Labvakar, manu mazo draudziņ! Ļauj man šovakar Tev pastāstīt jauku un uz patiesiem faktiem balstītu pasaciņu par pēdiņām tekstā. Aiz loga spoži spīd pilnmēness, kas nozīmē vien to, ka Tev, manu mazo draudziņ, miedziņš nenāk, bet man - gribēsies rakstīt vēl nedēļu (nē, tiešām - katrreiz, kad iedomājos, ka vajadzētu kaut ko uzrakstīt, kalendārā vīd pilnmēness aplītis).
Lielos vilcienos - ar pēdiņām parasti ir visai maz sarežģījumu. Cilvēki no skolas laikiem atceras, ka pēdiņās liek tiešās runas, citātus, nosaukumus un īpaši izceļamus vārdus, kuri nereti domāti pretējā nozīmē. Nelielas grūtības parasti rodas tad, ja pēdiņās ieliktais jēdziens ir pagadījies teikuma beigās un jāsāk domāt - kur likt teikuma beigu pieturzīmi. Kaut kā Blinkena par to neko nav sacījusi, kaut gan no piemēriem šā kā tā taisnību var izžmiegt.
Vārdu sakot - ir tā: ja teikums beidzas ar tiešo runu, tad teikuma beigu pieturzīme ir pēdiņās iekšā un nekādu citu pieturzīmi vairs nevajag, burti neaizbēgs. Piemēram: Jūsma nakts vidū sāka bakstīt gultasbiedru: "Maigoni, Maigoni, man salst." Ja teikums beidzas ar piebildi, nevis tiešo runu, tad tur vispār bēdas maz, tik jāatceras, ka tiešās runas daļai šā kā tā ar kādu pieturzīmi jābeidzas - ar jautājuma vai izsaukuma zīmi, ja teksts to prasa, citos gadījumos - vienkārši ar komatu, piemēram, "Mmm, ļauj taču man skatīties sapni!" neapmierināti ņurdēja Maigonis. "Vai es vainīgs, ka tu pirms gulētiešanas skatījies šausmu filmu?" Maigonis turpināja. "Un kafiju tu arī pati sev lēji," nerimās piemigušais vīrelis.
Pārējos gadījumos teikuma beigu pieturzīme, komats vai domuzīme atradīsies aiz pēdiņām. Var mēģināt pie sevis iztēloties, ka pēdiņās ieliktais teksts ir vienots veselums ar pēdiņām, tāpēc likt pirms pēdējās pēdiņas komatu būtu tāpat, kā bāzt skabargu aiz naga. Piemēri ar lietojumu: Jūsma nikni parāva segu uz savu pusi, pikti domādama par to, ka "vīrieši nekad neko nesaprot pareizi", kā bija teikts pēdējā "Cosmo". Jūsma palēnām grima snaudā, domājot par nelietīgo Maigoni, līdz šīs domas noveda pie zefīra "Maigums", un te Jūsmas vaigos uzplaiksnīja smaida atblāzma, kas atgādināja lāpu gājiena drebelīgās gaismiņas, kam naudiņu sameta partija "Visus Latvijai arī!". Jūsma pagriezās pret Maigoni un nodomāja: ""Maigs" tu man esi, "maigs", ļoti."
Tātad - pēdiņu iekšpusē pieturzīme ir tad, ja iekšā liekamais teksts ir konkrēta* tiešā runa. Visos citos gadījumos - ārpusē.
___________
* "Nekonkrēta" tiešā runa - tad, ja teikumā tiek iekļauts precīzs citāts,
taču ne kā tiešā runa, bet gan kā teksta turpinājums, piemēram: Maigonis, skatoties uz novecojošo Jūsmu, nodomāja, ka "uzstāšanos šajā pilsētā vairs nebūs".
31/07/2012
"Papildu" vs. "papildus"
Valodā ir daudz āķīgu jautājumu. Tas ir valodas spožums un posts. Ar šiem diviem draugiem - papildu un papildus - tiekos teju ik dienas un nu bez žagošanās varu izdomāt, kurā vietā kuram vajadzētu atrasties. It kā nav nekas sarežģīts, tomēr piedomāt nākas.
Pareizi ir abi vārdi, vienkārši papildu ir sastindzis ģenitīvs, kas lietojams kopā ar lietvārdiem, savukārt papildus ir visparastākais apstākļa vārds, kas teikumā parasti paskaidro darbības vārdu. Piemēram, Anna jau bija apēdusi četras bulciņas un nu domāja, vai papildu bulciņa pirms iešanas mājās būs nepieciešama. Juris klāt pie atvaļinājuma papildus piešķīra sev vēl vienu brīvu nedēļu, jo uzskatīja, ka lietainās dienas par atvaļinājumu nevar uzskatīt.
Bija arī teikums, kas it kā palīdzot atcerēties, kad jālieto kurš vārds, kaut gan mani māc šaubas par to, vai kāds, kurš slikti šķir šo divu vārdu lietojumu, to teikumu maz varēs pareizi atcerēties. Teikums ir šāds: Papildus darīt papildu darbu. Nu te skaidri redzams, ka papildus ir pirms darbības vārda, kā jau apstākļa vārdam piedienas, un papildu ir pirms lietvārda.
