2010-12-07

ja reiz cepos, tad cepums

es laikam esmu cepums, jo pēdējā laikā bieži cepos. cepos var valodnieciskām lietām. nu jau esmu nomierinājusies un atdzisusi, bet šā kā tā padalīšos ar šī rīta sāpi.

kāds valodas jautājumos ieinteresēts ļautiņš tviterī bija padevis tālāk saiti uz apollo, kurā lasāms raksts par kādu Latvijā dzīvojošu vīrišķi, kurš par savu tiesību pārkāpumu uzskata latviskas galotnes pievienošanu savam vārdam. ja interesē, palasiet paši te (ANO: latvisko galotņu pievienošana uzvārdiem ir iejaukšanās privātajā dzīvē), jo es tiešām no rīta biju tik nikna, ka pat vakarā negribas visas tās muļķības pārstāstīt.

tā kā šis bija jau otrs raksts, par ko es šonedēļ sašūmējos (pirmais bija tvnet raksts par to, ka Nīderlandi vajadzētu par Nēderlandi dēvēt, atrast var te - Valodnieku rēbusi: Nīderlande vai Nēderlande) - ir tikai otrdiena, un jau divi raksti, par ko cepties -, tad es sāku aizdomāties par gluži praktiskiem jautājumiem. tātad - Latvijā ir vairākas valsts augstākās izglītības iestādes, kurās ir filoloģijas fakultāte (LU, DU, RA un droši vien vēl kāda), katru gadu šajās fakultātēs mācības sāk daudz jaunu studentu, un katru gadu diezgan daudz studentu saņem grādus filoloģijā. ja skaitītu, noteikti sanāktu visai daudz valodas speciālistu.

un tagad jautājums uz atjautību - kāda jēga no visiem tiem filologiem? nē, tiešām - kāda? tie, kas uzkalpojas līdz doktoriem, visbiežāk paliek savās augstākās izglītības iestādēs un rada jaunus filologus, visi pārējie - difundējas kaut kur sabiedrībā. kāda vajadzība tērēt valsts naudu sazin cik filoloģijas fakultātēm, ja gala beigās tāpat par valodas kopšanu maz kurš rūpējas? ja reiz ANO tiesa var pateikt, ka LATVISKĀS GALOTNES IR PERSONU TIESĪBU PĀRKĀPUMS, ja reiz tulkotāja pēc savas (nezinu, varbūt arī pēc kādas grupas ļaužu) iniciatīvas var SĀKT LIETOT CITĀDU VALSTS NOSAUKUMU, NEKĀ TAS GADU SIMTIEM IR LIETOTS, un nav nevienas autoritatīvas, cienītas un uzklausāmas institūcijas, kas ar maigu pamācību balsī un vēlīgu smaidu ANO apgaismotu, ka latviešu valoda ir fleksīva valoda, kurā galotnes ir teju vienīgais veids, kā parādīt saistījumu starp teikuma locekļiem, lai nerastos pārpratumi, nevajadzīgas muļķības un kuriozi, kas gala beigās varētu nostādīt neērtā situācija cilvēku ar bezgalotnes vārdu, ka latviešu valodā jau izsenis jaunlatvieši centās latviskot dažādus nosaukumus, lai latviešiem būtu gan ērti izrunāt, gan viegli saprast, tad kāda gan jēga no filologiem?!

visur patvaļa, anarhija un kaut kādas pārprastas cilvēktiesības no sērijas "kā gribu, tā daru". es tiešām esmu dusmīga no visas sirds. un jā - arī uz sevi, jo arī es esmu filoloģe.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru