Līdzskanis “s” vai “z” pirms divdabja izskaņām -dams, -ts

Cilvēki mēdz iegaumēt lietas dažādi. Vienam pietiek pliki iegaumēt, citam ir iekšēja nepieciešamība aizrakties līdz saknei. Es piederu pie tiem citiem. Plika iegaumēšana nav mana stiprā puse. Es kaut ko spēju atcerēties tikai tad, ja izprotu būtību — tiesa, tad arī atcerēties vairs nav tik svarīgi, jo, tiklīdz būtība ir skaidra, tā atbildi nepieciešamības gadījumā var arī izfunktierēt, nevis vienkārši izvilkt no atmiņas apcirkņiem.

Bet ne vienmēr izdodas tikt līdz būtības kodolam (reizēm tāda nav, reizēm — pārāk sarežģīts), tādēļ es mēdzu izdomāt sev tādus saprašanas “īsceļus”. Lūk, par vienu tādu īsceļu no pamatskolas (vai varbūt vidusskolas) laikiem šodien pastāstīšu. Kazi — varbūt kādam noderēs.

Atvirzoties no visām smalkajām teorijām un klasifikācijām — ir divi problemātiski divdabji — daļēji lokāmais divdabis, kas beidzas ar -dams (un visām šīs izskaņas variācijām), un ciešamās kārtas pagātnes divdabis, kas beidzas ar -ts (un dažiem variantiem). Nereti rodas grūtības saprast, kāds līdzskanis jāraksta — s vai z — šo divdabju izskaņu priekšā (krist - krizdams vai krisdams; gāzt - gāsts vai gāzts).

Es sev izdomāju pavisam vienkāršu veidu, kā saprast, kurš burts ir pareizs, par atspēriena punktu nosakot līdzskaņu balsīgumu. Tātad — d (no izskaņas -dams) ir balsīgs līdzskanis, savukārt t (no izskaņas -ts) ir nebalsīgs līdzskanis. Sarežģītie burti, kas rada grūtības šo burtu priekšā, ir s un z — attiecīgi — s ir nebalsīgs līdzskanis, z — balsīgs līdzskanis.

Tiktāl viss ir vienkārši. Tālāk — ņemam darbības vārda pagātnes formu, no kuras veidots attiecīgais divdabis. Šajā pagātnes formā ir iespējam četri līdzskaņi, kas līdzskaņu mijas un citu brīnišķīgu pārmaiņu rezultātā kļūs vai nu par s izskaņas priekšā, vai arī par z. Šie līdzskaņi pagātnē ir t, d, s un z.

Mans risinājuma ceļš ir vienkāršs — ņemam problemātisko divdabi, piemēram, nests un ēzdams. Izvelkam darbības vārdu pagātnes formas — nesa un ēda. Šajā brīdī es personificēju savas izskaņas — izskaņas -ts līdzskanis t ir nebalsīgs, tādēļ no četriem iespējamajiem burtiem (t, d, s, z) raudzīs visus savā priekšā padarīt nebalsīgus — tātad par s. T tā dara, un viņam izdodas, vienīgais, kas sevi saglabā nebalsīgā t priekšā, ir balsīgais z — kāds bija, tāds palika, nemainīja ne balsīgumu, ne skaņu. Tātad - mūsu piemērā redzam, ka vārdā nesa ir s — nebalsīgs, tādēļ nebalsīgā t priekšā tāds arī paliks.

Līdzīgs domu gājiens attiecināms arī uz d — balsīgs līdzskanis, kas savā priekšā visus no iespējamiem četriem burtiem (t, d, s, z) raudzīs padarīt par balsīgiem z. Vienīgais, kas spēj pretoties šī balsīgā d spēkam, ir s — kas sevi saglabā. Piemēram, nest - nesa - nesdams, raust - rausa - rausdams.

Tātad — balsīgais d visus līdzskaņus savā priekšā raudzīs padarīt balsīgus (attiecīgi — par z), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir pats s, kas sevi saglabā un tāds arī paliek -dams priekšā.

Nebalsīgais t rauga visus līdzskaņus savā priekšā padarīt nebalsīgus (attiecīgi — par s), vienīgais, kas tam spēj pretoties, ir balsīgais z, kas sevi saglabā un tāds arī paliek izskaņas -ts priekšā.