Vēl viens paņēmiens, kā atcerēties, - izmantojot līdzīgus vārdus. Teiksim, jāšus, skriešus, braukšus - te ir skaidri redzams, ka tie ir apstākļa vārdi, un tikpat skaidri redzams, ka tie beidzas ar -us, tātad - no papildu/papildus pārīša apstākļa vārds ir papildus un teikumā paskaidros darbības vārdu.
Ir arī gadījumi, kad pareizi var būt abi vārdi, pareizumu nosaka autors, kurš izvēlas, kas tiks uzsvērts. Tas ir gadījumos, kad viens aiz otra (vai bezkaunīgi tuvu) atrodas darbības vārds un lietvārds un papildu/papildus varētu tikt attiecināts uz abiem, piemēram, Juris bija lāga dvēsele un, plānojot ģimenes budžetu, nolēma Annai piešķirt papildus/papildu naudu bulciņām. Te pareizais vārds ir atkarīgs no tā, vai tur ir papildus piešķirt vai papildu nauda. Var būt abējādi. Tas ir autora un konteksta ziņā.
Ceru, ka tiem, kam skaidrības šajā jautājumā (vai nojausmas, ka tāds jautājums maz eksistē) bija maz, skaidrība radās, savukārt tiem, kam skaidrība jau bija, es galvu nesajaucu.
Komentāros portālā "Delfi" lasītāji pievienoja pāris noderīgus paņēmienus, kā vieglāk atcerēties, kad jālieto kurš vārds. Raudzīšu pārstāstīt, ja nu kādam noder.
1. Vārdu papildu lieto kopā ar lietvārdiem, un vairumā gadījumu var izveidot salikteni. Tātad - ja var izveidot salikteni, tad ir papildu. Piemēram, Anna gribēja papildu porciju bulciņu / bulciņu papildporciju, Juris domāja tik ātri, it kā viņam uz vienu dienu būtu piešķirta papildu galva / papildgalva. Ar darbības vārdiem tā nesanāk, līdz ar to tur jālieto vārds papildus, piemēram, Juris papildus veica kādu negaidītu manevru / papildveica .
2. Var mēģināt iztēloties visu to būšanu vizuāli - papildu salīdzinājumā ar papildus ir īsāks vārds. Un apzīmējums lietvārds salīdzinājumā ar apzīmējumu darbības vārds arī ir īsāks. Tātad - īsākais ar īsāko, garākais ar garāko - papildu + lietvārds, papildus + darbības vārds.
Pareizi ir abi vārdi, vienkārši papildu ir sastindzis ģenitīvs, kas lietojams kopā ar lietvārdiem, savukārt papildus ir visparastākais apstākļa vārds, kas teikumā parasti paskaidro darbības vārdu. Piemēram, Anna jau bija apēdusi četras bulciņas un nu domāja, vai papildu bulciņa pirms iešanas mājās būs nepieciešama. Juris klāt pie atvaļinājuma papildus piešķīra sev vēl vienu brīvu nedēļu, jo uzskatīja, ka lietainās dienas par atvaļinājumu nevar uzskatīt.
Bija arī teikums, kas it kā palīdzot atcerēties, kad jālieto kurš vārds, kaut gan mani māc šaubas par to, vai kāds, kurš slikti šķir šo divu vārdu lietojumu, to teikumu maz varēs pareizi atcerēties. Teikums ir šāds: Papildus darīt papildu darbu. Nu te skaidri redzams, ka papildus ir pirms darbības vārda, kā jau apstākļa vārdam piedienas, un papildu ir pirms lietvārda.
Vēl viens paņēmiens, kā atcerēties, - izmantojot līdzīgus vārdus. Teiksim, jāšus, skriešus, braukšus - te ir skaidri redzams, ka tie ir apstākļa vārdi, un tikpat skaidri redzams, ka tie beidzas ar -us, tātad - no papildu/papildus pārīša apstākļa vārds ir papildus un teikumā paskaidros darbības vārdu.
Ir arī gadījumi, kad pareizi var būt abi vārdi, pareizumu nosaka autors, kurš izvēlas, kas tiks uzsvērts. Tas ir gadījumos, kad viens aiz otra (vai bezkaunīgi tuvu) atrodas darbības vārds un lietvārds un papildu/papildus varētu tikt attiecināts uz abiem, piemēram, Juris bija lāga dvēsele un, plānojot ģimenes budžetu, nolēma Annai piešķirt papildus/papildu naudu bulciņām. Te pareizais vārds ir atkarīgs no tā, vai tur ir papildus piešķirt vai papildu nauda. Var būt abējādi. Tas ir autora un konteksta ziņā.
Ceru, ka tiem, kam skaidrības šajā jautājumā (vai nojausmas, ka tāds jautājums maz eksistē) bija maz, skaidrība radās, savukārt tiem, kam skaidrība jau bija, es galvu nesajaucu.
Komentāros portālā "Delfi" lasītāji pievienoja pāris noderīgus paņēmienus, kā vieglāk atcerēties, kad jālieto kurš vārds. Raudzīšu pārstāstīt, ja nu kādam noder.
