Veca patiesība par -a- un -ā- darbības vārdos

Kā mēs visi labi zinām, atkārtošana ir zināšanu māte un stostīšanās māsa. Pēdējās pāris dienās vismaz divi savā starpā nesaistīti cilvēki runāja par kādu pareizrakstības sīkumu, ko parasti aplūko pamatskolā un vidusskolā. Un, ja reiz divi cilvēki par to pēdējā laikā spiež, tad pieņemu, ka spriedēju noteikti ir vēl vairāk.

Tātad — kāda kalibra a jāraksta dažos atsevišķos darbības vārdos. Par to arī parunāsim.

Vispirms nedaudz teorijas atkārtošanai!

“Tiešajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kam nenoteiksmē ir izskaņa -īt, -ināt, īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2 personas formu galotnēs lietojams garā patskaņa ā burts: valdīt - valdām, valdāt, valdzināt - valdzinām, valdzināt. Likums jāievēro arī vārda zināt formu izrunā un rakstībā: zinām, zināt. Tiem 3. personas galotnē ir -a: valda, valdzina, zina.


Atgriezeniskajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kuriem nenoteiksmē ir izskaņa -īties, -ināties, garais ā ir īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2. personas un abu skaitļu 3. personas formu galotnēs: mainīties - maināmies, maināties, mainās; sasveicināties - sasveicināmies, sasveicināties, sasveicinās. (Likums attiecas arī uz nelokāmo divdabi, kas beidzas ar piedēkli -ām vai izskaņu -āmies.)


Pārējos tiešajos un atgriezeniskajos darbības vārdos šajās formās jārunā un jāraksta īsais a: raudāt - raudam, raudat, izturēties - izturamies, izturaties, izturas.”

Šis lieliskais teorijas gabals ir iz Ritas Lāces latviešu valodas mācību grāmatas vidusskolām. Ja kāds cītīgi izlasīja, bet tāpat lāga nesaprot, kas ir kas (jo īpaši — kas ir konjugācijas un kāpēc te tās piesauktas), raudzīšu to pašu pateikt vienkāršotā veidā. Ja darbības vārda beigas nenoteiksmē ir -īt, -īties, -ināt, -ināties, tad daudzskaitļa pirmajā un otrajā personā galotnē būs garais ā. UN — trešajā personā — ja vārda galotne ir a, tad tas ir īsais a, ja galotne ir -ās, tad tas ir garais ā.

Daži piemēri.
-- Es gribu zināt, kurš piegānīja kāpņu telpu. Vai jūs zināt, kas to izdarīja? Pensionārs no pirmā stāva noteikti zina.
-- Šovakar ir iedvesma rakstīt. Tādās reizēs mēs ar Juri rakstām uz kaimiņa sētas. Tas ir — es skatos, Juris raksta.
-- Kāpēc jūs birdināt asaras? Būtu laikus domājuši par piedienīgu uzvedību publiskā telpā, nevajadzētu birdināt asaras, skatoties “YouTube”. Juta Melle arī droši vien birdina asaras, lasot komentārus.
-- Ja rodas vēlēšanās skatīties pieaugušajiem domātos kanālus, mēs vienkārši izvelkam tālskati un skatāmies uz pretējo māju. Vakar mēs secinājām, ka viņi arī skatās — uz mums!
-- Lai dabūtu nost lieko mitrumu pēc negaidītas peldes Daugavā, jums vajadzētu purināties kā sunim, bet šobrīd jūs purināties kā sklerotiska aita. Ivars gan labi purinās.

Bieds un bubulis “savādāk”

Labvakar, manu mazo draudziņ. Parunāsim par to, kā pareizi lietot vārdus savādāk un citādi. 

Bieži nākas dzirdēt, kā pūrisma fani labo paviršos runātājus, klusībā tos droši vien dēvējot dažādos ne pārāk glaimojošos vārdos, kad runātā vai rakstītā tekstā pavīd vārdiņš savādāk. Tad parasti ir kāds, kas novaid kaut ko no sērijas “ak, jūs, muļķi, pareizi taču ir citādāk, kad jūs to vienreiz iemācīsieties” un tā tālāk. Un te nu jāteic, ka taisnības nav abiem.