NB! Mēs aplūkojam tikai tos gadījumus, kad notiek līdzskaņu mija (attiecīgi — pagātnē ir t, d, s, z). Ja pagātnē ir kāds cits līdzskanis, tad tas nemainās un tur problēmas nerodas, piemēram, pērt - pēra - pērdams, paklupt - paklupa - paklupdams, maisīt - maisīja - maisīts, apkampt - apkampa - apkampts.

Daži praktiski piemēri.
Alfrēds veda no kūts mēslojumu. Vezdams kārtējo vezumu, viņš aizķērās aiz sētas stabiņa un izgāza visu kravu. Mēslojums tika vests uz tuvējo rožu dobi.
Mirta meta pie malas visus darbus un lēma steigties palīgā. Bet, tā mezdama visu pie malas, viņa netīšām nometa ne to, ko gribējusi. Darbs, kas steigā mests pie malas, var apvainoties.
Pa to laiku runcis nesa mājās peli. Nesdams viņš pat nepamanīja, ka ierastās taciņas vidū uzradies šķērslis. Nestā pele gan juta, ka labi nebūs.
Kamēr Mirta steidzās, Alfrēds jau mēza kopā skādi. Mēzdams viņš apcerēja dzīvi un darba bezjēdzību. Viss bija samēzts itin drīz, bet rūgtums sirdī palika.

Pieklājīgā “jūsošanās”

Nepasen (ir tāds vārds latviešu valodā, vai arī es te jau kalkoju no latgaliešu valodas?) man tika uzdots jautājums par pieklājīgā “jūs“ lietošanu — kad tur vajag lielo burtu, kad tas lieks.

Definēju nelielu likumiņu, kas varētu līdzēt — ja personas vietniekvārds lietots, lai privātā sarunā aizstātu personas vārdu, vietniekvārds būtu lietojams ar lielo burtu. Visos citos gadījumos nav nekādas nepieciešamības pēc liekas pogu spaidīšanas un lielajiem burtiem.

Piemēram, Ivars raksta vēstuli Ilzei. Ilzīt, kad es Jūs pirmoreiz ieraudzīju, Jums rokās bija piena paka!

Otra situācija — namsaimnieks ir salaidis dēlī apkures grafiku, tādēļ jau augusta pirmajā nedēļā sāksies apkures sezona. Cienījamie iedzīvotāji, drukas kļūdas dēļ jums apkure tiks pieslēgta desmitajā augustā (10.08.), nevis astotajā oktobrī (8.10.). Lai jums silta vasara! Šeit nav nekādas vajadzības pēc lielā burta — tiek uzrunāti vairāki cilvēki, nevis kāds personiski.

Gramatikas padomu grāmatās, kas man gadījās pa rokai, šis likums vai nu nav minēts, vai arī pausts ārkārtīgi lakoniski.

Brošūrā "Latviešu valoda raksturīgākās kļūdas" (kurš kretīns to nosaukumu rakstīja? Uz vāka teksts izkārtots ar dažādu formatējumu, līdz ar to iztiekot vispār bez pieturzīmēm starp daļām!) stāv rakstīts:

Personu vietniekvārdu tu, jūs (ja to attiecina uz vienu personu), piederības vietniekvārdus tavs, jūsu vēstulēs un iesniegumos raksta ar lielo sākumburtu.

Brošūrā "Latviešu valodas rokasgrāmata" likums ir gauži līdzīgs:

Tu, Jūs, Tavs — visos locījumos vēstulēs un iesniegumos raksta ar lielo burtu, lai pagodinātu adresātu.

Šie teksti ir veci kā pasaule un droši vien pārrakstīti teju visa gadsimta garumā kopš pasaules radīšanas. Kāda būtiska piebilde — arī digitalizācijas laikmetā nevajadzētu aizmirst par pieklājību, tāpēc lieciet aiz auss likumiņus, kad personu vietniekvārdus vēlams rakstīt ar lielo burtu:

• vēstulēs, kas adresētas vienai konkrētai personai, kur personas vietniekvārds dublē personvārdu;
• iesniegumos (tie parasti arī ir adresēti kādai konkrētai personai);
• e-pasta vēstulēs (jo tās arī ir vēstules, ko lasīs viens konkrēts cilvēks);
• komentāros, uzrunājot autoru vai atbildot uz kāda cita autora komentāru (te arī tiek uzrunāta konkrēta persona, tāpēc būtu pieklājīgi izspiest no sevis lielo burtu).