1. Vārdu papildu lieto kopā ar lietvārdiem, un vairumā gadījumu var izveidot salikteni. Tātad - ja var izveidot salikteni, tad ir papildu. Piemēram, Anna gribēja papildu porciju bulciņu / bulciņu papildporciju, Juris domāja tik ātri, it kā viņam uz vienu dienu būtu piešķirta papildu galva / papildgalva. Ar darbības vārdiem tā nesanāk, līdz ar to tur jālieto vārds papildus, piemēram, Juris papildus veica kādu negaidītu manevru /
2. Var mēģināt iztēloties visu to būšanu vizuāli - papildu salīdzinājumā ar papildus ir īsāks vārds. Un apzīmējums lietvārds salīdzinājumā ar apzīmējumu darbības vārds arī ir īsāks. Tātad - īsākais ar īsāko, garākais ar garāko - papildu + lietvārds, papildus + darbības vārds.
05/07/2012
Lieku galdā neatbildētu "ar ar" jautājumu
Jā, es joprojām esmu dzīva un "turu rūpi" par latviešu valodu. Tiesa - atvaļinājums, pārvākšanās un vasara blogošanai jūtami nenāk par labu.
Lai vai kā - šodien kā vecāsmātes adatas dūrās acīs teikums, ar kuru vēlos padalīties: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." Skatos vienreiz - kaut kas nav tā, skatos otrreiz - varbūt tomēr viss kārtībā, skatos trešo reizi, un aust gaisma - trūkst viena ar vietā, kur viens ar jau ir: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." - jo ir ar stiklu pārklāts un amfiteātris ar ātriju. Saliekot to kopā sākotnējā konstrukcijā, abiem "ar" būtu jāatrodas blakus, kas pat paviršam lasītājam šķistu aizdomīgi.
Lai nemulsinātu sevi un citus, pārveidoju visu teikumu līdz gauži vienkāršai formai: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri, zem kura būtu ar stiklu pārklāts ātrijs." Tomēr jautājums paliek - cik vēlama vai nevēlama ir šāda dubult-ar-ošana? Valodnieciskajā literatūrā līdz šim nav gadījies par to lasīt, kaut gan praksē sporta ziņās šī problēma parādās it bieži - Ivars spēlēja ar ar trešo numuru izlikto Ievu.
No vienas puses - formāli varbūt arī vainas nebūtu, viss vietās un sasaitīts, no otras puses - labskaņas nav nemaz un acis mežģās. No trešās puses - varbūt kaut kur ir pareizā atbilde? No savas puses pagaidām laikam iesaku šādas konstrukcijas, ja kur redzētas, gauži nenicināt, bet savos tekstos arī nelolot un pārveidot uz vieglāk uzveramām.
Lai vai kā - šodien kā vecāsmātes adatas dūrās acīs teikums, ar kuru vēlos padalīties: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." Skatos vienreiz - kaut kas nav tā, skatos otrreiz - varbūt tomēr viss kārtībā, skatos trešo reizi, un aust gaisma - trūkst viena ar vietā, kur viens ar jau ir: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri ar ar stiklu pārklātu ātriju zem tā." - jo ir ar stiklu pārklāts un amfiteātris ar ātriju. Saliekot to kopā sākotnējā konstrukcijā, abiem "ar" būtu jāatrodas blakus, kas pat paviršam lasītājam šķistu aizdomīgi.
Lai nemulsinātu sevi un citus, pārveidoju visu teikumu līdz gauži vienkāršai formai: "Laukuma vidū piedāvāts izveidot amfiteātri, zem kura būtu ar stiklu pārklāts ātrijs." Tomēr jautājums paliek - cik vēlama vai nevēlama ir šāda dubult-ar-ošana? Valodnieciskajā literatūrā līdz šim nav gadījies par to lasīt, kaut gan praksē sporta ziņās šī problēma parādās it bieži - Ivars spēlēja ar ar trešo numuru izlikto Ievu.
No vienas puses - formāli varbūt arī vainas nebūtu, viss vietās un sasaitīts, no otras puses - labskaņas nav nemaz un acis mežģās. No trešās puses - varbūt kaut kur ir pareizā atbilde? No savas puses pagaidām laikam iesaku šādas konstrukcijas, ja kur redzētas, gauži nenicināt, bet savos tekstos arī nelolot un pārveidot uz vieglāk uzveramām.
24/04/2012
Ko darīt Uldim, Raitim un Artim?
Pirms dienām dažām man tepat komentāros pajautāja, ko Uldim ar sevi darīt - mīt to līdzskani lokot vai tomēr nemīt. Atbildēju pēc labākās sirdsapziņas, bet bez avota sev aiz muguras. Šeku reku - kamēr šodien darbā nebija elektrības, tikmēr notika kabineta literatūras apzināšana (jā, pat vērot žūstošu krāsu ir interesantāk salīdzinājumā ar sēdēšanu pie datora ne tikai bez interneta, bet arī bez elektrības).
Tātad - atradās maza grāmatiņa "Valodas aktualitātes". Protams, nav tik uzticams informācijas avots kā akmens bluķi, uz kuriem bauslības iekaltas, tomēr šā kā tā tāds izdevums ir labāks par "viena tante teica".
