"Nekavējoši" - ko ar to lai iesāk?

Ir man tāds profesionālais kretīnisms - no rīta klausos, kā diktori (cits labāk nostādītā balsī, cits drebelīgāk) lasa ziņas, un domās laboju viņu sacīto. Sīkumos, protams. Mēdz teikt, ka filologiem nav sliktu vārdu. Tā ir, ja vien šie vārdi atrodas pareizajā kontekstā.

Tā nu neliels veltījums rīta ziņās bieži dzirdētajam vārdam "nekavējoši". Nezinu, vai kāds par to ir aizdomājies, bet jau pirmsākumu pirmsākums - skaidrojošā vārdnīca - bilst, ka šāds vārds būtu nevēlams. Te vajadzētu nedaudz plašāk uz šo draugu palūkoties, nevis vienkārši izmest mēslainē pie miskastēm, benčikiem un birstēm.

"Nekavējošs" pēc saviem radu rakstiem būtu lokāms darāmās kārtas tagadnes divdabis, kam pēc būtības un sūtības būtu jānosauc priekšmeta vai dzīvas būtnes stāvoklis, kādā tas atrodas kādu laiku (neba nu pati izdomāju - norakstīju no 7. klasei domātas mācību grāmatas). "Nekavējoši" - attiecīgi no šāda divdabja darināts apstākļa vārds vai arī šī divdabja vīriešu dzimtes daudzskaitļa forma.

Ar divdabi būtu diezgan vienkārši - nosauc kaut ko tādu, kas nekavē, piemēram, Tantes pie trepju telpas rādīja ar līkiem pirkstiem uz pirmklasniekiem, kas laikus devās uz skolu, un čukstēja: "Re, nekavējoši bērni." Mazais Pēterītis lidostā pētīja sarakstu un centās atrast kaut vienu nekavējošu lidmašīnu.

Izdomāt pareizus piemērus ar apstākļa vārdu ir nedaudz sarežģītāk. Nu, piemēram, Ivars, ieraudzījis, ka pulkstenis rāda 21.55, nekavējoties devās lēnā skrējienā uz bodi. Viņam tas izdevās nekavējoši - paspēja laikus. Govs rāja mietu, pie kura bija piesieta: "Tu mani kavē! Pārstāj uzvesties kavējoši un uzvedies ne-kavējoši!"

Lai arī cik no zaļas zāles izpīpēti piemēri arī neliktos, tīri gramatiski tie ir pareizi (cits jautājums - cik viegli saprotami). Nepareizi šis vārds ir tad, ja to lieto kā vārda "immediately" tulkojumu, piemēram, Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoši. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja nekavējošu mātes rīcību šīs problēmas risināšanā.

Šādi nav pareizi un tā darīt nevajag, pamatojumu sk. iepriekš. Pareizāk būtu vai nu lietot tūlītēji, nekavējoties vai uzreiz, vai arī pārveidot teikumu: Bedres sasniedz milzu apmērus, vīriem ar lāpstām jārīkojas nekavējoties. Ivariņš, palicis bez brokastu putras, pieprasīja tūlītēju mātes rīcību šīs problēmas risināšanā // pieprasīja, lai māte rīkotos tūlīt.

Nu tā apmēram.

Papildināta: 14.04.2013.

Pēc šī ieraksta nolēmu pajautāt arī Kušķa domas (ielūkojoties grāmatā, protams). Izrādās, pret vārdu "nekavējoši" vērsies jau Endzelīns, novērtējot to kā nelaimīgu vārdu, kas, iespējams, radies kancelejās, mēģinot atdarināt krievu valodas vārdus "ņemedļiteļno" un "nezamedļiteļno". Tiesa, neko daudz vairāk par to, ka jālieto tikai un vienīgi pareizais vārds "nekavējoties", Kušķis gan nepasaka.

Mazās ikdienas rūpītes

Reizēm, tu, cilvēks, meklē atbildi uz kādu dīvainu jautājumu un pēc tam brīnies, ka atbilde atradusies kādā gaužām necerētā vietā - paša galvā!

