Sveiciens šajā gadā! Ceru, ka visi ir pie labas veselības un moža gara, jo man, šķiet, trūkst kā viena, tā otra. Šausmīgas iesnas pērn kā sākās, tā šogad vēl nav devušās prom. Ar nepacietību gaidu šīs ciemošanās beigas, - man te šņupdrāniņas iet uz beigām.
Katrs taču būs gan dzirdējis, gan lietojis kaut ko tamlīdzīgu - šī bija salīdzinoši laba ziema, kompots bija salīdzinoši garšīgs, klepus nepārgāja salīdzinoši ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija salīdzinoši interesanta u.tml.
Tātad - kas vainas vārdam salīdzinoši? Pēdējā laikā šī vārda lietojums atgādina invazīvu zivju sugu, kas iepeldējusi ne savā upē un nu izēd visu dabas daudzveidību. Tieši tā vārds salīdzinoši uzvedas mūsdienu latviešu valodā.
Kaut arī gramatiski tur viss pat būtu pieņemami (-ošs, -oša - tas ir lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis, ko pilnīgi mierīgi var izmantot par apzīmētāju), stilistiski tas ir uzurpējis valodas daudzveidību ar visai nesaprotamu formu, kas pati maz ko pasaka par lietas būtību. Pirmkārt - tas vairs nav apzīmētājs, bet gan ar galotni -i kļuvis par apstākļa vārdu, otrkārt - tas ir tik neitrāls un izplūdis savā nozīmē šādā lietojumā, ka tikai aizņem vietu teikumā - minētās piemēru frāzes tikai iegūtu, ja tajās nebūtu šī šaubīgā vārda.
Labi, man apnika teoretizēt, pateikšu, kur es šo deķīti velku. Tātad - ja teikumā akurāt kaut ko vajag salīdzināt, tad, lūdzu, man par prieku (un sev par labumu) lietojiet konkrētu salīdzināšanu, pasakot arī - kas ar ko tiek salīdzināts, piemēram, šī, salīdzinot ar pagājušo gadu, bija laba ziema; kompots bija garšīgs, ja salīdzina ar tēju, kurai kāds cukura vietā bija piebēris sāli; klepus salīdzinājumā ar citām reizēm nepārgāja ilgi; jaunākā "Hausa" sērija bija interesanta salīdzinājumā ar iepriekšējo. Nu kaut kā tā. (Svarīga piebilde pie šī - salīdzinot veido divdabja teicienu, kas jāatdala ar komatiem, salīdzinājumā ar ar komatiem nav jāatdala.)
Bet - labāks un saprātīgāks risinājums - vairot valodas daudzveidību un ielikt tiešām noderīgu ekvivalentu, kas ne tikai aizņem vietu tekstā, bet arī pasaka kaut ko būtisku. Ir vesela rinda lielisku vārdu. Piemēram, neitrālie - diezgan, samērā, visnotaļ, visai, apmierinoši - šī bija samērā laba ziema, kompots bija diezgan garšīgs.
Pozitīvie - ļoti, patiešām, neticami, trakoti, iepriecinoši, pārsteidzoši, iespaidīgi utt., piemēram, šī bija neticami laba ziema, kompots bija ārkārtīgi garšīgs, klepus nepārgāja neparasti ilgi, jaunākā "Hausa" sērija bija pārsteidzoši interesanta.
Es šajā gadā esmu PAR valodas daudzveidību! Mums ir lieliska bagāta valoda, nedrīkst ļaut tai noplicināties slinkumiņa dēļ.
03/01/2012
11/11/2011
Svinēšana un atzīmēšana
Kā tik tajā rudenī nav — visvisādi brīnišķīgi svētki — Mārtiņdiena, Lāčplēša diena, 18. novembris, Andreja diena un kas tik vēl ne.
Zinu, ka latvieši ir īgna un depresīva kapu tauta, kam atceres dienas ir sirdij tuvākas nekā svētki, bet, neraugoties uz to, būtu lieliski atcerēties, ka svētkus svin. Tāpat arī dažādas dienas svin, nevis atzīmē. Protams, var jau būt, ka ir cilvēki, kas neko nesvin, tikai atzīmē — pieiet pie kalendāra, apvelk pelēku rimbuli ap Mārtiņdienu, un tādējādi Mārtiņdiena ir atzīmēta, bet tie droši vien ir atsevišķi gadījumi. Pārējie dzīvespriecīgie svētku mīļotāji svin.
Vienīgais izņēmums, kad varētu par kādu dienu teikt atzīmē, ir dažādu sērgu dienas. Pasaules iesnu un klepus dienu nez vai izdosies nosvinēt.