Otrās deklinācijas vārdos vienskaitļa ģenitīvā (un daudzskaitļa daudzos locījumos) notiek līdzskaņu mija. Tā kā personvārdos tas var radīt labskaņas problēmas, ir ieviests mazs likumiņš. Divzilbju īpašvārdos, kas beidzas ar -tis vai -dis, pēc tradīcijas nav līdzskaņu mijas. Tas attiecas uz tādiem vārdiem kā Aldis - Alda, Uldis - Ulda, Gatis - Gata, Artis - Arta, Raitis - Raita, Rūdis - Rūda u.c.
Piemēri gludākai lietošanai. Kaimiņš savā dārzā atrada aizdomīgus veļas gabalus un klusībā sev jautāja - vai tie gadījumā nav Gata? Artis lepni pie auto durvīm pienagloja plāksnīti ar uzrakstu "Arta jaunais braucamais". Matilde, cerot izpelnīties Ulda labvēlību, ar drāšu birsti tīrīja baložu nedarbus no vējstikla.
Tiesa - pie vārda Valdis bez formas Valda minēta arī forma Valža. Pieņemu, ka tas tādēļ, ka likums nav vis akmenī cirsts, bet gan tradīcija. Un tradīcijām mēdz būt arī tradicionāli izņēmumi.
BET - tajos vārdos, kas ar -tis vai -dis nebeidzas, līdzskaņu mija ir nepieciešama. Ja līdzskani nevar samīkstināt, jāpiekabina j burts. Piemēram, Aivis - Aivja, Uvis - Uvja, Raivis - Raivja (tāpat kā cirvis - cirvja).
Šķiet, ar citiem otrās deklinācijas īpašvārdiem viss būtu skaidrs - tur notiek līdzskaņu mija - Dagnis - Dagņa, Hermanis - Hermaņa, Laimnesis - Laimneša, Indulis - Induļa.
Starp citu - teorētiski līdzskaņu mija notiek arī vārdos, kas beidzas ar -ris, bet praktiski rakstos tā netiek atspoguļota - neviens nemīl mīksto ŗ (laikam tāpēc, ka mīkstais). Marģeris - Marģeŗa, Nauris - Nauŗa.
Tiesa, mazais informācijas avots nesniedz padomus daudzskaitļa locījumiem - ko darīt, ja vienā vietā netīšām pulcējas pieci Valži (vai Valdi?), Ulži (vai Uldi?), Raiti (vai Raiši?). Daudzskaitlī līdzskaņu mija ir teju visos locījumos, un tad var parādīties dikti savdabīgas formas. It kā likumam par līdzskaņu mijas ignorēšanu vajadzētu attiekties arī uz daudzskaitli, bet minēts tas nav. Par šo jautājumu informācija vēl būs jāpameklē.
Tātad - atradās maza grāmatiņa "Valodas aktualitātes". Protams, nav tik uzticams informācijas avots kā akmens bluķi, uz kuriem bauslības iekaltas, tomēr šā kā tā tāds izdevums ir labāks par "viena tante teica".
Otrās deklinācijas vārdos vienskaitļa ģenitīvā (un daudzskaitļa daudzos locījumos) notiek līdzskaņu mija. Tā kā personvārdos tas var radīt labskaņas problēmas, ir ieviests mazs likumiņš. Divzilbju īpašvārdos, kas beidzas ar -tis vai -dis, pēc tradīcijas nav līdzskaņu mijas. Tas attiecas uz tādiem vārdiem kā Aldis - Alda, Uldis - Ulda, Gatis - Gata, Artis - Arta, Raitis - Raita, Rūdis - Rūda u.c.
Piemēri gludākai lietošanai. Kaimiņš savā dārzā atrada aizdomīgus veļas gabalus un klusībā sev jautāja - vai tie gadījumā nav Gata? Artis lepni pie auto durvīm pienagloja plāksnīti ar uzrakstu "Arta jaunais braucamais". Matilde, cerot izpelnīties Ulda labvēlību, ar drāšu birsti tīrīja baložu nedarbus no vējstikla.
Tiesa - pie vārda Valdis bez formas Valda minēta arī forma Valža. Pieņemu, ka tas tādēļ, ka likums nav vis akmenī cirsts, bet gan tradīcija. Un tradīcijām mēdz būt arī tradicionāli izņēmumi.
BET - tajos vārdos, kas ar -tis vai -dis nebeidzas, līdzskaņu mija ir nepieciešama. Ja līdzskani nevar samīkstināt, jāpiekabina j burts. Piemēram, Aivis - Aivja, Uvis - Uvja, Raivis - Raivja (tāpat kā cirvis - cirvja).
Šķiet, ar citiem otrās deklinācijas īpašvārdiem viss būtu skaidrs - tur notiek līdzskaņu mija - Dagnis - Dagņa, Hermanis - Hermaņa, Laimnesis - Laimneša, Indulis - Induļa.
Starp citu - teorētiski līdzskaņu mija notiek arī vārdos, kas beidzas ar -ris, bet praktiski rakstos tā netiek atspoguļota - neviens nemīl mīksto ŗ (laikam tāpēc, ka mīkstais). Marģeris - Marģeŗa, Nauris - Nauŗa.
