pirmdiena, 2012. gada 26. marts

Sīkums, bet patīkami - dubultuzvārdi

Bija reiz tāda nepiedienīga anekdote, kas beidzās ar frāzi "sīkums, bet patīkami". Nestāstīšu, jo nepiedienīga, bet pastāstīšu par kādu citu sīkumu, kā ievērošana vērš manu (un citu ļaužu)  ikdienu patīkamāku.

Tātad - dubultuzvārdu rakstība. Jau no tās nelaimīgās dienas, kad kāds izdomāja, ka cilvēkam var būt vairāk par vienu uzvārdu, radās grūtības ar šo uzvārdu saistīšanu vienā veselā vienumā un konsekventu šī saistījuma lietošanu.

Latviešu valodā starp dubultuzvārda daļām lieto defisi - īsāko no tekstam paredzētajām strīpiņām BEZ atstarpēm abās pusēs. Piemēri: ejot garām Rīgas pilij, man vienmēr skumji ap sirdi par to, ka es tā arī ne reizi nebiju pie Vairas Vīķes-Freibergas uz tēju; Apolonija Priede-Apse nolēma pastāvēt zem bērza, līdz pāries lietus. (Tas ir pat likumos rakstīts, var apskatīt te: dokuments par īpašvārdiem.)

Tā, tas ir par dubultuzvārdiem. Par dubult-, trubult- un četrubultvārdiem - starp tiem nekādas strīpiņas neliek. Arī tas ir tajos pašos noteikumos, kur stāv rakstīts: "Ja personai ir divi vārdi, tos raksta vienu aiz otra un starp tiem nelieto nekādas pieturzīmes." 

Tiesa, nedaudz miglā tīts jautājums par to, kāpēc uzvārdus jāsavelk vienā veselumā, bet vārdi drīkst peldēt katrs savā universā. Nedaudz pameditējot par šo tēmu, aizdomājos līdz pavisam vienkāršām lietām - uzvārds mūsdienu pasaulē tomēr ir nedaudz svarīgāks personas identitātes rādītājs nekā vārds, un - ja uzvārdi ir divi, tad tie jāsakabina kopā pēc iespējas ciešāk, lai kāds no tiem nepazūd un nerada problēmas. Kā arī - saskaņā ar noteikumiem latviešu valodā personai drīkst būt ne vairāk kā divi uzvārdi (tas ir - viens dubultuzvārds), ko savelk kopā ar defisi. Savukārt par vārdu daudzumu nekas nav teikts, tāpēc starp tiem neko neliek, lai neveidotos kaut kādas dīvainas konstrukcijas, kā Anna-Solvita-Petronela Bērziņa-Krūmiņa. Tāpat - ja personai ir vairāki vārdi, nereti biežāk lieto vienu - tas ir - personvārdi ir nedaudz patstāvīgāki nekā uzvārdi, tādēļ arī netiek sadefišoti.

Neatbildēts pagaidām paliek jautājums par ārzemnieku personvārdiem, kur defises tiek sastumtas visās spraugās visiem tiem Žaniem-Lukiem, Annām-Marijām un Pējiem-Fransiem. No vienas puses - ja mēs latviešu valodā tur neko neliekam, kāpēc gan lai liktu starp vārdiem, kas šā kā tā tiek pierakstīti latviešu valodā, no otras puses - Blinkena pie defišu tēmas 408. lapā raksta: "Ļoti bieži defise tiek lietota svešu īpašvārdu rakstībā." Tā nu šis jautājums pagaidām ir neatbildēts.

Nobeigumā atkārtošu to, ar ko sāku un ko gribēju pateikt: dubultuzvārdus savieno ar defisi, nelietojot atstarpes.

9 komentāri:

  1. Pēc likuma bērnam vairāk par diviem vārdiem arī nedrīkst likt.

    AtbildētDzēst
  2. Kā ie ar dubulto uzvārdu locīšanu? Redzu, ka Vīķei-Freibergai esi izlocījusi katru no uzvārda daļām.. bet kā ir, piemēram, ar uzvārdu Lazda-Lazdiņš u.c., kas ir acīmredzamijau sākotnēji bijuši saistīti? Vai pareizi ir locīt katru no daļām vai tikai pēdējo.

