valodas kopšana

Ir brīnumjauks svētdienas rīts. Nupat paēdu brokastis. Un nu domāju, ka saldajā ēdienā derētu dažas gudras atziņas no valodas kopēja ļ. cien. un a. god. J. Kušķa repertuāra. Viņš tam pievērsies ārkārtīgi nopietni, tādēļ uzskatu, ka viņa domas ir vērts likt aiz auss!

1. Skaužama noteikto galotņu pārmērīga lietošana. Tiesa gan ir, ka latviešu valodā ir gan noteiktās, gan nenoteiktās galotnes, tāpēc būtu vēlams lietot abas atkarībā no situācijas. Taču te ir viens mans vērojums iz dzīves – arvien biežāk valodas lietotāji (es domāju - latviešu valodas lietotāji, jo par citiem nemāku teikt) cenšas sevis teikto izcelt, pasvītrot un pastiprināt. Un to rāda gan noteikto galotņu lietošanas intensitātes pieaugums, gan liekvārdība, mēģinot uzvērt teikto, gan arī dažādi vietniekvārdi lietoti artikula funkcijā. Informācijas pārdaudzuma laikmetā nekas cits neatliek kā vien mēģināt sevis sacīto izcelt ar valodas līdzekļiem cerībā tikt sadzirdētam.

2. “Ja – tad” lietojums – šos saikļus lieto nosacījuma nozīmē: ja ir viens, tad ir otrs, piemēram, ja man būtu gaiši mati, tad arī par mani stāstītu anekdotes. Kušķis uzsver, ka nepareizi lietot šos saikļus pretstatījuma nozīmē, piemēram, ja ar veco mašīnu varēju braukt ātri, tad ar jauno – vēl ātrāk. Te pareizi būtu: ar veco mašīnu varēju braukt ātri, bet ar jauno – vēl ātrāk. Klasisks pretnostatījums, viss lieliski saprotams. pretnostatījuma nozīme, lietojot ja – tad, nākot no krievu valodas. Var jau būt, nav iemesla apšaubīt.

3. Latviešu valodā ir vokatīvs, tas būtu jālieto, kur nepieciešams. Ja ir uzruna, tad vajadzētu būt vokatīvam, nevis datīvam. Slikta lietojuma piemērs: Labrīt visiem klātesošajiem! (datīvs), labs lietojums: Labrīt, klātesošie!. Un šim es piekrītu, jo diži neciešu, ja mani kāds uzrunā nominatīvā. mans vārds tomēr pieļauj vokatīva lietojumu - Sveika, Kristīn!, nevis Sveika, Kristīne!.

4. Vārdu “atpakaļ” lieto vietas, nevis laika nozīmē. Var iet atpakaļ, nākt atpakaļ, dabūt džinu atpakaļ pudelē un tamlīdzīgi, nevis notikt gadu atpakaļ (pirms gada!). Ja pie šī piedomā, tad “atpakaļ” lietojums laika nozīmē tiešām liekas gaužām ačgārns.

5. Vārda “raksturs” lietojums. Galīgi šķērsām ir sacīt: piektdienu vakaros rāda vardarbīga rakstura filmas. Var taču vienkārši sacīt piektdienu vakaros rāda vardarbīgas filmas. Pareizi šo vārdu lieto kā lietvārdu, piemēram, man ir smags raksturs, jo zelta, vai kā darbības vārdu: pēc atgriešanās no Ķīnas delegācijas vadītājs raksturoja abu valstu attiecības. Nepareizi: cementa blokmājas raksturo padomijas celtniecību, pareizi: cementa blokmājas ir raksturīgas (vai – tipiskas) padomijas celtniecībai.

Protams, tas nav vienīgais, ko Jānis Kušķis saka par valodu, bet viss sākas ar mazumiņu.