Tiesa, mazais informācijas avots nesniedz padomus daudzskaitļa locījumiem - ko darīt, ja vienā vietā netīšām pulcējas pieci Valži (vai Valdi?), Ulži (vai Uldi?), Raiti (vai Raiši?). Daudzskaitlī līdzskaņu mija ir teju visos locījumos, un tad var parādīties dikti savdabīgas formas. It kā likumam par līdzskaņu mijas ignorēšanu vajadzētu attiekties arī uz daudzskaitli, bet minēts tas nav. Par šo jautājumu informācija vēl būs jāpameklē.
17/04/2012
Personvārdi ar galotni -us
Oi, kā tauta šodien kasījās portālā "Satori" galīgi ne par tēmu, bet gan par uzvārdu locīšanu. Diskusija te komentāros par uzvārdu Poškus. Kā locīt un vai locīt. Cik ļoti locīt un vai prātīgāk nebūtu tomēr nelocīt. Kā uzvārda nēsātājs pats sevi loka utt. No vienas puses - interesanti, no otras puses - muļķība mēdz izsaukt vardarbīgas tieksmes. Labi, neiztirzāšu sāpīgu tēmu par to, kurš un kāpēc ir muļķis, labāk pastāstīšu, kā nebūt muļķim.
Mūžīgā sāpe par to, kā locīt trešās deklinācijas (beidzas ar galotni -us un ir vīriešu dzimtē) īpašvārdus. Kā locīt vārdus Mikus, Poškus, Markus, Ingus un tamlīdzīgus vārdus? Vienmēr atrodas kāds, kurš virtuozi mēdz izlocīt vārdu tā, ka izlasot smadzenes apmet kūleni un viena acs sāk raustīties.
Kas tas par fenomenu? Ja jāloka tirgus, medus vai ledus, viss iet rūkdams, tikko vārds ir ar lielo burtu, iestājas lingvistiskā amnēzija un mēs neko vairs neprotam. Skumji.
Izrādot cieņu visiem cilvēkiem, kuriem nācies ciest tādēļ, ka viņu vārds vai uzvārds ir trešajai deklinācijai piederīgs, ievietošu mazu tabuliņu par to, kā jāloka trešās deklinācijas lietvārdi. Starp citu - visiem tiem, kas grib sevi vai citus pārliecināt par to, ka uz īpašvārdiem var attiekties citi locīšanas noteikumi, iesaku palūkoties likumos- divpadsmitajā punktā stāv rakstīts, ka īpašvārdus ar galotni -us loka pēc lietvārdu locīšanas parauga. Tik vienkārši.
Tātad - trešās deklinācijas lietvārdu locīšana
N. kas? -us medus, Mikus
Ģ. kā? -us medus, Mikus
D. kam? -um medum, Mikum
A. ko? -u medu, Miku
L. kur? -ū medū, Mikū
V. - -u medu! Miku!
daudzskaitlis
N. -i ledi, Miki
Ģ. -u ledu, Miku
D. -iem lediem, Mikiem
A. -us ledus, Mikus
L. -os ledos, Mikos
V. -i ledi! Miki!
Varētu jau arī norādīt avotu, kur smelties zināšanas, bet šajā gadījumā tas būtu apmēram tāpat, kā matemātikā norādīt avotu tam, kur var pārbaudīt, ka 2+2=4. Locīšanas tabulas var atrast jebkurā pamatskolai domātā latviešu valodas mācību līdzeklī.
Tā, vēl viena piebilde par uzvārdiem - kā zināms, tādi uzvārdi var gadīties arī daiļā dzimuma pārstāvēm. Ja tā gadās, tos loka tāpat kā vīriešu dzimtes uzvārdus, izņemot datīvu - vienskaitlī datīvs sieviešu dzimtē būs ar galotni -ui - Santai Didžui, daudzskaitlī datīvā - galotne -ūm - Santām Didžūm. Visur citur - dragā ar vīriešu dzimtes galotnēm, kas ļoti labi der:
kas? - Didžus,
kā? - Didžus,
kam? - Didžui,
ko? - Didžu,
kur? - Didžū,
V. - Didžu!
Te 41. punktā tas ir minēts: likumi.
Mūžīgā sāpe par to, kā locīt trešās deklinācijas (beidzas ar galotni -us un ir vīriešu dzimtē) īpašvārdus. Kā locīt vārdus Mikus, Poškus, Markus, Ingus un tamlīdzīgus vārdus? Vienmēr atrodas kāds, kurš virtuozi mēdz izlocīt vārdu tā, ka izlasot smadzenes apmet kūleni un viena acs sāk raustīties.
Kas tas par fenomenu? Ja jāloka tirgus, medus vai ledus, viss iet rūkdams, tikko vārds ir ar lielo burtu, iestājas lingvistiskā amnēzija un mēs neko vairs neprotam. Skumji.
Izrādot cieņu visiem cilvēkiem, kuriem nācies ciest tādēļ, ka viņu vārds vai uzvārds ir trešajai deklinācijai piederīgs, ievietošu mazu tabuliņu par to, kā jāloka trešās deklinācijas lietvārdi. Starp citu - visiem tiem, kas grib sevi vai citus pārliecināt par to, ka uz īpašvārdiem var attiekties citi locīšanas noteikumi, iesaku palūkoties likumos- divpadsmitajā punktā stāv rakstīts, ka īpašvārdus ar galotni -us loka pēc lietvārdu locīšanas parauga. Tik vienkārši.