Lielo sākumburtu nevajag lietot:

• daudzskaitlī (skaidrs, ka tiek uzrunāts vairāk par vienu personu vai arī vispārīgā nozīmē);
• reklāmās ar plašu auditoriju (var, protams, visādi iznesties, bet man šādi mākslīgi pieklājības žesti netīkami duras acīs);
• plašam lietotāju lokam domātos paziņojumos;
• lietošanas pamācībās (precei būs daudz lietotāju, nevis viens vienīgs, kā arī dažos gadījumos personas vietniekvārds vienkārši var būt lietots daudzskaitlī, domājot par daudziem laimīgiem lietotājiem);
• atstāstot (rakstiski) sarunas (pat ja sarunas biedrs tiek ļoti cienīts);
• intervijās un drukātos dialogos (arī sarunas atstāstījums);
• komentāros lielo burtu nevajag, ja vietniekvārds ir lietots daudzskaitlī, neuzrunājot nevienu personiski.

Gramatiskā centra saskaņošana, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma priekšmeti

Kad pazūd internets, dzīve apstājas… Mēģināsim lietderīgi izmantot laiku.

 

Gluži nesen pavisam netīšām nācu uz pēdām pāris interesantiem gramatikas likumiem, kas varētu saimniecībā noderēt. Stāsts par tiem pašiem nelaimīgajiem saskaņojumiem teikumā. Kā rīkoties, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma locekļi, kas pieskaņoti kaut kam vienam. Reiz jau par to rakstīju, bet tolaik nebiju tikusi līdz gramatisko cetru īpašajiem gadījumiem. Par gramatisko centru būs šis stāsts — kā glīti saskaņot, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma priekšmeti.

Var gadīties, ka teikuma priekšmets ir salikts, respektīvi, ir kāds vārds, kas paskaidro teikuma priekšmetu tik cieši, ka abus šos vārdus var uzskatīt par vienu veselumu. Var sacīt, ka apzīmētājs ir brutāli pielauzis pie sevis apzīmējamo vārdu tā, ka nominatīvs kļūst par ģenitīvu. Nu, nevis kļūst, bet vārdi saskaņojas, un tad par teikuma priekšmetu var uzskatīt vārdkopu — maz matu, daudz latu, desmit ratu, mazāk blatu. Tad var rasties jautājums par šāda divgalvaina brīnuma saskaņošanu. Tie ir tādi gadījumi, kā, piemēram, daudz dienu pagājis vai daudz dienu pagājušas. Kurš variants ir pareizs? Gramatika apgalvo, ka abi varianti ir pareizi. Likums ir visnotaļ vienkāršs: ja teikuma priekšmeta pirmā daļa ir nelokāms skaitļa vārds (desmit, piecdesmit), lokāms skaitļa vārds (desmits, simts, tūkstotis) vai apstākļa vārds (daudz, maz, cik, necik, tik, vairāk, mazāk), tad izteicēja lokāmās daļas divdabis ir saskaņojams ar teikuma priekšmeta otro daļu vai lietojams vīriešu dzimtes vienskaitlī. Tātad — vai nu ar otro daļu, vai nu vīriešu dzimtes vienskaitlī.

desmit darbu paveikti — desmit darbu paveikts

daudz dienu pagājušas — daudz dienu pagājis

simts bērzu iestādīti — simts bērzu iestādīts

Tālāk — ja ir divi (vai vairāk) vienas dzimtes teikuma priekšmeti. Tad ir vienkārši — to ir daudz, tāpēc izteicēja lokāmā daļa ir tās pašas dzimtes daudzskaitlī. Piemēram, katls un vāks ir sadauzīti, grāmata un burtnīca ir saplēstas.

Joprojām aplūkojam tikai gramatisko centru — teikuma priekšmetu un izteicēju. Galvenais — neizdomāt šos likumus mēģināt lietot tur, kur šie nemaz nav derīgi.

Tālāk — ja ir divi (vai vairāk) teikuma preikšmeti dažādās dzimtēs un apzīmē priekšmetus. Ir izvēles iespēja — vai nu saskaņot ar tuvāko, vai arī lietot vīriešu dzimtes daudzskaitlī. Piemēram, tējkanna un nazis ir salauzti, katls un tasīte ir netīra. Pareizi ir abējādi, bet tīri subjektīvi — man daudzskaitlis labāk iet pie sirds, jo tad nerodas pārpratumi ar to, vai tiešām izteicējs attiecas uz abiem teikuma priekšmetiem un tur nav nekādi šitie te „trešais lieks” varianti.