Tiesa, šis ir tikai ieteikums, nevis akmenī kalts likums, jo arī Latviešu valodas vārdnīcā (tajā, kas sarkana) svinēt ir vārda atzīmēt trešā nozīme. Tāpat arī sinonīmu vārdnīcā vārdam svinēt ir tikai trīs legāli sinonīmi, no kuriem trešais ir sarunvalodas vārds šādā nozīmē - svētīt, atzīmēt, dzert.
Tā ka nav spiesta lieta visu svinīgi svinēt, vārdnīcas pieļauj arī atzīmēšanu, taču labais tonis un intelekts prasa, lai svinēšanas tomēr būtu vairāk (vismaz priecīgāk izskatās, ja arguments par koptu valodu neuzrunā pietiekami).
P.S. Dažādas bēdīgas dienas var pieminēt, savukārt nesaprotamus pasākums (kur nav skaidrs — paredzēta smiešanās vai raudāšana) var aizvadīt.
Zinu, ka latvieši ir īgna un depresīva kapu tauta, kam atceres dienas ir sirdij tuvākas nekā svētki, bet, neraugoties uz to, būtu lieliski atcerēties, ka svētkus svin. Tāpat arī dažādas dienas svin, nevis atzīmē. Protams, var jau būt, ka ir cilvēki, kas neko nesvin, tikai atzīmē — pieiet pie kalendāra, apvelk pelēku rimbuli ap Mārtiņdienu, un tādējādi Mārtiņdiena ir atzīmēta, bet tie droši vien ir atsevišķi gadījumi. Pārējie dzīvespriecīgie svētku mīļotāji svin.
Vienīgais izņēmums, kad varētu par kādu dienu teikt atzīmē, ir dažādu sērgu dienas. Pasaules iesnu un klepus dienu nez vai izdosies nosvinēt.
Tiesa, šis ir tikai ieteikums, nevis akmenī kalts likums, jo arī Latviešu valodas vārdnīcā (tajā, kas sarkana) svinēt ir vārda atzīmēt trešā nozīme. Tāpat arī sinonīmu vārdnīcā vārdam svinēt ir tikai trīs legāli sinonīmi, no kuriem trešais ir sarunvalodas vārds šādā nozīmē - svētīt, atzīmēt, dzert.
Tā ka nav spiesta lieta visu svinīgi svinēt, vārdnīcas pieļauj arī atzīmēšanu, taču labais tonis un intelekts prasa, lai svinēšanas tomēr būtu vairāk (vismaz priecīgāk izskatās, ja arguments par koptu valodu neuzrunā pietiekami).
P.S. Dažādas bēdīgas dienas var pieminēt, savukārt nesaprotamus pasākums (kur nav skaidrs — paredzēta smiešanās vai raudāšana) var aizvadīt.
03/11/2011
Pārdomas par “Vārda kaligrāfiju”
Nav jau cilvēkiem aizliegts domāt. Nav arī aizliegts savas domas paust publiski un padot tālāk. BET - varētu aizliegt. Citādi gadās dzirdēt un lasīt daudz muļķību. Ja cilvēki runātu tikai par to, ko zina, pasaule būtu ļoti klusa vieta.
Šorīt lasīju tviterī tālāk padoto Rīgas Laika redaktora sleju, par kuru kāda lasītāja bija izteikusies, ka tā esot iedvesmojusi uz paviršības izskaušanu virtuālos tekstos (aptuvena teiktā interpretācija). Tas, protams, ir skaisti, ja vien pati redaktora sleja nebūtu tāda... pavirša.
Te var iepazīties ar minēto rakstu gabalu:Vārda kaligrāfija.
Redaktora sleja ir veltīta skaidrai un saprotamai rakstīšanai, taču pats teksts datorsalikumā ir visnotaļ neglīts un grūti lasāms. Es tomēr esmu par to, ka virtuālā vidē jālieto atstarpes starp rindkopām un citi paņēmieni, lai lasīšanu padarītu mazāk ciešanu pilnu.
Tālāk seko pārmetums avīzei Diena par atstarpes nelikšanu aiz punkta. Es pieņemu, ka redaktoram gabals nebūtu nokritis, ja viņš paskaidrotu, ka atstarpe bieži netiek likta aiz kārtas skaitļa vārdiem vai saīsinājumiem, tā uzsverot to savienību vienā jēdzienā (kā arī atvieglojot dzīvi, iekšējā datubāzē meklējot notikumus konkrētos datumus). Tas, kā tur ir uzrakstīts pašlaik, rada iespaidu, ka arī teikumi tiek salipināti kopā, liekot domāt, ka visi ir tumsoņi un pasaule lēnām iet uz galu.
Nākamā doma sagrāva manas ilūzijas par to, ka redaktora slejas autors vispār orientējas valodas problēmās, jo tika piesaukta mūžīgā ka/kad problēma, kas “acumirklī runātāja teiktajam atņem īpašību, ko sauc par skaistumu”. Man tā atņēma ticamības momentu. Tas ir viens no biežāk piesauktajiem valodas kultūras sāpju punktiem, un man ir radies iespaids, ka par to runā tie, kas neko citu par valodas kļūdām pateikt nespēj, bet šo zina (jo droši vien pašiem kāds ir aizrādījis). Protams, ka nav glīti ka vietā lietot kad. Bet cik var par to runāt?!