Tātad - trešās deklinācijas lietvārdu locīšana
N. kas? -us medus, Mikus
Ģ. kā? -us medus, Mikus
D. kam? -um medum, Mikum
A. ko? -u medu, Miku
L. kur? -ū medū, Mikū
V. - -u medu! Miku!
daudzskaitlis
N. -i ledi, Miki
Ģ. -u ledu, Miku
D. -iem lediem, Mikiem
A. -us ledus, Mikus
L. -os ledos, Mikos
V. -i ledi! Miki!
Varētu jau arī norādīt avotu, kur smelties zināšanas, bet šajā gadījumā tas būtu apmēram tāpat, kā matemātikā norādīt avotu tam, kur var pārbaudīt, ka 2+2=4. Locīšanas tabulas var atrast jebkurā pamatskolai domātā latviešu valodas mācību līdzeklī.
Tā, vēl viena piebilde par uzvārdiem - kā zināms, tādi uzvārdi var gadīties arī daiļā dzimuma pārstāvēm. Ja tā gadās, tos loka tāpat kā vīriešu dzimtes uzvārdus, izņemot datīvu - vienskaitlī datīvs sieviešu dzimtē būs ar galotni -ui - Santai Didžui, daudzskaitlī datīvā - galotne -ūm - Santām Didžūm. Visur citur - dragā ar vīriešu dzimtes galotnēm, kas ļoti labi der:
kas? - Didžus,
kā? - Didžus,
kam? - Didžui,
ko? - Didžu,
kur? - Didžū,
V. - Didžu!
Te 41. punktā tas ir minēts: likumi.
26/03/2012
Sīkums, bet patīkami - dubultuzvārdi
Bija reiz tāda nepiedienīga anekdote, kas beidzās ar frāzi "sīkums, bet patīkami". Nestāstīšu, jo nepiedienīga, bet pastāstīšu par kādu citu sīkumu, kā ievērošana vērš manu (un citu ļaužu) ikdienu patīkamāku.
Tātad - dubultuzvārdu rakstība. Jau no tās nelaimīgās dienas, kad kāds izdomāja, ka cilvēkam var būt vairāk par vienu uzvārdu, radās grūtības ar šo uzvārdu saistīšanu vienā veselā vienumā un konsekventu šī saistījuma lietošanu.
Latviešu valodā starp dubultuzvārda daļām lieto defisi - īsāko no tekstam paredzētajām strīpiņām BEZ atstarpēm abās pusēs. Piemēri: ejot garām Rīgas pilij, man vienmēr skumji ap sirdi par to, ka es tā arī ne reizi nebiju pie Vairas Vīķes-Freibergas uz tēju; Apolonija Priede-Apse nolēma pastāvēt zem bērza, līdz pāries lietus. (Tas ir pat likumos rakstīts, var apskatīt te: dokuments par īpašvārdiem.)
Tā, tas ir par dubultuzvārdiem. Par dubult-, trubult- un četrubultvārdiem - starp tiem nekādas strīpiņas neliek. Arī tas ir tajos pašos noteikumos, kur stāv rakstīts: "Ja personai ir divi vārdi, tos raksta vienu aiz otra un starp tiem nelieto nekādas pieturzīmes."
Tiesa, nedaudz miglā tīts jautājums par to, kāpēc uzvārdus jāsavelk vienā veselumā, bet vārdi drīkst peldēt katrs savā universā. Nedaudz pameditējot par šo tēmu, aizdomājos līdz pavisam vienkāršām lietām - uzvārds mūsdienu pasaulē tomēr ir nedaudz svarīgāks personas identitātes rādītājs nekā vārds, un - ja uzvārdi ir divi, tad tie jāsakabina kopā pēc iespējas ciešāk, lai kāds no tiem nepazūd un nerada problēmas. Kā arī - saskaņā ar noteikumiem latviešu valodā personai drīkst būt ne vairāk kā divi uzvārdi (tas ir - viens dubultuzvārds), ko savelk kopā ar defisi. Savukārt par vārdu daudzumu nekas nav teikts, tāpēc starp tiem neko neliek, lai neveidotos kaut kādas dīvainas konstrukcijas, kā Anna-Solvita-Petronela Bērziņa-Krūmiņa. Tāpat - ja personai ir vairāki vārdi, nereti biežāk lieto vienu - tas ir - personvārdi ir nedaudz patstāvīgāki nekā uzvārdi, tādēļ arī netiek sadefišoti.
Neatbildēts pagaidām paliek jautājums par ārzemnieku personvārdiem, kur defises tiek sastumtas visās spraugās visiem tiem Žaniem-Lukiem, Annām-Marijām un Pējiem-Fransiem. No vienas puses - ja mēs latviešu valodā tur neko neliekam, kāpēc gan lai liktu starp vārdiem, kas šā kā tā tiek pierakstīti latviešu valodā, no otras puses - Blinkena pie defišu tēmas 408. lapā raksta: "Ļoti bieži defise tiek lietota svešu īpašvārdu rakstībā." Tā nu šis jautājums pagaidām ir neatbildēts.
Nobeigumā atkārtošu to, ar ko sāku un ko gribēju pateikt: dubultuzvārdus savieno ar defisi, nelietojot atstarpes.