    Ievai Lazda-Laziņai
    VAI
    Ievai Lazdai-Lazdiņai

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Loģiskāk šķiet locīt abus. Latviešu valoda tomēr ir fleksīva valoda (un no tā nevajag kaunēties).

      Dzēst
  3. Dotas atsauces uz novecojušiem, spēkā neesošiem MK noteikumiem.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Gramatikas normas mainās retāk nekā likumi. Te ir jaunāka redakcija ar tieši to pašu tekstu par dubultuzvārdu rakstību: http://likumi.lv/doc.php?id=85209

      Dzēst
  4. Ar lielu kavēšanos, bet vēlmi bilst savu sakāmo, tad nu vēstu:
    Lazda-Lazdiņš labi lokāms - Lazdam-Lazdiņam, attiecīgi Lazda-Lazdiņa `aizlokās` uz Lazdai-Lazdiņai.
    Franču dubultpriekšvārdi gandrīz visi latviski labi drusku `salokās / nošķeļas,noapaļojas`: Žanliks, Annamarija, Pjērfransuā [itin nemaz nav oficiozēts līdz šim!].
    Ar daudzajiem priekšvārdiem nav problēmu: Johans Hrizostoms Volfgangs Teofils [Mocarts], Džuzepe Fortunīno Frančesko [Verdi]; latviski (senlaikos) Anna Amālija Sofija Kalnkrūmiņa-Priede, (mūsdienās) Helēna Ingrīda Kalniņa-Egle. Pie dubultuzvārdiem ieteikums: `dubult-, trubult- un četrubultvārdiem` vietā lietot `dubult-, trīskārš-, četrkārš-`, kaut kursīvs jau drusku izlīdzina, izrullē (kā mīklu), saliek robos. Tas pats ar `netiek sadefišoti` - netiek sadefisēti [kas arī, protams, nekāds oficiozais risinājums - vārdveides ziņā - nav].
    MK Noteikumi ir pavisam jēdzīgi (abās visās versijās). Sevišķi man tīk jidiša cilmes [Silbermann, Goldmann] vārdu latviskošana ar -manis, neatkarīgi no tā, vai nāk no latviešu, krievu, angļu, spāņu, vācu, franču, somu, norvēģu vai vēl citas valodvides: Goldmanis, Fleišmanis, Cimmermane, Kacnelsonellenbogenmane...

    AtbildētDzēst
  5. Ar Valdi ir tā, kā teikts, bet jāņem vērā, ka vairākzilbju vārdos (Miervaldis, Druvvaldis, Tālivaldis) līdzskaņu mija tomēr iraid : Tālivalža Dekšņa koncerts Domā utt. [te ir pareizi, bet priekšstatījumā man uzrādās Dekšņa - n bez komatiņa...]. Tagad jau uzrādās pareizi [ceru].

    AtbildētDzēst
  6. Sveiki!
    Pavisam novēlots jautājums par dubultuzvārdu tēmu – kā ir ar latīņamerikāņu uzvārdiem? Viņi tradicionāli lieto divus uzvārdus – tēva un mātes (sievietes pēc kāzām – tēva un vīra, ja izvēlas to mainīt). Piemēram, Gabriel García Márquez latviski zināms kā Gabriels Garsija Markess (Garsija ir tēva uzvārds, Markess – mātes), un defise parasti netiek lietota. Kāpēc tā? Vai kāds likums to pamato?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Visticamāk, tā ir vienkārši tradīcija. Jo:

      Latviešu valodas ekspertu komisija 2008. gada 5. marta sēdē (protokola Nr. 10) pieņēma un 23. aprīļa sēdē (protokola Nr. 11) apstiprināja šādu citvalodu uzvārdu rakstības principu latviešu valodā:

      civilstāvokļa aktu reģistrācijas dokumentos citvalodu dubultuzvārda daļas latviešu valodā savieno ar defisi, dubultuzvārda oriģinālformu norādot iekavās. Defisi neliek, ja dubultuzvārda daļas savieno ar mazo burtu rakstīta uzvārda sastāvdaļa de, van, fon u.tml.

      Piemēri: Anna de Butkeviča-Mirska, Klotilde van der Stūla-Vollebeka;

      bet Anna Mirska de Butkeviča, Klotilde Vollebeka van der Stūla.

      Dzēst