Smaidiņu lietošana ir nosaukta par “vieglas debilitātes grimasi”. Nu, ko, izskatās, ka mēs dzīvojam viegli debilā pasaulē, jo pat Blinkenas “Latviešu interpunkcijā” smaidiņu lietošana ir īsi aplūkota (kā normāla parādība, starp citu).
Tālāk seko jūtu piesātināts apcerējums par to, ka vienos datoros savulaik varēja rakstīt skaisti. Ja pareizi atceros, Džobss savā runā minēja, ka drīz vien ideja tika patapināta (citiem vārdiem — nosperta) un drīz vien skaisti varēja rakstīt visos datoros. Rodas iespaids, ka U. Tīronam nav skaidrs, ko ar savas runas kaligrāfijas atkāpi vēlējās pateikt Džobss, savukārt man nav skaidrs, ko īsti vēlējās pateikt redaktors, savā slejā tik gari pieminot Apple. Tas droši vien vienkārši ir mēģinājums iet līdzi laikam un darīt to, ko dara visi — pieminēt Stīvu Džobsu kā pasaulē dižāko filozofu, prātotāju, dzīves skolotāju un ko tik vēl ne. Acīmredzot atkāpe par kaligrāfiju bija vienīgais, pie kā tik nopietnam un intelektuālam izdevumam pieķerties, lai kaut kā pamatotu savu lēmumu darīt to, ko pēdējā mēneša laikā dara visi, — citēt Stīvu Džobsu.
Tiesa, redaktora slejas pēdējais teikums ir tik labs, ka teju atsver visu baltiem diegiem šūto blāķi pirms tā: “Tas, kā mēs rakstām un runājam, bieži vien jau arī ir tas, ko mēs sakām.” To jo īpaši jāliek aiz auss virtuālajā saziņā, kur rakstītais vārds ir rakstītāja balss un vizītkarte. Un to es arī novēlu neaizmirst.
Šorīt lasīju tviterī tālāk padoto Rīgas Laika redaktora sleju, par kuru kāda lasītāja bija izteikusies, ka tā esot iedvesmojusi uz paviršības izskaušanu virtuālos tekstos (aptuvena teiktā interpretācija). Tas, protams, ir skaisti, ja vien pati redaktora sleja nebūtu tāda... pavirša.
Te var iepazīties ar minēto rakstu gabalu:Vārda kaligrāfija.
Redaktora sleja ir veltīta skaidrai un saprotamai rakstīšanai, taču pats teksts datorsalikumā ir visnotaļ neglīts un grūti lasāms. Es tomēr esmu par to, ka virtuālā vidē jālieto atstarpes starp rindkopām un citi paņēmieni, lai lasīšanu padarītu mazāk ciešanu pilnu.
Tālāk seko pārmetums avīzei Diena par atstarpes nelikšanu aiz punkta. Es pieņemu, ka redaktoram gabals nebūtu nokritis, ja viņš paskaidrotu, ka atstarpe bieži netiek likta aiz kārtas skaitļa vārdiem vai saīsinājumiem, tā uzsverot to savienību vienā jēdzienā (kā arī atvieglojot dzīvi, iekšējā datubāzē meklējot notikumus konkrētos datumus). Tas, kā tur ir uzrakstīts pašlaik, rada iespaidu, ka arī teikumi tiek salipināti kopā, liekot domāt, ka visi ir tumsoņi un pasaule lēnām iet uz galu.
Nākamā doma sagrāva manas ilūzijas par to, ka redaktora slejas autors vispār orientējas valodas problēmās, jo tika piesaukta mūžīgā ka/kad problēma, kas “acumirklī runātāja teiktajam atņem īpašību, ko sauc par skaistumu”. Man tā atņēma ticamības momentu. Tas ir viens no biežāk piesauktajiem valodas kultūras sāpju punktiem, un man ir radies iespaids, ka par to runā tie, kas neko citu par valodas kļūdām pateikt nespēj, bet šo zina (jo droši vien pašiem kāds ir aizrādījis). Protams, ka nav glīti ka vietā lietot kad. Bet cik var par to runāt?!
Smaidiņu lietošana ir nosaukta par “vieglas debilitātes grimasi”. Nu, ko, izskatās, ka mēs dzīvojam viegli debilā pasaulē, jo pat Blinkenas “Latviešu interpunkcijā” smaidiņu lietošana ir īsi aplūkota (kā normāla parādība, starp citu).
