otrdiena, 2011. gada 1. februāris

cipari tekstā

var jau teikt, ka visādas pareizrakstības lietas ir tīrie sīkumi, bet jāliek aiz auss, ka visa dzīve sastāv no šādiem sīkumiem, un, jo rūpīgāk attiecas pret katru atsevišķo sīkumu, jo kvalitatīvāks viss dzīves sīkumu kopums.

ir viena tāda lieta, kam rakstītāji steigā mēdz dragāt pāri - skaitļi, kas izteikti ciparu formātā. pats par sevi saprotams, ka tūkstošus un miljonus daudz ērtāk parādīt ar cipariem, nevis vārdiem (viņš bija veikala trīssimt piecdesmit tūkstoš astoņi simti deviņdesmit ceturtais apmeklētājs), un te arī gadās kļūmes, ja rakstītājs savus ciparus neizlasa skaļi, līdz ar to aizmirst saskaņot ar citiem vārdiem.

ja lielāks vai mazāks skaitlis beidzas ar 1, tad jāsaskaņo vienskaitlī. piemēram, veikalā bija 2981 maizes klaips. izņēmums ir tad, ja saskaņojamā reālija ir daudzskaitļinieks, piemēram, Afanāsijs šodienas spēlē guva 71 vārtus.

tālāk - par ģenitīvu. ar to saistās visi desmitnieki, simti, tūkstoši, miljoni, kā arī padsmitnieki. tas tāpēc, ka šādās konstrukcijās skaitļa vārds ir galvenais, tas atbild uz jautājumu cik? un izsaka skaitu, daudzumu. piemēram, man ir vienpadsmit zeķu, Jānim ir 20 gadu, Annai savulaik bija 200 kaķu, Ivars gribētu mēnesī pelnīt 2000 latu, sētniecei Toņai bija miljons klientu.

jāteic, ka šādās konstrukcijās var lietot arī nominatīvu un akuzatīvu, bet tad mainās uzsvars. tiesa, ar apaļiem tūkstošiem gan vienmēr jālieto ģenitīvs, piemēram, pļavā ganījās 13 000 aitu, viņām kopā bija 13 000 ļipu un 52 000 kāju (tātad: trīspadsmit tūkstoši aitu, piecdesmit divi tūkstoši ļipu).

galvenais, kas jāatceras - ja teikumā ir skaitļi, tie pie sevis jāizlasa skaļi, un tad jau valodas izjūta pati pateiks priekšā, kā saskaņot teikuma locekļus.

11 comments:

  1. Iebilstu. Skaitļa vārds NAV vienmēr galvenais; galvenais ir tas, kādā locījumā jālieto tiešais vai netiešais papildinātājs pie attiecīgā darbības vārda.
    Ar to nelaimīgo skaitļa vārda (un tam sekojošā ģenitīva) iedomāto "virskundzību" bieži grēko žurnālisti, un tad varam redzēt tādus pirmajā brīdī mazsaprotamus veidojumus kā, piem.: "mēs aptaujājām 100 cilvēku", "mēs runājām ar 100 cilvēku", "mēs nosūtījām reklāmas materiālus 100 cilvēku" utt.
    (Normāli un cilvēcīgi būtu: "aptaujājām ... cilvēkus", "runājām ar ... cilvēkiem", "nosūtījām materiālus ... cilvēkiem", "pelnīt ... latus" utml.)

    AtbildētDzēst
  2. es savukārt nepiekrītu, ka minētie piemēri ir "mazsaprotami veidojumi", proti, tos var izlasīt arī citādi: "mēs aptaujājām simtu cilvēku", "mēs nosūtījām materiālus simtam cilvēku". tā ka nevar teikt, ka locījuma izvēle būtu galīgas auzas.

    piekrītu, ka nevar vienmēr skaitļa vārdu uzskatīt par galveno, bet - ja arī uzskata skaitļa vārdu par centrālo figūru, nav pamata to pārmest, ja vien izteikums ir loģisks.