Ar mani tā pēdējā laikā tā gadās, domājot par valodu. Līdz šim es tikai maigi košļāju valodniecības teoriju un interpretēju to sev saprotamākā formā. Bet nu dažas lietas pašas pārstrādājas man galvā un top skaidras.

Vakar es domāju par kādu jautājumu, par kuru, šķiet, varētu prātot es vienīgā. Man šķiet, citus tādas problēmas nenomoka - kādu locījumu lietot ar vārdu "palūgt" - datīvu vai akuzatīvu - palūgt klientus vai palūgt klientiem?

Tad es to gluži kā matemātikā reducēju formu līmenī - nenoteiksme+ko? / nenoteiksme+kam?. Ievietoju citu mainīgo, un rezultāts tapa skaidrs - lūgt maizi / lūgt maizei. Objekta un subjekta attieksmes!

Sajutos teju vai kā svēto grālu atradusi - ja kāds lūdz paņemamu lietu (vienkāršojot), tad viņš lūdz "ko?"; ja lūdz kādam, tad lūdz "kam?". (Palūgt draugam naudu // palūgt draugus Dievam.) Protams, ir vēl vesels klājiens papildu teorijas (piemēram, vārdnīcā pie vārda "lūgt" ir "kā?" - lūgt maizes). Ja kāds grib pētīt, var rakt, bet es atbildi uz savu visnotaļ vienkāršo jautājumu atradu (un sajutos dižen priecīgi).

Otra lieta - šodienas meditācija par tēmu "kā lai paskaidro, kāpēc es izlaboju to, ko izlaboju".

Savienojiet iesūtni ar sociālajiem tīkliem, un tā automātiski atjaunina adrešu grāmatu ar jūsu kontaktpersonu jaunāko informāciju.

Savienojiet iesūtni ar sociālajiem tīkliem, un tā automātiski atjauninās adrešu grāmatu ar jūsu kontaktpersonu jaunāko informāciju.

Tātad - kā lai paskaidro, kāpēc tagadne tomēr zaudē cīņā par vietu nākotnei. Protams, atbilde ir elementāra un pat piektklasniekam nenāktos domāt, bet es tomēr padomāju, līdz izomāju.

Kaut arī teikumam ir divas neatkarīgas daļas, tās vēsta par kaut ko vienu, līdz ar to darbības vārdu laikiem jābūt saskaņotiem. Tā kā ir minētas divas darbības - savienošana un atjaunināšana, nedaudz jāpievēršas to savstarpējām attieksmēm. Ir visai skaidri redzama cēloņsakarības nozīme (re, kādus garus vārdu es protu rakstīt!) - atjaunināšana var notikt tikai tad, ja ir bijusi savienošana. Līdz ar to abi darbības vārdi nevar tikt lietoti tagadnē, jo darbības nenorisinās vienlaikus. Ja viena ir tagadnē, tad otrai jābūt nākotnē.

Vēl kāds variants - var lietot divdabi. Bet to gan labāk tikai tad, ja skaidrs, ka darbības notiek reizē. Piemēram, Ar skaļu blīkšķi saplīstot krūzei, kaķis palēcās gaisā par triju augumu tiesu. Var taču būt tā, ka kaķis lido gaisā tik ātri pēc krūzes plīšanas, ka izskatās pēc vienlaicīgas darbības?

Izlasīju vēlreiz piemēru par kaķi un iedomājos, ka komats šī teikuma pirmajā daļā varētu krietni vien mainīt nozīmi, ja būtu lietots šādi: Ar skaļu blīkšķi, saplīstot krūzei, kaķis palēcās gaisā par triju augumu tiesu. Mazie filologu prieciņi.

Un tagad es iešu padomāt - dzīve ir lieliska vai tomēr visai nožēlojama, ja viens no priecīgākajiem prieciņiem ir spēlēšanās ar komatiem un vienas saknes vārdu atkārtošana teikumā.