Tālāk seko jūtu piesātināts apcerējums par to, ka vienos datoros savulaik varēja rakstīt skaisti. Ja pareizi atceros, Džobss savā runā minēja, ka drīz vien ideja tika patapināta (citiem vārdiem — nosperta) un drīz vien skaisti varēja rakstīt visos datoros. Rodas iespaids, ka U. Tīronam nav skaidrs, ko ar savas runas kaligrāfijas atkāpi vēlējās pateikt Džobss, savukārt man nav skaidrs, ko īsti vēlējās pateikt redaktors, savā slejā tik gari pieminot Apple. Tas droši vien vienkārši ir mēģinājums iet līdzi laikam un darīt to, ko dara visi — pieminēt Stīvu Džobsu kā pasaulē dižāko filozofu, prātotāju, dzīves skolotāju un ko tik vēl ne. Acīmredzot atkāpe par kaligrāfiju bija vienīgais, pie kā tik nopietnam un intelektuālam izdevumam pieķerties, lai kaut kā pamatotu savu lēmumu darīt to, ko pēdējā mēneša laikā dara visi, — citēt Stīvu Džobsu.
Tiesa, redaktora slejas pēdējais teikums ir tik labs, ka teju atsver visu baltiem diegiem šūto blāķi pirms tā: “Tas, kā mēs rakstām un runājam, bieži vien jau arī ir tas, ko mēs sakām.” To jo īpaši jāliek aiz auss virtuālajā saziņā, kur rakstītais vārds ir rakstītāja balss un vizītkarte. Un to es arī novēlu neaizmirst.
31/10/2011
Novembris un “o”
Neticēsiet, bet rīt jau novembris.
Neliels padoms iz pareizrunas pūra — gada vienpadsmitā mēneša nosaukums pareizi ir novembris — ar īso patskani o (nevis [nuovembris]). Ttas skaidrojams ar mēnešu nosaukumu izcelsmi. Novembris ir no novem — “deviņi” latīņu valodā.
Svešvārdos latviešu valodā ir vai nu īsais o, vai garais ō, bet ne divskanis uo. Tā kā pēc izcelsmes mēnešu nosaukumi būtu attiecināmi uz nelatviešu cilmes vārdiem, tajos lietojams īsais patskanis [o] (par to, ka oktobris jāizrunā ar pirmo īso o un otro garo ō, nevienam īsti šaubu nav; tā kā mēnešu nosaukumi nākuši no viena katliņa, tur būtu jāievēro konsekvence — ja nav divskaņa uo, tad nav).
Par pareizrunu man piekrīt arī Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, kur novembris izrunājams ar īso o, stiepto intonāciju otrajā zilbē, kā arī tiek pieļauti varianti ģenitīva galotnē — novembra vai novembŗa.
Vispār stāsts par to, kā mēneši tika pie saviem nosaukumiem, ir visnotaļ interesants, tāpēc neviltots bija mans pārsteigums, atklājot, ka pieejamākais informācijas avots latviešu valodā par mēnešu nosaukumu rašanos ir portālā spoki.lv kā radās kalendārs un viriesi.lv raksts kā radās kalendārs. Abi raksti ir gandrīz vienādi, vienam tik bildītes klāt. Lūk, viens avots angliski, kaut gan arī tur nekā daudz vairāk nav: Origin of the names of the months.
Jauku jums Visu svēto dienu (1. novembris)!
Neliels padoms iz pareizrunas pūra — gada vienpadsmitā mēneša nosaukums pareizi ir novembris — ar īso patskani o (nevis [nuovembris]). Ttas skaidrojams ar mēnešu nosaukumu izcelsmi. Novembris ir no novem — “deviņi” latīņu valodā.
Svešvārdos latviešu valodā ir vai nu īsais o, vai garais ō, bet ne divskanis uo. Tā kā pēc izcelsmes mēnešu nosaukumi būtu attiecināmi uz nelatviešu cilmes vārdiem, tajos lietojams īsais patskanis [o] (par to, ka oktobris jāizrunā ar pirmo īso o un otro garo ō, nevienam īsti šaubu nav; tā kā mēnešu nosaukumi nākuši no viena katliņa, tur būtu jāievēro konsekvence — ja nav divskaņa uo, tad nav).
Par pareizrunu man piekrīt arī Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, kur novembris izrunājams ar īso o, stiepto intonāciju otrajā zilbē, kā arī tiek pieļauti varianti ģenitīva galotnē — novembra vai novembŗa.
Vispār stāsts par to, kā mēneši tika pie saviem nosaukumiem, ir visnotaļ interesants, tāpēc neviltots bija mans pārsteigums, atklājot, ka pieejamākais informācijas avots latviešu valodā par mēnešu nosaukumu rašanos ir portālā spoki.lv kā radās kalendārs un viriesi.lv raksts kā radās kalendārs. Abi raksti ir gandrīz vienādi, vienam tik bildītes klāt. Lūk, viens avots angliski, kaut gan arī tur nekā daudz vairāk nav: Origin of the names of the months.
