uz šo ierakstu mani pamudināja sīka saruna sīko sarunu vietnē - tviterī.
tvitersaruna lieliski ilustrē manu iepriekš pausto apgalvojumu par to, ka valodnieki ir sūdabrāļi, kas nerimdami cepsies par tām trim valodas lietām, ko katrs zina, bet citi ne (piemēram, ak, šausmas, šī sabiedrības atlieka ka no kad neatšķir; šausmas, kā var tā nesaprast starpību starp jutīgs un jūtīgs; kas, šim cilvēkam kādas īpašas privilēģijas, ja drīkst tik kroplīgi sacīt ģenetīvs?! utt.). cepsies, bet neiesprings kaut ko darīt lietas labā, jo var gadīties, ka kāds uzdod kādu sarežģītu jautājumu, par kuru nav gadījies citus lamāt. tā kā nevienam negribas izskatīties kā muļķim, labāk ir klusēt un cepties savējo vidū, jo tie neprasīs tādas kutelīgas lietas kā: ja pašreiz ir pareizā forma, tad kāpēc ir forma patlaban, kāpēc konstrukcija par spīti uzskatāma par sliktu, kāpēc līdzpilsoņi ir slikts vārds u.tml.
saruna ar @ammarita (lai viņa man atvaino, ka izmantoju kā piemēru, tas vienkārši pats gadījās pa rokai, bet daudz ir šādu gudrinieku uz pasaules).
tātad, @ammarita: Visus, kuri lieto konstrukcijas "nav biļete, nav nauda" (vai tamlīdzīgas), ir vēlme sist un slānīt. Ilgi. Ar lielu bomi.
tad es savā visgudrībā bildu: protams, tas ir vienkāršāk, nekā mīlīgi paskaidrot, kas par vainu!
savukārt viņa: Kopš kura laika mīlīga paskaidrošana iedarbojas?
diži sadusmojos un neko neatbildēju. viņa laikam manu klusēšanu uztvēra kā piekrišanu, kaut gan patiesība ir visai otrāda.
ar šo ierakstu vēlos apgāzt tēzi, ka mīlīga paskaidrošana nedarbojas. man drīzāk liekas, ka cilvēki ļoti ietekmējas viens no otra, līdz ar to izplatās ar mazāk vēlamas īpatnības. ja patur prātā, ka tīrā valodā tāpat neviens nerunā, tad nav ko svīst, galvenais, kas jāatceras - kā ir pēc literārās valodas normām, jo, kā mēs lieliski atceramies, latviešu literārā valoda ir normēta.
ir vārdiņi, kas prasa, lai komplektā ar tiem tiktu lietots ģenitīvs un nekas cits (citādi vārdiņiem sāk sāpēt vēders un viņi ir ļoti nelaimīgi). šādi vārdiņi ir:
daudz,
maz,
vairāk,
mazāk,
nav,
trūkst,
vajag,
nevajag,
pietiek,
nepietiek.
piemēram, Juzikam vairs nav skapja. kad bija, tad tajā glabājās daudz apakšbikšu, vēl vairāk tur bija zeķu, jo tās, kā zināms, nāk pa pāriem. Juzikam nav naudas, ja būtu, viņš izņemtu skapi no lombarda. Juzikam pietiek rūpju, tāpēc par to, ka trūkst skapja, viņš domās vēlāk.
Kad es rakstu savus darbus, es ļoti bieži lietoju pavisam dīvainus vārdu salikumus, formas un pat izdomāju pats savus jaunvārdus. Man ir pilnīgi vienaldzīga Jūsu suga, jo uzskatu, ka viss attīstās arī valoda. Varbūt manis izdomāti vārdi vai arī to lietojums pēc 150 gadiem būs tie vislietotākie un vispareizākie. (:
AtbildētDzēstpetermint, tūliņ apbēdināšu Tavu dumpīgo garu, sakot, ka neko ārkārtēju un valodniecībai neierastu Tu nedari :)
AtbildētDzēstTava jaunrade (kas radošiem cilvēkiem vispār ir gluži normāla parādība) tāpat tiek pakļauta valodas likumiem, kas tiek uzņemti reizē ar mātes pienu. ja Tu vari izdomāt kādu vārdu, ko nevar atrast vārdnīcās, bet citi joprojām saprot, ko Tu ar to gribi sacīt, tas tikai pierāda, ka ir kādi universāli nosacījumi, kas šo sapratni nodrošina, ne? :)
lieliski, ka Tev valoda dzīva un plastiska! :)
Man, protams, prieks, ka Tev nācies sastapties tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri visu saprot ar mīlīgu paskaidrošanu.
AtbildētDzēstDiemžēl man divas reizes mācību gadā nākas pieņemt diplomdarbu kaudzes, kuru īpašnieki nekādi nespēj to pieņemt pat pēc trim skaidrojumu reizēm. Tas, lūk, esot viņu stils, nekas, ka neiekļaujas nekādās normās.
kur nu, ammarita... es kā reize esmu sastapusies galvenokārt ar tādiem, kas uz maniem dumjajiem jautājumiem vai nu neatbild, vai arī atbild tā, ka es tāpat neko nesaprotu! :D
AtbildētDzēstbet saviem diplomdarbu censoņiem vari pateikt, lai pietaupa savu stilu nezinātniskām publikācijām, ja ne - tad slānīt. ilgi. ar bomi!
(:
kas tās formām - vajag skapja, nevajag skapja? neviens tak tā nesaka. vajag skapi, nevajag skapi, nu, normāli.
AtbildētDzēst'vajag' un 'nevajag' ir mutanti, taisnība.
AtbildētDzēstviņiem itin labi pie sirds iet kā Ģ (kā?), tā A (ko?). šķiet, ka ģenitīva lietojums ar šiem diviem draugiem ir pagājušo laiku iezīme (piemēram, "vajag cimdu, vajag zeķu, vajag baltu villainīšu"). manām ausīm 'vajag' kopā ar Ģ izklausās pēc poētisma vai arhaisma, ko var lietot stilistiskos nolūkos. ja lieto ar akuzatīvu, tad izklausās pliekanāk un sadzīviskāk.