Valoda ir viens no izcilākajiem cilvēces izgudrojumiem / sasniegumiem / atklājumiem, kas ir pamatā absolūti visām zināšanām, ko mums izdevies iegūt un uzkrāt par šo pasauli un sevi. Jo, ja mēs kaut ko spējam nosaukt vārdā, tas patiesi kļūst īsts. Taču divas lietas var būt patiesas vienlaikus. Valoda ir arī bīstams un neuzticams rīks, jo tai ir vienalga, kas tiek vēstīts – patiesība vai muļķības, kaut kas svarīgs vai laiku tērējošas aplamības, kaut kas vērtīgs vai degradējošs. Turklāt – valoda maldīgi rada iespaidu, ka mēs kaut ko patiesi zinām un saprotam.
To varētu salīdzināt ar elektromagnētisko spektru. Allaž šķiet netaisni, ka cilvēka acs spēj saskatīt tikai niecīgu daļu. Dzīvnieki redz citādi, attiecīgi atšķiras arī viņu pasaule. Rokijs neredz nemaz, viņa pasaulei nav krāsu, toties ir formas!
Kāpēc es šo rakstu. Gribu aicināt nedaudz mazāk paļauties uz iekaltām definīcijām un vairāk lūkoties pēc būtības, kodola, jēgas un satvara it visur. Skatīties nevis uz vārdiem un frāzēm, bet gan nolūku, kontekstu, apstākļiem un būtību.
Viens piemērs. Sasodītais “vasaras laiks”. Tas, kurš šo kroplo izgudrojumu tā nosauca, nudien ir izdarījis lāča pakalpojumu veselajam saprātam paaudžu garumā. Jo kā pretstats parādījās “ziemas laiks”. Un kurš tad nezina, ka vasara = saule, gaisma, prieks, brīvdienas, atvaļinājums, mazi apkures rēķini un bikini, savukārt ziema = sniegs, auksti, tumšs, puņķi, dubļi tumsā, tumsa ārā, darbs, drēbju kārtas, piesmacis sabiedriskais transports un kas tik vēl ne.
Daudz nevajag, lai cilvēki pārstātu domāt par pašu laiku, bet pieķertos saulainām asociācijām un uzskatītu, ka gaisma vasarā ir ieviestā “vasaras laika” nopelns, savukārt oktobrī tiek veikts genocīds pret endorfīniem un līdz ar “ziemas laiku” tiek atgriezta arī tumsa. KĀPĒC NEVAR VISU GADU BŪT VASARAS LAIKS AR VISIEM LABUMIEM, vai ne?
Un tā mēs karinām birkas un aizmirstam par būtību. Bet būtība nav tikai gaisma pret tumsu.
Būtība ir laika joslas. Pirms cilvēks izgudroja gana uzticamu pulksteni, tas modās pēc saules un gaiļiem, attiecīgi mūsu platuma grādos vasarā mostoties agri, lai var iespēt apdarīt daudz jo daudz un sagatavoties ziemai, savukārt ziemā guļot, jo tāpat neko daudz nepadarīs, tad vismaz atpūtīsies un uzkrās spēkus jaunam darba cēlienam, cik nu tas iespējams pie skopās ziemas pārtikas.
Dienasvidus bija tad, kad saulīte bija pašā debesu viducī un ēnas visīsākās. Un tas ir gluži labs atskaites punkts laika joslai – saule debesu viducī, tātad diena arī viducī.
Tad nāca pulksteņi un rūpnīcas. Saule un gaiļi vairs nebija uzticami rīta vēstneši. Cilvēkam rīts pienāca sešos, lai tur lūst vai plīst. Rūpnīcas vēra savus vārtus, uzņēma strādniekus, visi kaut ko ražoja un bija trakoti produktīvi, noguruši un nelaimīgi kā ziemā, tā vasarā.
Un tad kāds (nepagodināšu ar nosaukšanu vārdā) pamanīja, ka saules ceļš ar pulksteni veido rakstus, ko varētu palabot, lai rūpnīcās pataupītu elektrību. Jo kā tad nu pierunāsi cilvēkus celties stundiņu agrāk? Drošāk visiem pagriezt pulksteņus! Un kā sāka griezt, tā nevar un nevar beigt, kaut rūpnīcas sen jau automatizētas, cilvēki izgudrojuši elektrības iegūšanu simt veidos, maiņu un attālināto darbu, ceļo pa pasauli krustu šķērsu un patiesībā var gluži brīvi izvēlēties, kā dzīvot.
Šī ir tā vieta, kas man nepatīk laika grozīšanā – absolūts loģiskā pamatojuma trūkums. Vai man patīk gaiši vasaras vakari? Protams. Bet tie netiktu atcelti arī tad, ja mēs dzīvotu savas joslas laikā visu gadu! Vakarā tāpat būtu gaišs! Un rītā arī būtu gaišs. Ja mēs iekārtotu savu ikdienu tā, ka mūsu nomoda pusdienlaiks ir 12.00, tad nevienam nevajadzētu, ka saule riet 23.00 – visi ap to laiku jau tāpat saldi gulētu.
Mēs esam tik ļoti pieķērušies pulksteņiem un mērīšanai, ka vairs pat nedomājam par būtību.
Ja Latvija būtu ciemats ar 1000 iedzīvotājiem, mums te būtu vidēji 350 personu, kurām ir normēts darba laiks birojā. Pārējie būtu bērni, pensionāri, invalīdi, maiņu darba darītāji dažādās nozarēs, bezdarbnieki, lauksaimnieki un kas tik vēl ne.
Tāpēc vēl jo absurdāk šķiet, ka mazākums, kam “gribas gaišus vakarus pēc darba”, diktē vairākumam, kā būt. Kaut gan šim mazākumam patiesībā ir krietni daudz rīku to savu ikdienu iekārtot tā, ka gaiši būs ne tikai vakari, bet arī pēcpusdienas – sezonāls darba laiks, attālināts darbs, summēts darba laiks, kad jānostrādā noteikts stundu skaits mēnesī, nepiesienoties pie tā, kurā diennakts laikā šis darbs tiek veikts. Bet, nē, NAV TAS, ja pārmaiņām netiek pakļauts katrs pēdējais invalīds pansionātā un govs fermā.
Šis absolūtais radošuma, inovāciju un intereses trūkums šajā tēmā mani patiesi apbēdina. Reāli skābi ap sirdi paliek.
Paskatieties uz zoodārziem un Brīvdabas muzeju – viņi neizliekas, ka ziema ir tas pats, kas vasara. Sezonāls darba laiks. Es teiktu, ka muzejiem, kas ir telpās, arī vajadzētu sezonālu darba laiku, tik uz otru pusi – ziemās garākas stundas atvērti, vasarā – mazāk, mudinot vairāk pievērsties āra aktivitātēm.
Maiņu darbos tāpat tiek nostrādātas visas 24 stundas diennaktī, tur nemainās nekas. Transportam mēdz būt sezonāls grafiks, tur laika maiņa neko pozitīvu nepienes.
Es šādā garā varētu turpināt vēl ilgi. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par valodu, kas vienlīdz ticami vēsta gan patiesības, gan aplamības, un mēdz dažas asociācijas iekausēt kā kukaiņus dzintarā, liekot mums domāt, ka mums nav variantu un vienīgais, kas sniedz gaismu siltajos vasaras vakaros, ir mītiskais “vasaras” laiks...