    AtbildētDzēst
  3. Vai Jūs zināt daudz normālu latviešu cilvēku, kas teiktu "aptaujājām simtu cilvēku", "nosūtījām materiālus simtam cilvēku", "nopelnījām simtu latu", nevis "aptaujājām simts cilvēkus", "nosūtījām simts cilvēkiem", "nopelnījām simts latus"?... :)

    AtbildētDzēst
  4. piekrītu, ka nelokāmā forma ir daudz (ļoti, ļoti daudz) izplatītāka, bet tas neizslēdz lokāmās formas eksistenci :)

    AtbildētDzēst
  5. Tikai paradokss ir tāds, ka lokāmā forma (simtam, simtu u.c.) parasti parādās tikai tad, kad to attēlo ar cipariem, un pats žurnālists to visu teikumu nemaz balsī (vai pie sevis) neizlasa un nepadomā, cik dabiski vai nedabiski tas skan - jo viņam vienkārši galvā no skolas laikiem ir iedzīts, ka, lūk, ar tiem lielajiem skaitļiem ir "obligāti jālieto ģenitīvs"... :)

    AtbildētDzēst
  6. nu tādā gadījumā jāteic, ka trūkst autoritatīva materiāla, kas šīs ciparu būšanas saliktu pa plauktiem pilnīgi nepārprotami. es ņēmu vērā Valentīnu Skujiņu, kura saka, ka lietot var visus locījumus, bet, ja uzsvars ir uz skaitli, kas atbild uz jautājumu "cik?", tad jālieto ģenitīvs. tā kā neko citu rakstītā formā par šo jautājumu neesmu manījusi, tad ticu Skujiņai.

    AtbildētDzēst
  7. Nu lūk, Skujiņas tekstā (ja nu akurāt' gribas ticēt tikai priekšā uzrakstītam "autoritatīvam avotam", nevis savai valodas izjūtai, ko Jūs pati minējāt...) atslēgas vārds ir JA. "JA uzsvars ir uz skaitli".

    Bet cik tad ir tie gadījumi, kad uzsvars ir tikai uz skaitli?.. Tie varētu būt gadījumi, kad izteicējs ir izteikts ar darbības vārdu "būt", kurš ir tāds, kā mēdz teikt, semantiski vājš (semantically weak) vārds. Tāpēc arī "Man ir 20 gadu" un "Viņam ir 100 klientu" ir OK.
    Bet, ja izteicējs ir kāds cits darbības vārds, tad tas semantiski ņem virsroku un dabiskā valodas izjūta prasa, lai papildinātāja locījumu saskaņo ar to. Piemēram, "Viņš grib pelnīt 1000 latus", "Viņš runāja ar 100 klientiem". Apmēram tā.

    AtbildētDzēst
  8. piekrītu, pilnībā piekrītu. BET - kamēr kāds valodnieks ar vismaz diviem doktora grādiem kaut kur redzamā vietā nenodrukās pārliecinošu tekstu par to, ka Ģ ikdienā cilvēki lieto ārkārtīgi reti, tāpēc būtu ieteicams lietot ērtāk izrunājamus locījumus, es pieturēšos pie tā, ka var gan vienādi, gan otrādi :)

    AtbildētDzēst
  9. Bet kāpēc Jūs neticat pati sev? :) Kāpēc neticat tam, ko apkārt redzat, un tam, ko jūtat un saprotat? Jums taču arī, cik saprotu, ir kāda izglītība valodniecībā (minēšu - esat baltu filoloģijas maģistrante. Bet varbūt arī nē, tam patiesībā nav nozīmes). Kāpēc Jūs gribat, lai acīmredzamas lietas Jums kāds "ar diviem doktora grādiem" obligāti priekšā uzraksta? :(

    AtbildētDzēst
  10. baltu filoloģijas maģistre, ja gribam būt precīzi.

    es jūtos pārāk zaļa. lai arī ko es neteiktu par valodniekiem un viņu mazspēju radīšanā, filoloģiskas literatūras ir ārkārtīgi daudz. kamēr nebūšu apguvusi pietiekami, lai spētu redzēt gana plaši, tikmēr pieturēšos pie autoritātēm.

    AtbildētDzēst
  11. Nu re, beidzot kāds paskaidroja, kāpēc ir 1000 brīnumu, bet 1000 brīnumi, ko apskatīt.

    AtbildētDzēst