Ja ir divas dzīvas būtnes, tad likums nedaudz mainās — tad gan izteicējs var būt tikai vīriešu dzimtes daudzskaitlī, lai nerastos nekādi pārpratumi. Juris un Anna ir noskumuši, jo Petra un Pjotrs nav atnākuši.

Tālāk nedaudz retāk sastopamas situācijas. Kā būt, ja vienlīdzīgie teikuma priekšmeti norāda uz dažādām personām? Izrādās, te likums ir sauss un ciets — ja vienlīdzīgie teikuma priekšmeti ir vārdi, kas norāda uz otro un trešo personu, tad izteicējs lietojams daudzskaitļa otrajā personā. Piemēram, Tu un vēl kāds braucat mājup, tu un Anna būsiet spiesti kārtot virtuvi.

Tālāk ir vēl interesantāk — ko tad, ja kāds teikuma priekšmets ir pirmajā personā? Tad ir tikpat vienkārši — ja kaut viens no teikuma priekšmetiem apzīmē pirmo personu, tad izteicējs lietojams daudzskaitļa pirmajā personā, piemēram, tu, Robis un es iesim zemenēs, es un māsa pirksim salčuku.

Kopsavilkums — kā rīkoties, ja ir vairāki vienlīdzīgi teikuma locekļi.

Ja ir priekšmeti vienā dzimtē — izteicējs būs tās pašas dzimtes daudzskaitlī.

Ja ir priekšmeti dažādās dzimtēs — izteicējs ir jāsaskaņo ar tuvāko vai jālieto vīriešu dzimtes daudzskaitlī.

Ja priekšmeti apzīmē dzīvas būtnes dažādās dzimtēs — izteicējs būs vīriešu dzimtes daudzskaitlī.

Ja kāds no vienlīdzīgiem teikuma priekšmetiem norāda uz kādu personu — saskaņo ar šo personu daudzskaitlī — pirmā persona ir visjaudīgākā — “pakļauj” gan otro, gan trešo, ja ir otrā un trešā persona, tad izteicējs būs daudzskaitļa otrajā personā.

 

Šo pašu teoriju var atrast:

Rūta Koluža “Latviešu valodas rokasgrāmata “Tā vai šitā?””, Lielvārds, 2003, 45.–46. lpp.

B. Ceplīte, L. Ceplītis “Latviešu valodas praktiskā gramatika”, Zvaigzne ABC, 1997, 135.–136. lpp.

Pavasara tīrīšana rakstu darbos

Burvīgais pavasaris, maģiskais ceriņu ziedēšanas laiks, ko liela daļa dažādu izglītības iestāžu pasniedzēju pavada, laiski sēžot zālītē, labojot studentu pēdējā brīdī iesniegtos noslēguma darbus un plēšot matus.

Tā, raugoties uz šiem pavasara rituāliem, es sāku domāt par profesionālo kretīnismu. Redz, tie, kas augām dienām rušinās pa burtiem, ir daudz piekasīgāki pie dažādiem formas un smukuma nosacījumiem. Tāpat kā fitnesa treneri, izejot ielās, droši vien galvā automātiski veido treniņu plānus katram garāmgājējam. Kādas jomas profesionāļiem ir padziļinātas zināšanas, tādēļ viņi “zina labāk” — tā ir profesionālā daļa. Taču nereti profesionāļi vērtē citu veikumu (vai ko nu vēl), aizmirstot, ka zināšanu līmenis atšķiras, — tā ir kretīniskā daļa.

Lai profesionālismu vairotu un kretīnismu mazinātu, piedāvāju nelielu špikerīti teksta sakārtošanā. Skaidrs, ka pats savu lodi nedzird un pareizrakstības kļūdu nemana, bet nedaudz pacensties, lai viss būtu glīti, noteikti var ikviens. Pat ja rakstītājs nav virtuozs komatu pavēlnieks vai maģisks teikumu pinējs, tālāk norādīto ieteikumu ievērošana palīdzēs tekstu sakopt vismaz tik daudz, lai tas neizskatītos pēc rakstzīmju izgāztuves.

Pirmais un svētākais likums — viendabība (meklēju piemērotāku vārdu, bet neatradu; pagaidām).