Lai nevilktu intrigu līdz laimīgajām beigām un nezaudētu kādu nepacietīgu lasītāju, kas pēc patiesības, nevis spriedelējumiem te nākuši, īsi pateikšu būtisko — gadījumos, kad vārds savādāk lietots nevietā, pareizi to būtu aizstāt ar vārdu citādi.

Un tagad padziļinātais kurss interesentiem.

Stāsts ir par četriem vārdiem — savādi, savādāk, citādi, citādāk. Šie ir apstākļa vārdi. Divi — pamata pakāpē, divi — izmantojot latviešu valodas piedāvātās iespējas — darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. (Plašāk par apstākļa vārdu gradāciju var izlasīt Paegles grāmatas 154. lpp.) Nav tā, ka vārds savādāk allažiņ ir nepareizs, nebūt ne. Tam ir sava nozīme, kas pareizā kontekstā pilda savu funkciju.

Vārdiem savādi un citādi latviešu valodā ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (kaut gan vārdnīcās pie vārda savādāk var atrast skaidrojumu citādi, to var skaidrot visnotaļ vienkārši — parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nedarbojas). Savādi nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt citādi nozīmē “citā veidā”.

Jāatzīst, ka pat literatūrā un citos koptos tekstos var atrast vārdu savādāk, kas lietots ar nozīmi “citādi”, jāteic, ka vēlama šāda parādība nav, jo jauc cilvēkiem prātus un tie pavisam aizmirst, ko vārds savādi viens pats nozīmē, tomēr labāk lietot vārdu savādāk, ja ir izbiris no prāta vārds citādi, nekā braši labot savādāk uz citādāk, kas gan ir auzas, jo tā ir sarunvalodas forma, pie kuras smadzeni var izmežģīt, ja mēģina saprast, kāpēc tur ir pārākā pakāpe un ko tā nozīmē (tas ir — ja mēs vārdu citādi tulkotu kā “otherwise”, tad ko, pēc jūsu domām, varētu nozīmēt konstrukcija “more otherwise”, kas būtu vārda citādāk ekvivalents?).

Un te piemēri ar pareizu lietojumu.

Citādi: apēd zirņus, citādi tupēsi kaktā uz neapēstajiem!
Citādāk: nespēju izdomāt nevienu pareizu konstrukciju...
Savādi: bērni no paralēlklases bija savādi — viens nāca uz skolu zilām zeķēm, otrs — zilām acīm.
Savādāk: zilās zeķes likās savādi, bet zilās acis - vēl savādāk.

Par vārdiem “abējādi” un “tādējādi”

Abējādi un tādējādi raksta ar garo ē. Vienmēr un visur.

Piemērs lietojumā — Eduards mēģināja atvērt gurķu burku. Viņam bija nazis un attaisāmais. Eduards izmēģinājās abējādi, bet bez panākumiem, tādējādi pie kartupeļiem nācās piekost pliku biezpienu. Eduards vien izmisis novilka "Ēēē...", arī ar trešo piegājienu netiekot pie skābētajiem labumiem.

Iespraudumi

Par godu tam, ka šodien pati meklēju vienu komatu būšanu un uznāca iedvesma, paķidāšu lielisko Blinkenas apcerējumu par komatiem un izkonspektēšu dzīvībai svarīgākās lietas laukā. Domāju, noderēs gan pašam, gan Sašam.


Tātad — iespraudumi: visādi nieki teikumā, ko tikpat labi varētu arī neiespraust (zinu, ka izsmeļoša definīcija, bet, lūdzu, necitējiet  mani savos noslēguma darbos!).