Tātad - dubultuzvārdu rakstība. Jau no tās nelaimīgās dienas, kad kāds izdomāja, ka cilvēkam var būt vairāk par vienu uzvārdu, radās grūtības ar šo uzvārdu saistīšanu vienā veselā vienumā un konsekventu šī saistījuma lietošanu.
Latviešu valodā starp dubultuzvārda daļām lieto defisi - īsāko no tekstam paredzētajām strīpiņām BEZ atstarpēm abās pusēs. Piemēri: ejot garām Rīgas pilij, man vienmēr skumji ap sirdi par to, ka es tā arī ne reizi nebiju pie Vairas Vīķes-Freibergas uz tēju; Apolonija Priede-Apse nolēma pastāvēt zem bērza, līdz pāries lietus. (Tas ir pat likumos rakstīts, var apskatīt te: dokuments par īpašvārdiem.)
Tā, tas ir par dubultuzvārdiem. Par dubult-, trubult- un četrubultvārdiem - starp tiem nekādas strīpiņas neliek. Arī tas ir tajos pašos noteikumos, kur stāv rakstīts: "Ja personai ir divi vārdi, tos raksta vienu aiz otra un starp tiem nelieto nekādas pieturzīmes."
Tiesa, nedaudz miglā tīts jautājums par to, kāpēc uzvārdus jāsavelk vienā veselumā, bet vārdi drīkst peldēt katrs savā universā. Nedaudz pameditējot par šo tēmu, aizdomājos līdz pavisam vienkāršām lietām - uzvārds mūsdienu pasaulē tomēr ir nedaudz svarīgāks personas identitātes rādītājs nekā vārds, un - ja uzvārdi ir divi, tad tie jāsakabina kopā pēc iespējas ciešāk, lai kāds no tiem nepazūd un nerada problēmas. Kā arī - saskaņā ar noteikumiem latviešu valodā personai drīkst būt ne vairāk kā divi uzvārdi (tas ir - viens dubultuzvārds), ko savelk kopā ar defisi. Savukārt par vārdu daudzumu nekas nav teikts, tāpēc starp tiem neko neliek, lai neveidotos kaut kādas dīvainas konstrukcijas, kā Anna-Solvita-Petronela Bērziņa-Krūmiņa. Tāpat - ja personai ir vairāki vārdi, nereti biežāk lieto vienu - tas ir - personvārdi ir nedaudz patstāvīgāki nekā uzvārdi, tādēļ arī netiek sadefišoti.
Neatbildēts pagaidām paliek jautājums par ārzemnieku personvārdiem, kur defises tiek sastumtas visās spraugās visiem tiem Žaniem-Lukiem, Annām-Marijām un Pējiem-Fransiem. No vienas puses - ja mēs latviešu valodā tur neko neliekam, kāpēc gan lai liktu starp vārdiem, kas šā kā tā tiek pierakstīti latviešu valodā, no otras puses - Blinkena pie defišu tēmas 408. lapā raksta: "Ļoti bieži defise tiek lietota svešu īpašvārdu rakstībā." Tā nu šis jautājums pagaidām ir neatbildēts.
Nobeigumā atkārtošu to, ar ko sāku un ko gribēju pateikt: dubultuzvārdus savieno ar defisi, nelietojot atstarpes.
27/02/2012
Punkts (pieturzīme, nevis darbu mešana pie malas!)
Februāris ir gada īsākais mēnesis - atruna, kas der jebkādai neizdarībai un slinkošanai!
Gada īsākajam mēnesim piedien mazas lietas. Mazākais, kas atrodams tekstā latviešu valodā - punkts. Droši vien visi par punktu visu zina, tāpēc pastāstīšu pāris specifiskākas lietas.
Punktu lieto aiz arābu cipariem, kas apzīmē kārtas skaitli. Punkts aiz kārtas (kārtas - pirmais, otrais, .. simtais, .. miljonais utt.; pamata - viens, divi, .. simts, .. miljons utt.) skaitļiem sastopams vien nedaudzās valodās, tostarp latviešu. Lietuvieši un citas tautas izlīdzas ar apzīmējošām konstrukcijām un ko tik vēl ne, lai norādītu, kā skaitlis pareizi jāsaprot - kā kārtas vai pamata. Jo ir starpība - es šodien šokolādi ēdu 1 reizi un es šodien šokolādi ēdu 1. reizi (= es šodien ēdu vienu reizi; es šodien ēdu pirmo reizi).
Pierakstot datumu, būtu labi atcerēties, ka aiz visiem kārtas skaitļiem jāliek punkts - arī aiz gada, piemēram, sviestmaize derīga līdz 30.02.2012. No skolas laikiem visi droši vien atceras, ka aiz romiešu cipariem punktu neliek. To atļaujas iekabināt vien tad, ja brašais romiešu cipars viens pats veido veselu teikumu.
I. Kartupeļu mizošanas apskats.
II. Kartupeļu vārīšanas apskats.
Latviešu valodā, pierakstot laiku, starp stundām un minūtēm liek punktu, nevis kolu, kā daudziem labpatīk. Piemēram, pagrīdes saldumu veikals šodien strādā no 15.00 līdz 17.30. Reizēm ziņās vai citos tekstos apaļas stundas mēdz pierakstīt ar diviem cipariem, nulles minūšu vietā nemaz nepūloties ieklabināt. Jāteic, ka man subjektīvi labāk tīk, ja tās nulles tur tomēr ir - tā tekstā ir vieglāk orientēties un pamanīt būtisko (ja šis būtiskais ir laiks).
