"Un es tieši gāju vārdu meklēt..." ...es arī.

Bija tā...

Caur manām acīm dienā iziet visai daudz ziņu un preses relīžu, un dažas tur arī aizķeras. Jau pērn biju ievērojusi, ka O. Vācieša memoriālajā mājā notiek valodas pasākumi "Un es tieši gāju vārdu meklēt". Un ko domājies - uzzinu, ka tādi valodas vakari būs arī šogad. Ziņa bija apmēram šāda:

Rīga, 20.janv., LETA. Arī šogad Latviešu valodas aģentūra (LVA) turpinās tradīciju un jau trešo gadu katra mēneša pēdējā trešdienā aicinās uz valodas vakariem "Un es tieši gāju vārdu meklēt" Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, aģentūru LETA informēja LVA projektu vadītāja Velga Līcīte.


Lai arī cilvēki dzimtajā valodā justos kā mājās un uzzinātu, ko par valodu pašlaik domā valodas meistari - rakstnieki, dzejnieki un tulkotāji -, LVA sadarbībā ar Vācieša memoriālo muzeju jau trešo gadu turpina rīkot valodas vakarus, kuru moto ir Vācieša dzejoļa vārdi "Un es tieši gāju vārdu meklēt".

Par vārda meklējumiem un atradumiem, valodu un literatūru laikmetu griežos un valodu kultūrvēsturiskā skatījumā Vācieša memoriālajā muzejā Rīgā, O. Vācieša ielā 19, tiks spriests katra mēneša pēdējā trešdienā plkst.18. Valodas vakaru apmeklējums būs bez maksas.

Pasākumā īpaši gaidīti skolotāji un skolēni, lai iepazītos ar tautā iemīļotiem rakstniekiem un dzejniekiem.


Ko gan man vairāk vajag - saberzēju rokas, sagaidu pareizo dienu, kad man ir brīvs vakars un tur viss notiek, un dodos ceļā. Domās asinu prātu, domāju, par kādiem interesantiem valodas jautājumiem varētu spriest vakara goda viesi, cik aktīva publika varētu būt diskusijās, cik daudz jauna uzzināšu un kā iedvesmošos. Jūs redzas iepriekš teiktajā to pašu, ko nu redzu es? - Jā, pārāk daudz es gaidīju no tā pasākuma.

Transports - desmitais tramvajs vai divdesmit piektais autobuss. Izvēlos tramvaju. Aptuveni apskatos kartē, kur tālāk jāiet, šķiet, ka nojausma ir. Tiesa, kad tiku līdz izkāpšanai no tramvaja nedaudz pirms sešiem, nemaz nebiju tik droša, ka tiešām zinu pareizo virzienu. Pirms manis tieši izkāpa gara auguma vīrietis ar palielu ādas plecu somu. Es nodomāju - šis džeks noteikti iet uz to pašu pasākumu. Nekļūdījos, kā izrādījās vēlāk. Uz Vācieša muzeju strīpām vien plūda pensionētā inteliģence - dāmas labākajos gados, kas pirms pasākuma sākuma cītīgi strēba tēju un apsprieda savas vainas.

Nākot uz muzeju, es klusībā iedomājos - tas varētu būt tāds saietu vakars, kur dāmas labākajos gados nāk ar groziņiem - kūkām, pīrāgiem, cepumiem - un lieliski pavada laiku intelektuālā sabiedrībā. Gandrīz iespurdzos, ieraugot, ka tur tiešām ir kafijas galds. Tiesa, vien kādi 5% no tā, ko es biju paspējusi uzburt savā iztēlē kā dāmu kulinārijas paraugdemonstrējumu.

Kāpēc es tik gari rakstu par niekiem, bet ne par pašu pasākumu? Jo pasākums bija tāds, ka tapetes varētu sākt lobīties no sienām aiz garlaicības. Paskaidrošu, kāpēc.

Ja kāds sola valodai veltītus vakarus, valodnieki kaut kā perversi iedomājas, ka tur būs kaut kas ar valodniecību saistīts - psiholingvistiskie vārda izvēles aspekti, sociolingvistiskie valodas lietojuma faktori, morfēmu izvēle eifonijas panākšanai tekstā u.tml. Nu - tādas interesantas lietas, kas tieši saistītas ar tekstveidi un ļoti labi atbilst pasākuma nosaukumam "Un es tieši gāju vārdu meklēt". Sacerējos...

Pasākums sākās ar Liānas Langas apcerējumu par Rokpeļņa dzīvi un dzeju. Garš apcerējums bez jebkādas asprātības, ieinteresētības vai saistošuma dzirksts. Viss labākajās literatūrzinātnes lekciju tradīcijās, ko es augstskolā no sirds ienīdu.

Kad pie vārda tika pats Rokpelnis, pirmais, ko es pamanīju - balss viņam ir kā tam zilonim no multenes par 38 papagaiļiem. No punkts punktā. Varbūt viņš to lomu arī ir ierunājis, ko var zināt.

Pasākumā pusotru stundu tika runāts par visu ko, tikai ne par valodu. Visa saruna izskatījās pēc tādas intelektuālu cilvēku tikšanās, kas lēni un bez degsmes apspriež visiem zināmas lietas no sava skatpunkta - par reliģiju, par bohēmu, padomju gadiem, kafejnīcu "Kaza", dogmām, kristiešiem, austrumu reliģijām, Rokpeļņa dzīvi un bērnību pie vecāsmātes. Un vēl visādus niekus.

Tā kā es nelaimīgā kārtā biju apsēdusies pārāk tālu no durvīm, mēģināju noturēt sevi nomodā ar piezīmju rakstīšanu. Pierakstīju daudz. Un skumu, ka man nav viedtelefona, lai varētu visu to pasākumu komentēt tviterī.

Valodniecībai tuvākā lieta, kas šajā pasākumā bija - Rokpeļņa nepareizie "e". Neviena paša platā "e", visi šaurie! Un tā vēl vajag mācēt! (Ja jums liekas, ka tas nav nekas īpašs, pamēģiniet skaļi pateikt "tēvs" un "vēsture" ar šauro "e"!)

Tātad - sausais atlikums no šī pasākuma. - Literātu un es nezinu kādu ļaužu tikšanās, kas domāta tam, lai klusi sēdētu un klausīties, ko par dzīvi un dzeju gudri spriež divi priekšā sēdošie. Publika nekādās sarunās iesaistīta netiek, bezkaunīgākie paši atgādina par savu klātbūtni un iestarpina pa vārdam.

Tā kā šo pasākumu atbalsta Latviešu valodas aģentūra, es joprojām nesaprotu - kur tur ir valoda?! Ja kāds zina, lūdzu, pasakiet, citādi es te sāku pavisam slikti domāt.

Turpmāko pasākumu kalendārs te: Valodas vakari.