Ar komatiem atdala

Dažādus verbālus iespraudumus un iespraustus vārdus un vārdu savienojumus, kam centrā ir darbības vārda personas forma: cerams, domājams, iespējams, protams, redzams, zināms u.c., kā arī šie paši savienojumā ar kā, cik vai citiem, piemēram, kā redzams, kā skaidri redzams, cik zināms, cik man zināms, vārdu sakot, īsi sakot, tā sakot un citi.
Liekas, šķiet, rādās, arī man liekas, man šķiet, cik rādās (pie šiem svarīga piebilde — nav jāatdala ar komatu, ja tas ir izteicēja funkcijā, piemēram, liekas pats par sevi saprotams, ka miskaste jāiznes tam, kurš iemeta pēdējo drazu, tas suns šķiet tāds nevesels pēc alus baudīšanas).

Tāpat arī var tikt iesprausti verbi dažādās personas formās, tie būtu tādi kā: ceru, domāju, saku, teiksim, redzi, zini, redziet, ziniet, skaties, saka, stāsta (piemēram, Juris, stāsta, ir liels brunču mednieks — nesen devās uz Skotiju, absints, redziet, ir bīstama dzira).

Tāpat komatojami iespraudumi ar verbiem un citiem vārdiem, kas nāk tiem komplektā: kā ceru, kā minēju, cik zinu, cik saprotu, es saku, tu zini, viņš saka, kā dažs saka, kā ļaudis runā u.c., piemēram, kā minēju, Juris devās uz Skotiju, kur, kā dažs saka, brunču netrūkst, bet Jurim, kā ļaudis melš, to tik vajag.

Tāpat komato iespraustus predikatīvus vārdu savienojumus (zem šī gudrā apzīmējuma slēpjas kaut kas ļoti līdzīgs vienkāršam teikumam), piemēram, galdnieks Juris, es atkārtoju, devās uz Skotiju. diemžēl tas, ciema ļaudis runāja, ļoti skumdināja Mildu.

Īss paziņojums jāņabērniem

Līgo un Jāņi nāk virsū ar joni, tāpēc vēlējos pateikt, lai centīgā tauta beidz krist man un citiem piekasīgiem ļaužiem uz varžacīm.

Ir: svētki Jāņi, kas jāraksta ar lielo burtu, bet visi salikteņi taisāmi ar mazajiem burtiem: jāņuzāles, jāņabērns // jāņubērns, jāņudziesma // Jāņu dziesma, jāņusiers.

Protams, ja gadās nepieciešamība pieminēt kādu konkrētu Jāni, tad rakstām ar lielo burtu, tāpat — ja runājam par zālēm, kas pieder vienam konkrētam Jānim, tad arī būs Jāņa zāles, un, ja vienam konkrētam Jānim ir bērni, tad tie būs Jāņa bērni. Tāpat arī, ja viens konkrēts Jānis kaut kur būs noslēpis sieru, kas jau sāk izdalīt zeķu aromātu, tad tas būs Jāņa siers. Bet — ja figurāli runājam par visādām lietām, kas saistītas ar pagānu alus dzeršanas svētkiem, tad salikteņi būs ar mazo burtu.

Kā es to zinu? Izpīpēju no jāņuzālēm. Un vēl — atradu zaļajā pareizrakstības vārdnīcā, protams.

Mūžīgā "lūdzu pateikt, kur te, lūdzu, jāliek komats" problēma

Jau simts gadus taisos un nesataisos ierakstīt šeit kaut ko svaigu un tautas izglītošanai svarīgu. Lai to labotu — pavisam īsi par pavisam senu problēmu — “lūdzu” un komatiem.

Es arī ilgi lauzīju galvu, līdz pareizā atbilde atradās un tur iecementējās. Jācer, uz palikšanu.

Tātad, jāpatur prātā, ka lūdzu var būt gan izsauksmes vārds, gan darbības vārds. Ja tas ir izsauksmes vārds, tad tas ir jāatdala ar komatu, ja tas ir darbības vārds, tad komatu nevajag.