• Vienādas pēdiņas visā tekstā. Ja tādas maz tiek lietotas, labais tonis prasa, lai visā tekstā būtu vienāds pēdiņu stils, vienalga, vai tās būtu apaļās “”, taisnās "", stūrainās «» vai vēl sazin kādas. Lai arī kāda būtu gaume, tai jābūt nemainīgai viscaur tekstā. (Šeit par pēdiņām plašāk.)
• Pareizs (vienāds) domuzīmju garums. Lai viss teksts izskatītos glīti, svarīgi arī domuzīmēm lietot vienu stilu un nespraust iekšā visas strīpiņas, kas gadās pie rokas, bet gan izvēlēties trīs (vai divas, ja slinkums) un lietot tikai tās. Īsākā — defise “-” — vārdu daļu norādīšanai un pārnešanai jaunā rindā (ja kāds ar tādu arhaismu vēl nodarbojas), vidējā bez atstarpēm “–” diapazona norādīšanai, garā “—” — parsatā domuzīme. Sliņķi var apvienot vidējo un garo un lietot tikai vidējo. (Šeit nedaudz plašāk par strīpiņām un to garumu.)
• Atstarpes tikai tur, kur nepieciešams. Latviešu valodā izmanto vienu pliku atstarpi tur, kur nu tā ir nepieciešama. Nejauši saklabināt vairākas un tā arī atstāt nepavisam nav labais tonis. Un jā — kāds noteikti pamanīs! Tāpat jāuzmanās, lai, veicot labojumus tekstā, netīšām neizdzēstu atstarpi tur, kur tā nepieciešama. Jāraugās, lai atstarpju nebūtu pirms pieturzīmēm (kur nevajag).
• Nedalāmās atstarpes. Laikus saliekot šos labos draugus tekstā, gadskaitļi, mērvienības un citas savienotās lietas rātni draudzēsies un neizšķirsies pat tad, ja gadīsies nonākt rindas galā. (Šeit sīkāk.)
• Konsekvence. Ja teksts nav ikurāt dzeja vai poētisks apcerējums, būtu labi elementus, kas atkārtojas, rakstīt vienādi visā tekstā. Piemēram, ja tekstā ir daudz piemēru, tad glītāk izskatās, ja visi piemēri ir norādīti vienādi — piem. vai piemēram, vai kā citādi. Tāpat arī citas lietas. Ja teksts ir par Roberta Brīnumu zapti, tad visā tekstā tai jābūt Roberta Brīnumu zaptei, nevis Robčika Brīnumu zaptei, Roberta brīnumzaptei vai kā citādi.

Ja darbojaties ar kādu datorizētu teksta redaktoru, lieciet lietā visas tā tehniskās iespējas — padariet redzamus slēptos simbolus, lai pārbaudītu, vai nepieciešamajās vietās ir nedalāmās atstarpes. Izmantojiet atrašanas funkciju, lai pārbaudītu vienādos vienumus tekstā, tā arī labi noder, lai izķertu nejauši ieklīdušās dubultās atstarpes. Izmantojiet automātiskās formatēšanas rīkus, lai tekstu padarītu glītu un viegli uztveramu.

Droši vien daudzi rauc degunu un bubina “Thanks, Captain Obvious”, bet, ticiet man, iepriekš minētās pamatlietas mēdz neievērot pat tie, kas redaktora amatam piesakās...

Veci jaunumi par valūtas pierakstu

Tāda ir tā pieaugušo cilvēku dzīve. Tāpēc es pat nemēģināšu taisnoties, pretējā gadījumā teju visi mani bloga ieraksti sāksies ar žēlabainu “ak vai, cik sen nekas jauns nav stāstīts”. Manam darbam nav ne vainas, bet tas ar kaudzīti piepilda manu dienu no agra rīta līdz pat vēlam vakaram. Un atņem jebkuru vēlmi redzēt kādu monitoru ārpus darbalaika. Drīzāk — nevis vēlmi redzēt, bet vēlmi intensīvi mijiedarboties.

Lai vai kā — valodas lauciņā bija šādi tādi svarīgi jaunumi par valūtas pierakstu latviešu valodā. Tiesa — šo ziņu esmu tik ilgi marinējusi, ka drīzāk jau tie ir “vecumi”.