Senākos laikos punktu lika arī starp garāku skaitļu cipariem, lai tos būtu ērtāk uztvert. Mūsdienās latviešu valodā izlīdzas ar atstarpi, nekādus punktus neliek, jo tas var radīt pārpratumus - ej nu sazin - punkts ir tikai atdalītājs vai tomēr kāds to ierakstījis komata vietā. Uztveres ērtībai atdala pa trim cipariem, sākot no labās puses. Ja ir četrciparu skaitlis, atstarpi parasti nelieto. Piemēram, Alberts sapņoja pat fantastisku algu - par 123 000 latu gadā, taču saņēma vien 5000 latus.
Un nu tas, ko visi allaž vēlas zināt - paraksti vēstuļu apakšā. Tur punktus neliek - ne aiz paraksta, ne aiz vietas un laika, ja laiks pierakstīts ar vārdiem, ja datums minēts tikai arābu cipariem, tad punktu liek. Piemēram:
Dārgais Induli,
gaidīšu Tevi uz siltām vakariņām parīt pie siltumnīcas.
Ārija
Plēšauniekos
2012. gada 27. februārī
P.S. Ēdamo paņem līdzi pats - ko nu Tev kārojas!
Tiesa - es parakstoties priekšroku tomēr dodu vietai un laikam nominatīva, kaut gan arī lokatīvs ir pamatos - kur un kad bija rakstītājs, tapinot savu sacerējumu.
Gada īsākajam mēnesim piedien mazas lietas. Mazākais, kas atrodams tekstā latviešu valodā - punkts. Droši vien visi par punktu visu zina, tāpēc pastāstīšu pāris specifiskākas lietas.
Punktu lieto aiz arābu cipariem, kas apzīmē kārtas skaitli. Punkts aiz kārtas (kārtas - pirmais, otrais, .. simtais, .. miljonais utt.; pamata - viens, divi, .. simts, .. miljons utt.) skaitļiem sastopams vien nedaudzās valodās, tostarp latviešu. Lietuvieši un citas tautas izlīdzas ar apzīmējošām konstrukcijām un ko tik vēl ne, lai norādītu, kā skaitlis pareizi jāsaprot - kā kārtas vai pamata. Jo ir starpība - es šodien šokolādi ēdu 1 reizi un es šodien šokolādi ēdu 1. reizi (= es šodien ēdu vienu reizi; es šodien ēdu pirmo reizi).
Pierakstot datumu, būtu labi atcerēties, ka aiz visiem kārtas skaitļiem jāliek punkts - arī aiz gada, piemēram, sviestmaize derīga līdz 30.02.2012. No skolas laikiem visi droši vien atceras, ka aiz romiešu cipariem punktu neliek. To atļaujas iekabināt vien tad, ja brašais romiešu cipars viens pats veido veselu teikumu.
I. Kartupeļu mizošanas apskats.
II. Kartupeļu vārīšanas apskats.
Latviešu valodā, pierakstot laiku, starp stundām un minūtēm liek punktu, nevis kolu, kā daudziem labpatīk. Piemēram, pagrīdes saldumu veikals šodien strādā no 15.00 līdz 17.30. Reizēm ziņās vai citos tekstos apaļas stundas mēdz pierakstīt ar diviem cipariem, nulles minūšu vietā nemaz nepūloties ieklabināt. Jāteic, ka man subjektīvi labāk tīk, ja tās nulles tur tomēr ir - tā tekstā ir vieglāk orientēties un pamanīt būtisko (ja šis būtiskais ir laiks).
Senākos laikos punktu lika arī starp garāku skaitļu cipariem, lai tos būtu ērtāk uztvert. Mūsdienās latviešu valodā izlīdzas ar atstarpi, nekādus punktus neliek, jo tas var radīt pārpratumus - ej nu sazin - punkts ir tikai atdalītājs vai tomēr kāds to ierakstījis komata vietā. Uztveres ērtībai atdala pa trim cipariem, sākot no labās puses. Ja ir četrciparu skaitlis, atstarpi parasti nelieto. Piemēram, Alberts sapņoja pat fantastisku algu - par 123 000 latu gadā, taču saņēma vien 5000 latus.
Un nu tas, ko visi allaž vēlas zināt - paraksti vēstuļu apakšā. Tur punktus neliek - ne aiz paraksta, ne aiz vietas un laika, ja laiks pierakstīts ar vārdiem, ja datums minēts tikai arābu cipariem, tad punktu liek. Piemēram:
Dārgais Induli,
gaidīšu Tevi uz siltām vakariņām parīt pie siltumnīcas.
Ārija
Plēšauniekos
2012. gada 27. februārī
P.S. Ēdamo paņem līdzi pats - ko nu Tev kārojas!
Tiesa - es parakstoties priekšroku tomēr dodu vietai un laikam nominatīva, kaut gan arī lokatīvs ir pamatos - kur un kad bija rakstītājs, tapinot savu sacerējumu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)