Vienlīdzīgie teik. loc. un apzīmētāji

Labvakar, manu mazo draudziņ. Lielā dzīves upe lēni plūst savu gaitu, jaunības maksimālisma audzinātos krūmus pieskalojot ar ikdienas rutīnas smiltīm, kas grauž acīs, mēģinot saskatīt, kur dzīvības kokam saknes sietas.

Tā, dienišķā poētikas deva nodrošināta. Daudz pēdējā laikā manā dzīvē izmaiņu bijis. Lielākā droši vien ir tā, ka nomainīju darbu (vai arī darbs nomainīja mani). Un, kā var redzēt, šis jaunais lieliskais darbs paņem visas manas domas, laiku un enerģiju. Lūk, tur arī aprakti visi neuzrakstītie emuāra ziņojumi – astoņu stundu darba dienā (+ stundā pusdienām, + divās stundās sabtranam).

Tā ka tā.

Lai Tavam nācienam uz šo ierakstu būtu kāda paliekošāka jēga, pastāstīšu arī šo to no valodas lietām.

Vienlīdzīgu teikuma locekļu saskaņošana ar kādu cimperlīgu apzīmētāju. Lai būtu skaidrāk – stāsts šodien būs par šādiem gadījumiem: Aina un Ivars ir gudri; apdomīgās Baiba un Ieviņa; Ģederts prot čigānu, pupiņu un latgaliešu valodu.

Kā man laipni pavēstīja Ceplīšu pāris savā lieliskajā grāmatā “Latviešu valodas praktiskā gramatika”, situācijas ir risināmas visnotaļ vienkārši, ņemot vērā, ka te vēstīts par trim gadījumiem.

1. Ja ir viens apzīmētājis pie vairākiem vārdiem. Piemēram, Pie galda stāvēja gudrie Aina un Ivars, spriedelējot par ēdiena ietekmi uz domāšanu; apdomīgie Roberts un Kārlis lēnām šļūca no kalna uz vecas auto riepas. Te svarīgi saprast, kāpēc ir lietots daudzskaitlis. Iemesls ir pavisam vienkāršs – pretējā gadījumā varētu domāt, ka apzīmētājs attiecas tikai uz tuvāko vārdu – Apdomīgais Roberts un Kārlis (nekas nenorāda, ka arī Kārlis būtu apdomīgs). Ainas un Ivara gadījumā ir vēl sarežģītāk – atšķiras dzimtes, tādēļ apzīmētāja saskaņošana tikai ar vienu vārdu nederēs, ja ir iecerēts, ka iezīme attiecas uz abiem. Tāpat arī jāpatur prātā, ka latviešu valodā vispārinošā nozīme ir vīriešu dzimtei, tādēļ, ja vien runa nav par 100% dāmu kolektīvu, vispārinošais apzīmētājs jālieto vīriešu dzimtē, piemēram, Galda labajā pusē sēdēja cienījami viesi – Ausma, Ārija, Brunhilde un Ījābs. Galda kreisajā pusē sēdēja agri ieradušās viešņas – Skaidrīte, Jautrite un Zeltīte.

2. Ja apzīmējamie vārdi ir dažādās dzimtēs – tad parasti saskaņo ar tuvāko, bet nepārprotamības labad var arī lietot vīriešu dzimtes daudzskaitli (vai atkārtot apzīmētāju). Piemēram – Agrā rīta stundā pa trolejbusa logu žēli skatījās mana tante un onkulis, viņiem blakus sēdēja piepūties večuks un balons, savukārt vadītāja vietā bija iekārtojušies gurķis un biete, kas cītīgi vēroja spožos kloķus un spožās pogas.

3. Ja divi vai vairāki vienlīdzīgi apzīmētāji ir izteikti ar ģenitīvu, apzīmējamais vārds parasti ir vienskaitlī, piemēram, Ēdnīcā uz gala karsti kūpēja biešu, skābu kāpostu, sēņu un zeķu zupa. Onufrijs, kurš prata tikai rumāņu un franču valodu, pēc smaržas izvēlējās tīkamāko virumu.

Kā redzams, valodas likumības nav pārāk sarežģītas, bet pilnībā nodrošināties pret pārpratumiem vai neskaidrībām šā vai tā nav iespējams. Kā reiz teica Mērfijs: “Jebko var padarīt muļķudrošu, bet pret pilnīgiem idiotiem nodrošināties nav iespējams.”