Kā zināt, kad ir kas? Visai vienkārši — darbības vārds saistās ar darbības vārdu nenoteiksmē vai lietvārdu akuzatīvā, teikumā pildot gramatiskā centra izteicēja funkciju (teikuma priekšmets — pirmās personas vietniekvārds “es”, kas var nebūt minēts). Piemēram, [es] lūdzu dot man ēst; lūdzu palīdzību; lūdzu pārlasīt pielikumā pievienotās anekdotes; lūdzu ēdienu; lūdzu izklaidi; lūdzu Dievu.

Izsauksmes vārds lūdzu ir attiecīgi visos citos gadījumos, piemēram, lūdzu, apēdiet saldējumu; lūdzu, iznes miskasti; lūdzu, izslēdz gaismu; aizdod naudu, lūdzu.

Vēl lielākai uzskatāmībai — dažas konstrukcijas, kas atšķiras ar darbības vārdu formām un komatiem, piemēram, lūdzu saklāt gultu = lūdzu, saklāj gultu; lūdzu paglaudīt kaķīti = lūdzu, paglaudiet kaķīti; lūdzu padot aliņu = lūdzu, padodiet aliņu. Un tā bez sava gala.

Vairāk informācijas zinātniskā valodā — Skujiņas grāmatas 61. lpp. (to, kas tā par Skujiņas grāmatu, var noskaidrot šī emuāra lapā, kas veltīta avotiem), kā arī šeit.

Vajadzīgā vajadzības izteiksme

Šodien diži sasmējos par sevi. Izrādās, man ir paradums lietot blakus vienas saknes apzīmējamo un apzīmētāju gadījumos, kad situācija prasa īpaši sirsnīgu ekspresiju. Piemēram, stulbais stulbenis un riebīgais riebeklis (šie divi pāri ir mani iecienītie). Es zināju, ka es tā saku, bet man pat prātā nebija nācis, ka es to daru tik kaitnieciskos apmēros, ka šis modelis pielīp arī citiem — šodien dzirdēju vārdu salikumu nejēdzīgie nejēgas, kas radies, iedvesmojoties no manis.

No valodniecības un stila viedokļa — vienas saknes vārdu blīvējumi nav pārāk ieteicama parādība koptā tekstā, no mana kā valodas lietotāja viedokļa — man tas palīdz izteikt sajūtas kādos īpaši sāpīgos jautājumos bez vēršanās pie dižās krievu valodas pēc ekspresīvām (un nereti — cenzējamām) leksēmām.

Tā ka — ja gribat ko tādu lietot, tam ir jābūt spēcīgi pamatotam no stila puses (teiksim — ja liekas, ka izlaidīsiet garu, ja nesablīvēsiet pāris vienādas saknes kopā, tad blīvējiet tik uz veselību, bet — ja domājat, tā vai šitādi, tad šis rīks ir par spēcīgu, labāk pieturēties pie klasiskām vērtībām).



Aizpeldēju no tēmas tālēs zilajās, jo aizdomājos, kāpēc man gribējās pateikt “vajadzīgā vajadzības izteiksme”.

Tātad - par vajadzību. Latviešu valodā vajadzības izteiksme ir vienkārša kā vienreizviens — piekabina darbības vārdam priekšā priedēkli jā- un vajadzība gatava! Bet te ir viena svarīga nianse — vajadzības izteiksmi veido ar priedēkli jā- un NOMINATĪVU. Nominatīvu un tā īsti neko citu. Ja gribat būt valodas likumiem paklausīgi, tad te nekādas patvaļas.

Piemēram: Sieva Andulim iedeva iepirkumu sarakstu, kurā melns uz balta stāvēja rakstīts, ka jānopērk griķi, līme, kečups, ceturtā izmēra zeķubikses un marinētas sēnes (nevis griķus, līmi, kečupu (pārējiem formas sakrīt)). Andulim nebija laika pa veikaliem staigāt, jo bija jāpabeidz remonts (nevis remontu). Pensionētajam Onufrijam jāredz “UgunsGrēks” (nevis “UgunsGrēku”, kaut gan citās situācijās nosaukums ir visnotaļ fleksīvs).

Zinu, ka sīkums, bet patīkami. (Par šo ir anekdote, bet, tā kā nepieklājīga, labāk nerakstīšu.)