trešdiena, 2011. gada 19. janvāris

valodas kopšana II

laukā pilnmēness. saka, ka ap to laiku visi dīvaiņi aktivizējas - lasa, raksta, komentē, piesienas, neguļ, murgo u.tml. nebūšu izņēmums! valodā ir vēl ļoti daudz lietu, ko, ja vēlas, lai Endzelīnam būtu prieks, var likt aiz auss un lietot. tā ka piedāvāju nākamās piecas-mīnus-divas lietas (jo garas, un man ir slinkums rakstīt vairāk)!

1. sāpīga lieta - svešvārdi. vispār jau ir tā, ka svešvārdi valodā ienāk kā gatava vienība. mēs viņiem piekabinām latviskas galotnes, vienojamies, kuru patskaņi būs gari, kuri - īsi, un tik dragājam. taču kurš var pateikt, cik ilgi svešvārds ir svešvārds? ir tāda lieta mūsu brīnumainajā valodā - svešvārdiem nepievieno priedēkļus (izņēmums varētu būt nolieguma priedēklis ne- un vajadzības izteiksmes rādītājs jā- darbības vārdiem). svešvārds tiek uztverts kā citas valodas vienība, kas palienēta, līdz ar to, kā šķiet vairumam valodnieku, būtu amorāli kabināt visus antīkos latviešu valodas priedēkļus smalkajiem svešvārdiem. tātad - slikts stils: nodemonstrēt, noformulēt, noraksturot, tā vietā vienkārši demonstrēt, formulēt, raksturot.
pie šī paša - svešvārdiem nozīme ir daudz šaurāka, tāpēc nevajadzētu pārsālīt - nav nekādas nepieciešamības sacīt visoptimālākais, jo vārds optimāls jau arī nozīmē 'vislabākais iespējamais'.

2. defissavienojumi. J. Kušķis pret tiem vēršas kā pret sērgu, kas ieviesusies vēl tālajos sarkanajos laikos. viņš skaisti saka: "Padomju gigantomānijas ietekmē esam pieraduši piedēvēt mazām lietām pārāk dižus vārdus."* piemēram, jauneklis-mīlētājs, sieviete-teicēja, māja-muzejs, grāmatnīca-salons. tā vietā varētu izteikties saprotamāk, latviskāk un bez pārmērīgā patosa: jaunais mīlētājs, teicējas, piemiņas māja, grāmatnīcas salons. un līdzīgi vēl daudzos gadījumos. tā kā šādi savienojumi vietām tiek lietoti arī publicistikā, šī sērga iet plašumā un rakstītājiem rodas vēlme ievilkt strīpiņu pa vidu visam, kas izsaka kādas divas dažādas, bet saistītas domas. par to izsmeļoši raksta arī Blinkena, bet tā kā viņa raksta daudz, tad to es atstāšu kādam citam ierakstam.

3. jautājums, kas mani grauž jau sen, - priekš lietošana. te nu mēs ar cienījamo Kušķi esam vienisprātis. mums, latviešiem, ir tāds brīnumains locījums kā datīvs (atbild uz jautājumu kam? tas ir - viņš gan nezina, kam, bet uz jautājumu atbild). tātad - locījums ir, nav ko priekšoties nolūka nozīmē (te kā vienīgo izņēmumu min teicienu priekš kaķiem, ja runā par ko neizdevušos). nevis priekš manis, priekš tevis, priekš Kārļa nes dāvanas, bet gan man, tev, Kārlim (piemēram, man tev ir dāvana, nevis man priekš tevis ir dāvana). kāpēc tik skarbi? jo vārdam priekš ir savas lietas, ko tas izsaka - vietas un laika nozīmi. piemēram, neilgi priekš Jāņiem, lepojas priekš meitām (jeb meitu priekšā). no piemēriem skaidri redzams, ka priekš ir visai arhaisks vārds. var jau iebilst, ka vārdi mainās, mainās to nozīme (un tā ir taisnība), bet šajā gadījumā ir kāds cits svarīgs aspekts - pēc priekš lietošanas nolūka nozīmē nav nekādas nepieciešamības, jo īpaši tāpēc, ka tas ir citu valodu atdarinājums.

*Kušķis J. Mūsu valoda, RLB Latviešu valodas attīstības kopa, Antava, 2006, 66. lpp.

13 comments:

  1. Nāksies domāt pie vārda "demonstrēt". (:

    Slikts stils ir rakstīt "saka, ka"
    ā, un ir slikti, ja raksta teikumu daļu ievadvārdus vienu pēc otra:

    bet, ja es šodien...
    daudz lietu, ko, ja vēlas...