Jauku jums Visu svēto dienu (1. novembris)!
28/10/2011
Glābsim vienradžus un nelietosim atgriezeniskos lietvārdus lokatīvā!
Ikreiz, kad kāds mēģina pateikt atgriezenisko lietvārdu lokatīvā, nomirst kāds vienradzis!
Pietiekami daudz dramatisma, lai būtu stimuls uzmanīties? Labi!
Tātad, latviešu valodā ir tāda neparasta lieta kā lietvārdu atgriezeniskās formas — tās, kas beidzas ar -šanās. (!!! Nejaukt ar vārdiem, kas beidzas ar -šana, tas nav viens un tas pats!) Visi tie vārdi — mazgāšanās, tikšanās, vienošanās, kaušanās utt. ir atgriezeniskie lietvārdi. Tiem piemīt maģiskas spējas: kaut arī tie ir lietvārdi, tie ne tikai neietilpst nevienā deklinācijā, bet arī lokās īpatnēji (tik īpatnēji, ka puse locījumu vienkārši nedarbojas).
Te būs tabula
Skaidri un gaiši redzams — nekādu datīvu un lokatīvu, kā arī no instrumentāļa ir tikai puse. Un katrreiz, kad kāds mēģina pateikt kaut ko šādu: šodienas tikšanās* tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās** tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajai vienošanai***, kaut kur pasaulē nomirst kāds vienradzis. Lietot šādas neesošas formas ir tikpat bīstami kā mēģināt dalīt ar nulli!
Korekti un vienradžu veselībai ieteicami būtu sacīt šādi: šodienas tikšanās laikā tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās līgumā tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajam sadarbības līgumam.
Saudzējiet vienradžus un gādājiet vilnas zeķes — ziema nāk! Un neaizmirstiet naktī pēc sestdienas pagriezt pulksteņus stundu atpakaļ, lai svētdien var ilgāk gulēt. (Pasaulē sākušās akcijas, kur iecerēts naktī iegūtajā papildu stundā darīt labus darbus. Es domāju — nav ko iespringt — to papildu stundu visi tāpat vienkārši noguļ, pat tie, kuri vēlētos, lai diennaktī būtu 25 stundas!)
_____
*, ** - domāts lokatīvs - kur?
*** - domāts datīvs - kam?
______________________________
Gandrīz aizmirsu! Centrālais šo zinību avots — R. Kolužas "...tika, ...tika - gramatika. Latviešu valoda tabulās 5.klasei" (jā, nepārlasījāties — 5. klasei!), 43. lpp.
Pietiekami daudz dramatisma, lai būtu stimuls uzmanīties? Labi!
Tātad, latviešu valodā ir tāda neparasta lieta kā lietvārdu atgriezeniskās formas — tās, kas beidzas ar -šanās. (!!! Nejaukt ar vārdiem, kas beidzas ar -šana, tas nav viens un tas pats!) Visi tie vārdi — mazgāšanās, tikšanās, vienošanās, kaušanās utt. ir atgriezeniskie lietvārdi. Tiem piemīt maģiskas spējas: kaut arī tie ir lietvārdi, tie ne tikai neietilpst nevienā deklinācijā, bet arī lokās īpatnēji (tik īpatnēji, ka puse locījumu vienkārši nedarbojas).
Te būs tabula
Locījumi
|
vienskaitlis
|
daudzskaitlis
|
N. kas?
|
smiešanās
|
smiešanās
|
Ģ. kā?
|
smiešanās
|
smiešanos
|
D. kam?
|
-
|
-
|
A. ko?
|
smiešanos
|
smiešanās
|
I. ar ko?
|
ar smiešanos
|
-
|
L. kur?
|
-
|
-
|
V. -
|
-
|
-
|
Skaidri un gaiši redzams — nekādu datīvu un lokatīvu, kā arī no instrumentāļa ir tikai puse. Un katrreiz, kad kāds mēģina pateikt kaut ko šādu: šodienas tikšanās* tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās** tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajai vienošanai***, kaut kur pasaulē nomirst kāds vienradzis. Lietot šādas neesošas formas ir tikpat bīstami kā mēģināt dalīt ar nulli!
Korekti un vienradžu veselībai ieteicami būtu sacīt šādi: šodienas tikšanās laikā tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās līgumā tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajam sadarbības līgumam.
Saudzējiet vienradžus un gādājiet vilnas zeķes — ziema nāk! Un neaizmirstiet naktī pēc sestdienas pagriezt pulksteņus stundu atpakaļ, lai svētdien var ilgāk gulēt. (Pasaulē sākušās akcijas, kur iecerēts naktī iegūtajā papildu stundā darīt labus darbus. Es domāju — nav ko iespringt — to papildu stundu visi tāpat vienkārši noguļ, pat tie, kuri vēlētos, lai diennaktī būtu 25 stundas!)
