Ko darīt Uldim, Raitim un Artim?

Pirms dienām dažām man tepat komentāros pajautāja, ko Uldim ar sevi darīt - mīt to līdzskani lokot vai tomēr nemīt. Atbildēju pēc labākās sirdsapziņas, bet bez avota sev aiz muguras. Šeku reku - kamēr šodien darbā nebija elektrības, tikmēr notika kabineta literatūras apzināšana (jā, pat vērot žūstošu krāsu ir interesantāk salīdzinājumā ar sēdēšanu pie datora ne tikai bez interneta, bet arī bez elektrības).

Tātad - atradās maza grāmatiņa "Valodas aktualitātes". Protams, nav tik uzticams informācijas avots kā akmens bluķi, uz kuriem bauslības iekaltas, tomēr šā kā tā tāds izdevums ir labāks par "viena tante teica".

Otrās deklinācijas vārdos vienskaitļa ģenitīvā (un daudzskaitļa daudzos locījumos) notiek līdzskaņu mija. Tā kā personvārdos tas var radīt labskaņas problēmas, ir ieviests mazs likumiņš. Divzilbju īpašvārdos, kas beidzas ar -tis vai -dis, pēc tradīcijas nav līdzskaņu mijas. Tas attiecas uz tādiem vārdiem kā Aldis - Alda, Uldis - Ulda, Gatis - Gata, Artis - Arta, Raitis - Raita, Rūdis - Rūda u.c.

Piemēri gludākai lietošanai. Kaimiņš savā dārzā atrada aizdomīgus veļas gabalus un klusībā sev jautāja - vai tie gadījumā nav Gata? Artis lepni pie auto durvīm pienagloja plāksnīti ar uzrakstu "Arta jaunais braucamais".  Matilde, cerot izpelnīties Ulda labvēlību, ar drāšu birsti tīrīja baložu nedarbus no vējstikla.

Tiesa - pie vārda Valdis bez formas Valda minēta arī forma Valža. Pieņemu, ka tas tādēļ, ka likums nav vis akmenī cirsts, bet gan tradīcija. Un tradīcijām mēdz būt arī tradicionāli izņēmumi.

BET - tajos vārdos, kas ar -tis vai -dis nebeidzas, līdzskaņu mija ir nepieciešama. Ja līdzskani nevar samīkstināt, jāpiekabina j burts. Piemēram, Aivis - Aivja, Uvis - Uvja, Raivis - Raivja (tāpat kā cirvis - cirvja).

Šķiet, ar citiem otrās deklinācijas īpašvārdiem viss būtu skaidrs - tur notiek līdzskaņu mija - Dagnis - Dagņa, Hermanis - Hermaņa, Laimnesis - Laimneša, Indulis - Induļa.

Starp citu - teorētiski līdzskaņu mija notiek arī vārdos, kas beidzas ar -ris, bet praktiski rakstos tā netiek atspoguļota - neviens nemīl mīksto ŗ (laikam tāpēc, ka mīkstais). Marģeris - Marģeŗa, Nauris - Nauŗa.

Tiesa, mazais informācijas avots nesniedz padomus daudzskaitļa locījumiem - ko darīt, ja vienā vietā netīšām pulcējas pieci Valži (vai Valdi?), Ulži (vai Uldi?), Raiti (vai Raiši?). Daudzskaitlī līdzskaņu mija ir teju visos locījumos, un tad var parādīties dikti savdabīgas formas. It kā likumam par līdzskaņu mijas ignorēšanu vajadzētu attiekties arī uz daudzskaitli, bet minēts tas nav. Par šo jautājumu informācija vēl būs jāpameklē.

Personvārdi ar galotni -us

Oi, kā tauta šodien kasījās portālā "Satori" galīgi ne par tēmu, bet gan par uzvārdu locīšanu. Diskusija te komentāros par uzvārdu Poškus. Kā locīt un vai locīt. Cik ļoti locīt un vai prātīgāk nebūtu tomēr nelocīt. Kā uzvārda nēsātājs pats sevi loka utt. No vienas puses - interesanti, no otras puses - muļķība mēdz izsaukt vardarbīgas tieksmes. Labi, neiztirzāšu sāpīgu tēmu par to, kurš un kāpēc ir muļķis, labāk pastāstīšu, kā nebūt muļķim.

Mūžīgā sāpe par to, kā locīt trešās deklinācijas (beidzas ar galotni -us un ir vīriešu dzimtē) īpašvārdus. Kā locīt vārdus Mikus, Poškus, Markus, Ingus un tamlīdzīgus vārdus? Vienmēr atrodas kāds, kurš virtuozi mēdz izlocīt vārdu tā, ka izlasot smadzenes apmet kūleni un viena acs sāk raustīties.

Kas tas par fenomenu? Ja jāloka tirgus, medus vai ledus, viss iet rūkdams, tikko vārds ir ar lielo burtu, iestājas lingvistiskā amnēzija un mēs neko vairs neprotam. Skumji.

Izrādot cieņu visiem cilvēkiem, kuriem nācies ciest tādēļ, ka viņu vārds vai uzvārds ir trešajai deklinācijai piederīgs, ievietošu mazu tabuliņu par to, kā jāloka trešās deklinācijas lietvārdi. Starp citu - visiem tiem, kas grib sevi vai citus pārliecināt par to, ka uz īpašvārdiem var attiekties citi locīšanas noteikumi, iesaku palūkoties likumos- divpadsmitajā punktā stāv rakstīts, ka īpašvārdus ar galotni -us loka pēc lietvārdu locīšanas parauga. Tik vienkārši.

Tātad - trešās deklinācijas lietvārdu locīšana

N. kas?    -us     medus, Mikus
Ģ. kā?     -us     medus, Mikus
D. kam?  -um    medum, Mikum
A. ko?     -u     medu, Miku
L. kur?    -ū     medū, Mikū
V. -         -u     medu! Miku!

daudzskaitlis
N. -i          ledi, Miki
Ģ. -u         ledu, Miku
D. -iem     lediem, Mikiem
A. -us       ledus, Mikus
L. -os       ledos, Mikos
V. -i         ledi! Miki!


Varētu jau arī norādīt avotu, kur smelties zināšanas, bet šajā gadījumā tas būtu apmēram tāpat, kā matemātikā norādīt avotu tam, kur var pārbaudīt, ka 2+2=4. Locīšanas tabulas var atrast jebkurā pamatskolai domātā latviešu valodas mācību līdzeklī.

Tā, vēl viena piebilde par uzvārdiem - kā zināms, tādi uzvārdi var gadīties arī daiļā dzimuma pārstāvēm. Ja tā gadās, tos loka tāpat kā vīriešu dzimtes uzvārdus, izņemot datīvu - vienskaitlī datīvs sieviešu dzimtē būs ar galotni -ui - Santai Didžui, daudzskaitlī datīvā - galotne -ūm - Santām Didžūm. Visur citur - dragā ar vīriešu dzimtes galotnēm, kas ļoti labi der:
kas? - Didžus,
kā? - Didžus, 
kam? - Didžui,
ko? - Didžu,
kur? - Didžū, 
V. - Didžu!

Te 41. punktā tas ir minēts: likumi.