Līdz šim latviešu valodā nezināmu iemeslu dēļ valūtas simboliskais apzīmējums, kods un saīsinājums tika rakstīts pirms attiecīgā skaitļa, piemēram, Pēteris pavērās savā makā un konstatēja, ka nekā prātīga tur nav — vien USD 3*un LVL 0,05. Šādu šarlatānisku pieeju atbalsta arī Skujiņas kundze, savā apcerējumā par valodu lietišķajos rakstos (20. lpp., ja vēlamies būt precīzi), norādot, ka tā jādara, jo visi tā dara (“.. parasti raksta pirms attiecīgās naudas summas cipariem”). Ne iemesla, ne pamatojuma, tālāk vien norādot, ka lasot gan viss jāgriež kājām gaisā un jālasa tā, kā var izlasīt: 3 ASV dolāri un 5 santīmi.

Pat 20 gadi nepagāja, līdz Valsts valodas centra eksperti pamanīja, ka tā nav vis lāga darīt. To viņi, protams, pamanīja tad, kad aumaļām vien 2013. gada nogalē visi viņiem metās zvanīt, lai noskaidrotu, kā to jauno latviešu naudu dēvēt, kā rakstīt un ko darīt. It kā ar sāpīgo jautājumu par euro, eiro un eiru nebūtu gana, ne vienam vien savajadzējās zināt valūtas koda pierakstu kopā ar summu. Varu derēt, ka ne viens vien censonis nesamierinājās ar atbildi “Rakstām EUR 3, lasām 3 eiro” un pajautāja — kāpēc? Šie kāpēc sasniedza kritisko masu februāra sākumā — nieka pāris mēnešus pēc valūtas maiņas, parādot vēl nepieredzētu ātrumu latviešu valodas problēmu risināšanā. Tika sasaukta ekspertu komisija, kas pēc ilgas galvas kasīšanas un daudziem “jā, tiešām — kāpēc?” nāca pie stringra lēmuma — EUR jāraksta AIZ summas, tāpat arī simboliskais apzīmējums liekams tieši tur, kur tiks izlasīts — AIZ summas.

Lēmums tika publicēts Valsts valodas centra tīmekļa vietnes sadaļā Aktualitātes, kur gozējas joprojām, tā apgrūtinot dzīvi tiem, kam patīk saglabāk svarīgo informāciju grāmatzīmēs — šī sadaļa regulāri (pāris reizes gadā vismaz) tiek papildināta, līdz ar to sākotnēji noskatīto rakstu nostumjot kaut kur tālāk un apgrūtinot tā lietošanu atsaucēm.

Bet prasīgajai publikai ar to nebija gana — VVC tālrunis turpināja dūkt. Šoreiz jautājums bija vēl komplicētāks — ko lai iesāk ar citām valūtām? Eksperti tikai elsa un pūta — atkal jāvīkšās uz sanāksmi, it kā viena reize gadā jau nebūtu pārmēru bieži! Sanāca, elsa, pūta, sprieda, līdz 14. martā nolēma, ka arī ar citām valūtām vajadzētu beigt māžoties un sākt rakstīt tur, kur vajag — aiz summas.

Šis ieteikums ir visnotaļ nopieni ņemams vērā, tādēļ tur, kur ikurāt dzīvība nav apdraudēta, mainot veco kārtību, valūtas pierakstā valūtas kods, simboliskais apzīmējums vai nosaukums ir rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi (Windows vidē var ielikt, lietojot Ctrl+Shift+atstarpes taustiņš vai Alt+0160).

Lai manis teiktais būtu ticamāks, lūk arī saite un citāts.
Tālāk ir citāti no četriem dažādiem ierakstiem, bet, tā kā valsts iestādēm lietošanas ērtums nekad nav bijis prioritāšu sadaļā, norādīt varu tikai vienu saiti. VVC tīmekļa vietnes sadaļa Aktualitātes.

Ieteicamais valūtas pieraksta veids
1) 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi)
2) 25 (divdesmit pieci) eiro
3) 10 € (desmit eiro)

Pēc Latvijas Bankas iniciatīvas 2014. gada 19. februārī notika tikšanās, kurā piedalījās Valsts valodas centra, Finanšu ministrijas, Valsts kancelejas speciālisti un kuras laikā tika noteikts – Eiropas valūtas oficiālais saīsinājums (valūtas kods) EUR kā vēlamais variants turpmāk latviešu valodā rakstāms aiz summas ar saistīto atstarpi.

Piemēram: 25,33 EUR (divdesmit pieci eiro un trīsdesmit trīs centi).

Tādēļ ieteicams turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas ar saistīto atstarpi.

Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2014. gada 12. marta sēdē (prot. Nr. 33, 2. §) vienbalsīgi nolēma atbalstīt ieteikumu turpmāk konsekventi ievērot teksta vienību loģisko secību latviešu valodā un visus valūtas vienību nosaukumus – gan vārdiskos apzīmējumus (lati, dolāri, mārciņas, kronas, jenas, rubļi, eiro, euro u. c.), gan valūtu kodus (LVL, AUD, CAD, NZD, USD, GBP, DKK, NOK, SEK, JPY, RUR, EUR u.c.), gan grafiskos simbolus ($, £, ¥, € u. tml.) – norādīt aiz summas (ar saistīto atstarpi), kā jau minēts iepriekš, proti, Valsts valodas centra 21.02.2014. informācijā "Kā turpmāk pareizi norādīt valūtu kodus?" un 28.01.2014. informācijā "Eiropas vienotā valūta – eiro, euro vai savādāk?". 

____________________________
* nostrīpots, lai netraumētu cilvēkus ar redzes atmiņu

Ziemas darbi un “tāpat kā”

Draugi, pabeidziet remontu manā vietā. Man jau apnika. Putekļi, nekārtība un ciešanas. Tas nebūt nenāk par labu iedvesmai un emuāra rakstīšanai. No otras puses — tas haoss ir lielisks universāls attaisnojums jebkam — jāsatiek radi? Nevar — remonts! Jāraksta blogs? Remonts! Jāuzņem ciemiņi? Kādi vēl ciemiņi — remonts! Un tā tālāk.

Par labajām ziņām — apsveicu visus ar sniega kupenām, kas veltin novēlās un visu maigi sapakoja (visu, izņemot tos nedaudzos kokus, kas šādu laimi nespēja panest un kapitulēja, eleganti izguļoties uz ceļa braucamās daļas). Izejot ārā, es spiedzu aiz sajūsmas. Spiedzu, lēkāju un tad vēl nedaudz spiedzu. Ārkārtīgi skaisti. Un nevajag man te stāstīt, ka sniegs nav nekas jauns un ir katru gadu. Šitāds sniegs bieži vis negadās! Jo īpaši — kā pirmais (nopietnais) sniegs!

Par valodas lietām tātad beidzot. Ir kāda lieliska lietiņa, ko jau pāris mēnešus taisos pastāstīt, bet kā nesanāk, tā nesanāk (remonts!).

Bija man reiz ciešanu pilnas pārdomas par to, kā īsti saprast, kad “tāpat kā” ir jākomato. Un kad nav jākomato. Un kad var būt abējādi. Te nāca talkā tviterpalīgs @AldisLauzis un noklāja acu priekšā šādu piemēru: Anna rīkojas tāpat kā Ieva; Anna rīkojas, tāpat kā Ieva. Šajā īsajā piemērā skaidras top daudzas lietas. Pirmā un galvenā — komata būšana vai nebūšana pirmām kārtām ir atkarīga no tā, ko autors mēģina pateikt. Otrā — ka komats šķir nozīmi. Tādad — ja ir kaut kādu salīdzināmu reāliju vienādība, tad komatu neliek (tāpat kā pirms salīdzinājuma saikļa “kā”). Un te saprot, ka “tāpat kā” ir kā vienādības zīme. Neliekot komatu — Annas rīcība ir vienāda ar Ievas rīcību. Ieliekot komatu, nozīme mainās — tas ir iespraudums, kurā ir pausts kāds secinājums, bez kura varbūt arī varētu iztikt. Ieliekot komatu — nozīme ir, ka arī Anna rīkojas, bet pirms tam “rīkojusies” ir Ieva.

Vēl kāds piemērs, ar ko es pati sāku domāt — tālrunis tāpat kā dators ir ierīce. Ja komatu nav, tad sanāks, ka veids, kādā telefons ir ierīce, ir tāds pats kā veids, kādā dators ir ierīce (...jēgas laikam maz...). Pārkārtojot vārdus: tālrunis ir ierīce tāpāt kā [tādā pašā veidā kā] dators. Ja komatus ieliek: tālrunis, tāpat kā dators, ir ierīce — nozīme — tālrunis ir ierīce, un arī dators ir ierīce.

Tātad — ja ir kaut kādas reālijas, starp kurām liekama vienādības zīme, tad komatu nav. Ja tiek izdarīts secinājums (aizkadra balss, kas visu zina) par kaut kā būšanu tā vai citādi, tad komatus liek.