    Valodā ir tik daudz kā, ko vēl mācos. Ahh. Vismaz labi, ka mācos.

    AtbildētDzēst
  2. Punkts viens un punkts trīs (kā sacītu a. god. Godmaņa k-gs) ir tie, par kuriem es ļoti, ļoti cīnos. Nespēju pieņemt nepārtraukto priedēkļa "no" lietošanu, kas ir ārkārtīgi populāra, kā arī "visoptimālāko".
    "Priekš" lietošanu savukārt es cenšos izskaust savā ģimenē (kas ir viens no retajiem niķiem), ik reizi, kad kāds pasaka "priekš manis", atbildot: "Vai tu zini, kur ir priekša?"

    Mint - vai ir kāda atsauce par "saka, ka"? Kāds tam ir pamatojums - izklausās pēc "kaka"? Es pavisam nopietni jautāju, jo nebiju dzirdējusi šādu domu.

    AtbildētDzēst
  3. valodā ir tāda lieta kā eifonija (labskaņa, citiem vārdiem sakot), kur ņem vērā arī to, kā vārdi izklausās, nolikti viens otram blakus. tieši tāpēc "saka, ka" ir slikts stils, ko blakus ir divas vienādas zilbes. tāpat ieteicams vairīties no "viss tas", jo ātri sakot, izklausās pēc "vistas". tā vietā labāk teikt "tas viss".

    AtbildētDzēst
  4. Gunčik, Vārdotāja jau atbildēja. (;

    Lūk, "viss tas" ir salikums, ko cenšos izskaust gan runā, gan rakstos.

    AtbildētDzēst
  5. Kāpēc "raksturot" ir svešvārds?

    AtbildētDzēst
  6. ar to, ka es tā teicu, nepietiek? :)
    "raksturot" patiesi nav nekāds svešeklis, bet piemēru rindā iekļuvis tāpēc, ka "noraksturot" semantikā tā īsti ne ar ko neatšķiras no "raksturot" (nu, piemēram, ja kāds jums pajautās, lai jūs raksturojat kādu cilvēku, vai jūs raksturosiet mazāk centīgi nekā tad, ja kāds palūgs "noraksturot"?).

    es vienkārši noslinkoju un sametu visu kopā, bet tur vajadzētu apakšsadaļu, kurā iekļaut tādus par nevēlamiem uzskatītus darinājumus kā 'uzsākt' un droši vien vēl kādiem citiem, kas šobrīd nenāk prātā :)

    AtbildētDzēst
  7. Domāju, ka šādam viedoklim nav nekāda pamata. Svešvārdiem var pat ļoti labi pievienot priedēkļus. Neesmu teorētiski studējis konkrēti latviešu filoloģiju, bet ja tāds ir "oficiālais viedoklis", tad, manuprāt, tas ir aplams. Drīzāk te izšķirošs varētu būt darbības pabeigtības vai nepabeigtības aspekts. Kopēt - nokopēt, balansēt - sabalansēt, operēt - izoperēt (labi, šeit nedaudz atšķirīga nozīme), bet tādu piemēru ir bez gala. Man, personīgi, "nodemonstrēt" vai "noformulēt" nešķiet nederīgi vai muļķīgi veidojumi, "noraksturot" gan. Piemēram: "Profesors trīs stundas demonstrēja dažādus ķīmiskus eksperimentus, un pēc tam nodemonstrēja, kā no vecām latviešu filoloģijas mācību grāmatām, izmantojot vienkāršus reaģentus, izplatīt gaisā naftalīna smaržu." Vai arī: "Šeit lasāmais formulējums par latviešu filoloģijas status quo un attīstības tendencēm, iespējams, nav pats labākais, bet pamēģiniet noformulēt labāk!"