_____
*, ** - domāts lokatīvs - kur?
*** - domāts datīvs - kam?
______________________________
Gandrīz aizmirsu! Centrālais šo zinību avots — R. Kolužas "...tika, ...tika - gramatika. Latviešu valoda tabulās 5.klasei" (jā, nepārlasījāties — 5. klasei!), 43. lpp.
26/10/2011
"Pēc" un komati, komati un "pēc"
Man šķiet, organisms pamazām apsver domu par došanos ziemas miegā līdz ar lāčiem, ežiem un susuriem. Man nav cita izskaidrojuma miegainajam gurdumam, kas pārņem miesu katrreiz, kad prātā ienāk kāds labs darbiņš, kas darāms būtu.
Lai vai kā — kamēr tauta, mākslīgo lielpilsētas uguņu maldināta, gulēt dodas līdz ar pūcēm, pameditēsim nedaudz par komatu tēmu.
Noteikti ir redzētas dažādas konstrukcijas ar pēc. Reizēm ar komatiem, reizēm bez, un ej nu tu, homo vulgaris, saproti, kam par godu ir tā, kā ir.
Viss ir vienkārši — ja pēc ir lietots secības vai pēctecības nozīmē, tad komatu nevajag, savukārt gadījumos, kad pēc parāda kaut kādus metafiziskus apstākļus, kas nosaka kaut ko tālāk, tad komatu vajag.
Blinkena 257. lappusē par šo saka tādus vārdus: “Ar komatiem atdala nomināla rakstura iespraudumus pēc manām domām, pēc preses ziņām, pēc aptuveniem datiem, pēc vecas paražas, pēc šīs teorijas u. tml., kuri norāda informācijas avotu, darbības motivāciju.”
Tiesa, tālāk mazākiem burtiņiem stāv atkāpe no likuma: “Ja šādi vārdu savienojumi teikumā iekļaujas kā cēloņa vai veida apstākļi vai arī kā papildinātāji vai ierobežotāji, tos ar komatiem neatdala. Piemēram, Bet, tā kā tas viņai pienācās pēc visām vecām paražām, ķēve vienaldzīgi pārkrustoja asti un aizčāpoja tālāk. Atkarā no satura niansēm un intonācijas pieturzīme varētu būt fakultatīvā, jo ne vienmēr viegli noteikt, vai vārdu savienojumam ir modāla vai jēdzieniska nozīme.”
Zinu, izklausās pārāk gudri. Lūk — muļķudrošs padoms — ja pēc lietots ar nozīmi 'according to', tad komatu vajag, ja ar nozīmi 'after' — nevajag. (Es ceru, ka ar angļu valodas piemēriem pietiek — krievu tastatūras man nav, savukārt vācu valodu vēl neprotu.)
Daži piemēri gludākai aiziešanai.
Indulis, skatoties televizoru, nolēma uzēst. Viņam bija bulciņa un pīrādziņš. Indulis gribēja uzklausīt vispirms bulciņu, bet pēc bulciņas domām uzklausīt pīrādziņa domas, vai tie ir ar mieru. Pēc bulciņas domām, šī iecere bija absurda, jo ēdamais nedomā.
Un tagad normāli piemēri.
Pēc vakardienas vētrainās uzdzīves Ārijai nedaudz sāpēja galva un ļoti slāpa.
Pēc Induļa domām, Ārija pati pie tā bija vainīga.
Ceru, ka šis ieraksts atviegloja kāda censoņa dzīvi. Katrreiz, kad jūs pareizi ieliekat komatu, ...ē, komats ir pareizā vietā.
Lai vai kā — kamēr tauta, mākslīgo lielpilsētas uguņu maldināta, gulēt dodas līdz ar pūcēm, pameditēsim nedaudz par komatu tēmu.
Noteikti ir redzētas dažādas konstrukcijas ar pēc. Reizēm ar komatiem, reizēm bez, un ej nu tu, homo vulgaris, saproti, kam par godu ir tā, kā ir.
Viss ir vienkārši — ja pēc ir lietots secības vai pēctecības nozīmē, tad komatu nevajag, savukārt gadījumos, kad pēc parāda kaut kādus metafiziskus apstākļus, kas nosaka kaut ko tālāk, tad komatu vajag.
Blinkena 257. lappusē par šo saka tādus vārdus: “Ar komatiem atdala nomināla rakstura iespraudumus pēc manām domām, pēc preses ziņām, pēc aptuveniem datiem, pēc vecas paražas, pēc šīs teorijas u. tml., kuri norāda informācijas avotu, darbības motivāciju.”
Tiesa, tālāk mazākiem burtiņiem stāv atkāpe no likuma: “Ja šādi vārdu savienojumi teikumā iekļaujas kā cēloņa vai veida apstākļi vai arī kā papildinātāji vai ierobežotāji, tos ar komatiem neatdala. Piemēram, Bet, tā kā tas viņai pienācās pēc visām vecām paražām, ķēve vienaldzīgi pārkrustoja asti un aizčāpoja tālāk. Atkarā no satura niansēm un intonācijas pieturzīme varētu būt fakultatīvā, jo ne vienmēr viegli noteikt, vai vārdu savienojumam ir modāla vai jēdzieniska nozīme.”
Zinu, izklausās pārāk gudri. Lūk — muļķudrošs padoms — ja pēc lietots ar nozīmi 'according to', tad komatu vajag, ja ar nozīmi 'after' — nevajag. (Es ceru, ka ar angļu valodas piemēriem pietiek — krievu tastatūras man nav, savukārt vācu valodu vēl neprotu.)
Daži piemēri gludākai aiziešanai.
Indulis, skatoties televizoru, nolēma uzēst. Viņam bija bulciņa un pīrādziņš. Indulis gribēja uzklausīt vispirms bulciņu, bet pēc bulciņas domām uzklausīt pīrādziņa domas, vai tie ir ar mieru. Pēc bulciņas domām, šī iecere bija absurda, jo ēdamais nedomā.
Un tagad normāli piemēri.
Pēc vakardienas vētrainās uzdzīves Ārijai nedaudz sāpēja galva un ļoti slāpa.
Pēc Induļa domām, Ārija pati pie tā bija vainīga.
Ceru, ka šis ieraksts atviegloja kāda censoņa dzīvi. Katrreiz, kad jūs pareizi ieliekat komatu, ...ē, komats ir pareizā vietā.
23/09/2011
Par mau**m, prostitūtām un ielasmeitām — par Streipu domājot
Vakar vakarā pēc mierīgas pasēdēšanas inteliģentā sabiedrībā atvērtu tviteri... Kā kāds savā tvītā izteicās — vakar tviterī bija viena vienīga mau**ba. Un laikam man kā valodniecei arī būtu kas jāteic.
Video te!
Aptuvenai analīzei vajadzētu vismaz bakalaura darba apjoma pētījumu, jo minētais rupjais vārds nav tikai piecu burtu kombinācija. Tur apakšā krājas gadu simtu gaitā uzslāņota semantika. Un, tā kā valoda ir dzīva un vārdiem nozīmes mainās, pieņemu, ka arī šis gadu gaitā no neitrāla vārda ir kļuvis par rupju, tad par vienkāršrunas vārdu, tad atkal kaut ko ļoti rupju... Viss atkarīgs no sabiedrības vajadzībām un lietojamās leksikas daudzuma.
Neatkarīgi no nācijas inteliģences pakāpes katrā valodā ir lamuvārdi un par rupjiem uzskatīti vārdi un izteicieni. Turklāt — daudz šīs bagātības. Un neba nu tāpēc, ka skaistu vārdu ar skaistām nozīmēm trūktu, bet tāpēc, ka vajag! Es īsti nezinu, vai ir bijuši kādi akadēmiski pētījumi par lamuvārdu nozīmi ikdienas saziņā un to, kāpēc šis leksikas slānis jau krusta karos nav sadedzināts, taču vienu varu teikt droši — šis leksikas slānis nav nekas ārkārtējs un nav arī nekas iznīcināms.
Lai arī lamuvārdi tiek atzīti par rupjiem un intelektuālos kontekstos neiederīgiem, tiem piemīt spēcīga nozīmes konotācija, kas īpašos gadījumos var būt nepieciešama kaut kādu eskalētu jūtu paušanai un kāda noteikta efekta panākšanai. Un tur nevar izlīdzēties ar maijpuķītēm un mākonīšiem.
Atgriežoties pie Streipa. Pirmā doma, kas man ienāca prātā — iespējams, Streips kā ārzemju latvietis nav ielīdis valodā līdz aknām, līdz ar to angliski visnotaļ neitrālo whores iztulkojis kā visnotaļ rupjo ma**as. Tad es padomāju vēlreiz. Redz — prostitūta un ielasmeita nav nekādi slepenie vārdi. Pieņemu, ka tos zina pat svaigi ārzemju latvieši. Bet — kā vienā vārdā iekļaut gan nozīmes būtību, gan dziļu nicinājumu? Ielasmeita ir tik normāls vārds, ka pat es neapvainotos. Prostitūta jau ir konkrētāk, bet kopā ar vārdu suteners vienkārši atgādina kaut kādu nodarbinātības jomu, kas varbūt nav pati cienījamākā, bet nekādas mēmās šausmas arī noteikti nav.