Pavēles izteiksme īstenības izteiksmei nepavēlēs!

Ļaujiet man jums sacīt īsi — īsi!

Tātad — darbības vārdu izteiksmes. Precīzāk — šodien stāsts par tādām otrās personas daudzskaitļa formām kā varat/variet, gribat/gribiet, ēdat/ēdiet utt. Kura no šīm formām ir pareiza? 10 punkti Grifindoram un tam, kurš apgalvo, ka abas formas ir pareizas. BET — tikai īstajā vietā un pareizajā kontekstā. Par pavēles formu varētu pastāstīt daudz un detalizēti, bet ikdienā jauktas tiek tieši otrās personas daudzskaitļa formas, tāpēc tieši par tām arī stāsts. Valodnieciskāka informācija atrodama Letonikā.

Varat, gribat, ēdat: īstenības izteksme raksturo situāciju kā apgalvojuma teikums, konstatē faktu. Īstenības izteiksmei viss ir skaidrs.

Savukār variet, gribiet un ēdiet ir pavēles izteiksmē. Tā ir pavēle, rosinājums. Darbība, kuras vēl nav, bet kurai vajadzētu būt (vismaz runātājs tā gribētu).

Piemēram: Karalis ienāca stallī, pārlaida skatienu apseglotajiem zirgiem un secināja: "Tātad tomēr dodaties ceļā." Tad karalis izgāja sētā, pamanīja trīs nastu nesējus un uzsauca: "Ko jūs vēl gaidāt? Dodieties ceļā!" Barotājs, kas mūžam vilkās karalim nopakaļ, piedāvāja cukurotas mandeles: "Karali, jūs taču gribat ēst! Nē? Nu tad gribiet!" viņš pavēlēja.

Ja ikdienā gadās sastapt kādu šaubīgu vārdu un īsti nav skaidrs, vai forma ir pareiza (parasti īstenības izteiksmes vietā kļūdaini tiek lietota pavēles izteksme), varat mēģināt pārbaudīt — pārbaudiet, vai ar vārdu var pavēlēt vai rosināt. Ja var, tad šis vārds neder frāzēs, kurās nekādas pavēles vai rosinājuma nav.

Piemēram. Ko darīt ar vārdu variet? Vai ar to var pavēlēt? Karalis uzkāpa tribīnē un uzrunāja tautu: "Variet! Atrodiet sevī spēku un variet!" Var redzēt, ka izsaukuma zīme šim vārdam piestāv. Vārdam varat turpretī nepiestāv. "Varat..." rezignēti novilka karalis. "Varat tagad tās savas mandeles izbarot cūkām..." Pirmajā gadījumā ir rosinājums, pamudinājums, uzruna tautai, otrajā gadījumā — vairāk fakta konstatācija, ka pavārs var izbarot.

Labi, šis varbūt nebija veiksmīgākais piemērs. Pamēģināsim citu.
Karalis piegāja pie bruņinieka un ar dīvainu spīdumu acīs pavēlēja: "Kasiet, kasiet manu muguru! Kasiet cik jaudas! Man tā niez, ka acīs kož!" Un bruņinieks kasīja. Pēc brīža karalis neizpratnē jautāja: "Es atvainojos, bet ko tieši jūs tur kasāt? Es teicu muguru, bet jūs kasāt nu jau nepiedienīgi zemu!"

Vai arī: Rociet! Rociet tā, it kā citas dzīves nebūtu! Tātad jau rokat, ja? Tā, jūs zīmējat krokodilu?! Bet es taču skaidri un gaiši sacīju: "Zīmējiet šo kailo ezi!"

Un te maza tabuliņa tiem, kam patīk mazas tabuliņas.

	ĪSTENĪBAS IZTEKSME		PAVĒLES IZTEIKSME
	Darāmā kārta		Darāmā kārta
	Viensk.	Daudzsk.	Viensk.	Daudzsk.
1.	nirstu, lasu	nirstam, lasām	–	nirsim! lasīsim! (nirstam! lasām!)
2.	nirsti, lasi	nirstat, lasāt	nirsti! lasi!	nirstiet! lasiet!
3.	nirst, lasa	nirst, lasa	lai nirst! lai lasa!	lai nirst! lai lasa!

Un te saites tiem, kam patīk saites:
īstenības izteiksme
pavēles izteiksme
vēl viena pavēles izteiksme