man radās sajūta, ka veidošanas posmā darbojies kāds āpsis... Nav pilnīgi un galīgi neviena iemesla, lai šādos plašam lietotāju lokam paredzētos tekstos kāds lietotu lielo burtu. Es priecājos, ka pamazām atkāpjas stīvums un šādi teksti tiek sacerēti lietotājam draudzīgā valodā. Darbiniekam pirms ēkas pamešanas trauksmes gadījumā jāpārliecinās, vai darbinieka kolēģi spēj dislocēt evakuācijai nepieciešamos maršrutus. Trauksmes gadījumā paskaties, kur ir tavi kolēģi, vai tiem nav nepieciešama palīdzība. Es, protams, pārspīlēju, bet ir tomēr atšķirība.

  • Doma netiek līdzi tekstam. Viena ļoti bieži novērota bēda rakstītos tekstos – tiek aizmirsts par lasītāju. Rakstītājs tik raksta, viņam viss skaidrs. Bet lasītājam konteksta nav, ir tikai teksts. Tāpēc ir visai noziedzīgi teikuma vidū pārlekt uz citu domu vai palīgteikumu veidot tā, ka var pārprast. Piemēram: Bet skaitam visu, ko var saskatīt. Katrā ziņā, man liekas, ka cipari grūti lien galvā nekā burti, jo tos daudz zināja vēl 2g nebija. Ko daudz zināja? Tos burtus? Vai ciparus? Palīgteikuma novietojums ir viegli pārprotams. Nav, protams, viss jāraksta galīgi plakani, bet es kaut kā īpaši bieži manu tādu neveiklu aizdreifēšanu no tēmas, kas var radīt pārpratumus. 


Savelkot kopā – tas, ka pusaudži runā tā, it kā vārdu krājumu būtu no kāda sadzīves atkritumu konteinera paņēmuši, vēl nav nekas briesmīgs. Viņi pieaugs, nobriedīs, specializēsies kaut kur un beigs runā piecās valodās vienlaikus. Es par leksiku pārāk nebēdātu (tikai nedaudz). Skumjāk būs, ja paviršas attieksmes dēļ cietīs sintakse un dažādas gramatiskās formas, jo tas ievērojami noplicina izteiksmes bagātību.

3 komentāri:

  1. Pilnīgi piekrītu, ka attieksme pret valodu ir vairāk nekā bēdīga. Ļaudis nešķiro vārdus un to nozīmes. Tepat minētajā piemērā: "skaitam" ir D. no "skaits", tātad lietvārds; "skaitām" no "skaitīt", tātad darbības vārds. Ģenitīvu vajag arī vārdiem "trūkst, netrūkst, bail, žēl", bet tik un tā to var atcerēties, ja ciena valodu. Un atgriezeniskās darbības vārdu formas! Kad veikali atveras un zeme pārdodas, tad valodai jālien kapā. Patiesībā ļaudis arvien vairāk runā krieviski latviešu burtiem. Skumji. Tāpēc sirsnīgs paldies par Jūsu pūlēm!

    AtbildētDzēst
  2. Paldies! Man Jūsu blogs tik daudzas reizes ir izglābis. Paldies par Jūsu ieguldījumu un darbu!

    AtbildētDzēst
  3. Esmu prasts valodas "mīlētājs", un man laika gaitā radušies daži atbilstoši jautājumi.
    Īsi: zābaku aušana, auduma aužšana, Saules ausšana - manuprāt, tā ir pareizi, un ko par šo domā speci? (arī vērt un vērst, pūt un pūst, graut un grauzt utml.) Gandrīz turpat: no "birt" un "birzt" (arī nenoteiksme) - es ko daru?
    Otrs kreņķis - kā ietekmēt vismaz LTV un LR, lai nebūtu jādzird "Vai jūs saprotiet...?", "Lietas, ko jānodrošina...", "jāraksta likumprojektu" utml. (jā, un "Vecās Ģertrūdes baznīca" - tas gan vairāk attiecas uz loģiku, nevis gramatiku). 
    Un visbeidzot rosinājums - ir pienācis laiks kādam padomāt, cik atsevišķu rakstu zīmju (burtu) vajadzētu, lai mašīna (dators) spētu pareizi atveidot visas latviešu valodas skaņas, lasot rakstītu tekstu? 

    AtbildētDzēst