    AtbildētDzēst
  8. tas tik tiešām ir oficiālais viedoklis. nevarētu teikt, ka pamata nav. tas ir kā ar, teiksim, suņiem un vilkiem - daži uzskata, ka krustot var, daži uzskata, ka nekas labs tur nesanāks, bet, ja ir pozitīva pieredze ar pusvilkiem, tad liekas, ka skeptiķu bažām nav pamata.

    labi, nedaudz muļķīgs salīdzinājums, bet visu var novelt uz kaitniecisko pilnmēness ietekmi.

    tātad - oficiālais viedoklis ir tāds, ka svešvārdiem latviešu valodas priedēkļus un piedēkļus nevajadzētu pievienot, tāpat arī latviešu vārdiem nevajadzētu no svešvārdiem izplēstas morfēmas lipināt klāt (teiksim, iracionāls -> igudrs u.tml.). šim man pat ir pamatojuma citāts no kādas Intas Urbanovičas nodarbības: "Aizguvumus mēs nevaram dalīt morfēmās, jo tās nav MŪSU morfēmas."

    pieņemu, ka kaut kāda gudrība tomēr slēpjas, paturot svešvārdus mazāk mainīgās formās, jo, tā kā daudzi svešvārdi ir termini, tas palīdz saglabāt domas skaidrību.

    vēl arī jāskatās, cik tas svešvārds ir svešs - ja kādu vārdu dzird un lieto diendienā, protams, ka agri vai vēlu to sāk uztvert kā savas valodas sastāvdaļu un tad attiecīgi kā ar savu vārdu arī rīkojas :)

    par minētajiem piemēriem - pirmajā gadījumā es bez viebšanās varu pateikt "demonstrēja" vai pat "parādīja" (ir man tāda maza vājībiņa uz svešāku vārdu aizstāšanu ar savējākiem), savukārt otrā gadījumā - mierīgi var teikt "pamēģini formulēt labāk" vai "pateikt labāk".

    nav jau visur pēc tā svešzemju ābola jāsniedzas, saviem arī nav ne vainas. un tas mani arī reizēm nedaudz biedē - inteliģenti cilvēki tā aizraujas ar smalkiem vārdiem, ka aizmirst par tādu brīnišķīgu lietu kā sinonīmija, kas padara valodu dzīvu un baudāmu.

    AtbildētDzēst
  9. Sveika!

    Kā ir pareizi - komisija vai komiteja? Ar ko šie vārdi atšķiras?

    Paldies!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Abi vārdi ir pareizi. Daļa nozīmes pārklājas, daļa nozīmes ir nedaudz atšķirīga.

      Komisija - "Personu grupa, kas ir pilnvarota veikt kādu speciālu uzdevumu vai iepriekš izstrādāt kādu jautājumu."

      Komiteja - "Vēlēta vai valsts varas iecelta institūcija, kas vada kādu valstisku vai sabiedrisku darbību; personu grupa, kas pilnvarota veikt kādu uzdevumu (piem., organizācijas komiteja, rīcības komiteja)."

      Kā arī - vārdam "komisija" ir cita nozīme: "Atlīdzība par darījumu izpildi (parasti procentos no darījuma kopsummas)."

      Viena vai otra vārda izvēle atkarīga no tā, ko vēlas pateikt, bet būtībā starpība ir ļoti maza.

      Dzēst
  10. Defissavienojumi tiešām ir pilnīgi garām, kaut pilna angļu valoda ar tādiem (tieši tāpat kā krievu - abas svešas). Taču `grāmatnīcas salons` [itin kā atsevišķa smalkāka telpa grāmatnīcā, kur brīdi piesēst sevi pademonstrēt] ir pavisam kas cits nekā domāts: salongrāmatnīca, nu tātad nevis vienkāršs grāmatveikaliņš, bet nozīmīgāka, elitārāka pārdotuve [?!].
    Savukārt `priekš` tikai vietas un laika nozīmē nu gan nav priekš manis: tas ir šajās divās nozīmēs pilnīgi beidzies, tā teikt - priekš kaķiem.

    AtbildētDzēst
  11. Ja Jums ģimenē dzīvotu, piemēram, Ivo, interesanti kā varētu iztikt bez ''priekš'' izmantošanas norādot uz kādu viņam paredzētu priekšmetu? Šī maize ir .... Ivo!
    Manuprāt, kaut kas ir pārprasts, kāpēc gan latviešu literārajā valodā nevarētu būt šis vārds?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Vecāki, izvēloties savam bērnam vārdu, zina, ka latviešu valoda ir fleksīva valoda, kurā nozīmes tiek izteiktas ar locījumiem, savukārt locījumi - tiek veidoti ar galotnēm. Ja ir izvēlēts vārds, kuram galotnes nav, tad neko darīt - jācieš un jāiztiek. Analoģijai - ja vecāki izvēlētos savam bērnam nogriezt ausi, tad nebūtu korekti pārmest citiem, ka dzirdes kvalitāte atšķiras. Var redzēt, ka ģimenes pašas mokās un lāpās - Bruno tiek saukti par "Brunīšiem" (forma ar galotni), Oto - par "Otiņiem".

      Dzēst