Pārdomas par “Vārda kaligrāfiju”

Nav jau cilvēkiem aizliegts domāt. Nav arī aizliegts savas domas paust publiski un padot tālāk. BET - varētu aizliegt. Citādi gadās dzirdēt un lasīt daudz muļķību. Ja cilvēki runātu tikai par to, ko zina, pasaule būtu ļoti klusa vieta.

Šorīt lasīju tviterī tālāk padoto Rīgas Laika redaktora sleju, par kuru kāda lasītāja bija izteikusies, ka tā esot iedvesmojusi uz paviršības izskaušanu virtuālos tekstos (aptuvena teiktā interpretācija). Tas, protams, ir skaisti, ja vien pati redaktora sleja nebūtu tāda... pavirša.

Te var iepazīties ar minēto rakstu gabalu:Vārda kaligrāfija.

Redaktora sleja ir veltīta skaidrai un saprotamai rakstīšanai, taču pats teksts datorsalikumā ir visnotaļ neglīts un grūti lasāms. Es tomēr esmu par to, ka virtuālā vidē jālieto atstarpes starp rindkopām un citi paņēmieni, lai lasīšanu padarītu mazāk ciešanu pilnu.

Tālāk seko pārmetums avīzei Diena par atstarpes nelikšanu aiz punkta. Es pieņemu, ka redaktoram gabals nebūtu nokritis, ja viņš paskaidrotu, ka atstarpe bieži netiek likta aiz kārtas skaitļa vārdiem vai saīsinājumiem, tā uzsverot to savienību vienā jēdzienā (kā arī atvieglojot dzīvi, iekšējā datubāzē meklējot notikumus konkrētos datumus). Tas, kā tur ir uzrakstīts pašlaik, rada iespaidu, ka arī teikumi tiek salipināti kopā, liekot domāt, ka visi ir tumsoņi un pasaule lēnām iet uz galu.

Nākamā doma sagrāva manas ilūzijas par to, ka redaktora slejas autors vispār orientējas valodas problēmās, jo tika piesaukta mūžīgā ka/kad problēma, kas “acumirklī runātāja teiktajam atņem īpašību, ko sauc par skaistumu”. Man tā atņēma ticamības momentu. Tas ir viens no biežāk piesauktajiem valodas kultūras sāpju punktiem, un man ir radies iespaids, ka par to runā tie, kas neko citu par valodas kļūdām pateikt nespēj, bet šo zina (jo droši vien pašiem kāds ir aizrādījis). Protams, ka nav glīti ka vietā lietot kad. Bet cik var par to runāt?!

Smaidiņu lietošana ir nosaukta par “vieglas debilitātes grimasi”. Nu, ko, izskatās, ka mēs dzīvojam viegli debilā pasaulē, jo pat Blinkenas “Latviešu interpunkcijā” smaidiņu lietošana ir īsi aplūkota (kā normāla parādība, starp citu).

Tālāk seko jūtu piesātināts apcerējums par to, ka vienos datoros savulaik varēja rakstīt skaisti. Ja pareizi atceros, Džobss savā runā minēja, ka drīz vien ideja tika patapināta (citiem vārdiem — nosperta) un drīz vien skaisti varēja rakstīt visos datoros. Rodas iespaids, ka U. Tīronam nav skaidrs, ko ar savas runas kaligrāfijas atkāpi vēlējās pateikt Džobss, savukārt man nav skaidrs, ko īsti vēlējās pateikt redaktors, savā slejā tik gari pieminot Apple. Tas droši vien vienkārši ir mēģinājums iet līdzi laikam un darīt to, ko dara visi — pieminēt Stīvu Džobsu kā pasaulē dižāko filozofu, prātotāju, dzīves skolotāju un ko tik vēl ne. Acīmredzot atkāpe par kaligrāfiju bija vienīgais, pie kā tik nopietnam un intelektuālam izdevumam pieķerties, lai kaut kā pamatotu savu lēmumu darīt to, ko pēdējā mēneša laikā dara visi, — citēt Stīvu Džobsu.

Tiesa, redaktora slejas pēdējais teikums ir tik labs, ka teju atsver visu baltiem diegiem šūto blāķi pirms tā: “Tas, kā mēs rakstām un runājam, bieži vien jau arī ir tas, ko mēs sakām.” To jo īpaši jāliek aiz auss virtuālajā saziņā, kur rakstītais vārds ir rakstītāja balss un vizītkarte. Un to es arī novēlu neaizmirst.