Ikviens, kas kaut reizi dzīvē ir izteicies publiski, zina, cik svarīgi ir turēt taisnu domas kursu un izteikties koncentrēti un par tēmu. Ja reiz cienījamais žurnālists bija sācis savu analoģiju ar pasaulē senāko profesiju, tā bija jānoved līdz skaidram galam, un, ja reiz bija nepieciešams paust koncentrētu nicinājumu, tad spēcīgi leksikas slāņi tam ir lielisks līdzeklis.
Tas ir rupjš vārds. Pilnīgi noteikti, BET — šis vārds latviešiem līdzās bijis jau daudzus gadsimtus, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu paust sakāmo. Nesakiet, ka raidījumā uzzinājāt kaut ko tādu, ko iepriekš nebūtu zinājuši. Jā, piekrītu, par šāda vārda lietošanu varbūt pat varētu izteikt rājienu, bet — ja žurnālists tiek atlaists no darba viena vispārzināma un plaši lietota vārda dēļ, tad, manā izpratnē, tas par ma***ām padara pašus darba devējus.
________
* Runātā tekstā vārds izskan un pazūd, rakstītā — paliek, tāpēc arī zvaigžņotie vārdi.
Video te!
Aptuvenai analīzei vajadzētu vismaz bakalaura darba apjoma pētījumu, jo minētais rupjais vārds nav tikai piecu burtu kombinācija. Tur apakšā krājas gadu simtu gaitā uzslāņota semantika. Un, tā kā valoda ir dzīva un vārdiem nozīmes mainās, pieņemu, ka arī šis gadu gaitā no neitrāla vārda ir kļuvis par rupju, tad par vienkāršrunas vārdu, tad atkal kaut ko ļoti rupju... Viss atkarīgs no sabiedrības vajadzībām un lietojamās leksikas daudzuma.
Neatkarīgi no nācijas inteliģences pakāpes katrā valodā ir lamuvārdi un par rupjiem uzskatīti vārdi un izteicieni. Turklāt — daudz šīs bagātības. Un neba nu tāpēc, ka skaistu vārdu ar skaistām nozīmēm trūktu, bet tāpēc, ka vajag! Es īsti nezinu, vai ir bijuši kādi akadēmiski pētījumi par lamuvārdu nozīmi ikdienas saziņā un to, kāpēc šis leksikas slānis jau krusta karos nav sadedzināts, taču vienu varu teikt droši — šis leksikas slānis nav nekas ārkārtējs un nav arī nekas iznīcināms.
Lai arī lamuvārdi tiek atzīti par rupjiem un intelektuālos kontekstos neiederīgiem, tiem piemīt spēcīga nozīmes konotācija, kas īpašos gadījumos var būt nepieciešama kaut kādu eskalētu jūtu paušanai un kāda noteikta efekta panākšanai. Un tur nevar izlīdzēties ar maijpuķītēm un mākonīšiem.
Atgriežoties pie Streipa. Pirmā doma, kas man ienāca prātā — iespējams, Streips kā ārzemju latvietis nav ielīdis valodā līdz aknām, līdz ar to angliski visnotaļ neitrālo whores iztulkojis kā visnotaļ rupjo ma**as. Tad es padomāju vēlreiz. Redz — prostitūta un ielasmeita nav nekādi slepenie vārdi. Pieņemu, ka tos zina pat svaigi ārzemju latvieši. Bet — kā vienā vārdā iekļaut gan nozīmes būtību, gan dziļu nicinājumu? Ielasmeita ir tik normāls vārds, ka pat es neapvainotos. Prostitūta jau ir konkrētāk, bet kopā ar vārdu suteners vienkārši atgādina kaut kādu nodarbinātības jomu, kas varbūt nav pati cienījamākā, bet nekādas mēmās šausmas arī noteikti nav.
Ikviens, kas kaut reizi dzīvē ir izteicies publiski, zina, cik svarīgi ir turēt taisnu domas kursu un izteikties koncentrēti un par tēmu. Ja reiz cienījamais žurnālists bija sācis savu analoģiju ar pasaulē senāko profesiju, tā bija jānoved līdz skaidram galam, un, ja reiz bija nepieciešams paust koncentrētu nicinājumu, tad spēcīgi leksikas slāņi tam ir lielisks līdzeklis.
Tas ir rupjš vārds. Pilnīgi noteikti, BET — šis vārds latviešiem līdzās bijis jau daudzus gadsimtus, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu paust sakāmo. Nesakiet, ka raidījumā uzzinājāt kaut ko tādu, ko iepriekš nebūtu zinājuši. Jā, piekrītu, par šāda vārda lietošanu varbūt pat varētu izteikt rājienu, bet — ja žurnālists tiek atlaists no darba viena vispārzināma un plaši lietota vārda dēļ, tad, manā izpratnē, tas par ma***ām padara pašus darba devējus.
________
* Runātā tekstā vārds izskan un pazūd, rakstītā — paliek, tāpēc arī zvaigžņotie vārdi.
Abonēt:
Ziņas (Atom)