Nosaukumi, personvārdi un dusmīte

!!! Brīdinājums uz valodu pasistiem cilvēkiem ar vājiem nerviem - turpmākais teksts ir ieturēts emocionālos toņos un var saturēt literārai un koptai valodai neatbilstošas vienības!


Dusmīte manī mīt jau kādu laiciņu - te noplok, te uzplaiksna. Tēma - sena kā pasaule - personvārdi un uzņēmumu nosaukumi. Galvenokārt jau tie otrie.

Nu padomāsim, mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, kad informācijas ir bezgala daudz un vēl vairāk, kad uzņēmumu ir tik, ka ne saskaitīt, ne apzināt, un kad ziņas traucas kā vējš, raugot paspēt aktualitātes pīķī.

Un kas notiek? Tā vietā, lai pielāgotos straujajam dzīves ritmam, informācijas pārbagātībai un atvieglotu dzīvi sev un citiem, izvēloties vienkārši lietojamus un nepārprotamus uzņēmumu nosaukumus, uzņēmēji iet pretējo ceļu - spīd ar savām jaunrades spējām un oriģinālautoru dotumiem, radot ko tādu, ka katram normālam redaktoram noteikti gribas tiem uzņēmējiem sadot pa muti. Vai rokām. Vai abiem.

Tad nu par ciešanām pēc kārtas.

Sāpe Nr. 1 - loģiski neizdomājami uzņēmumu nosaukumi. Lūk, atnāk pie manis kolēģis un saka, ka jāizlabo "K-Rauta" uz "K-rauta", jo tā būs pareizi. Un tagad kāds man pasakiet - kā to normāli var zināt, m? Kā? Jo "Lursoftā", kur es mēdzu palīdzību meklēt gadījumos, kad skaidrības maz un vēl mazāk, ir vēl cita versija - "K rauta". Un šis vēl nav tas traģiskākais piemērs. "airBaltic" ir milzu uzņēmums, pie tā apmēram būtu pierasts, kaut gan arī - ja neviens nepateiks, ka pareizi ir šitā, tad var palikt nezinot (turklāt - pilnais nosaukums ir "Air Baltics Corporation" kaut kāds). Vai arī vēl kāds brīnums - "kim?". Kādos kafijas biezumos ir jāskatās, lai saprastu, kā to pareizi uzrakstīt un ko tas nozīmē? Tas esot saīsinājums no "Kas ir māksla?". Bet tādā gadījumā pareizi (nu - pēc pieņemtā latviešu valodā, kas kalpo tam, lai izskaustu no dzīves neskaidrības) būtu KIM? (par to jautājuma zīmi īsti nezinu, bet varbūt arī varētu atstāt, kaut gan var radīt pārpratumus ar teikuma beigām). Šo vaimanāšanu varētu turpināt bez gala. Es saprotu, ka visiem gribas būt oriģināliem un atmiņā paliekošiem, bet, manuprāt, atmiņā labāk paliek tas, ko var saprast, izrunāt un pareizi pierakstīt.

Sāpe Nr. 2 - nepareizi uzņēmumu nosaukumi. Jep, taisni tā, jo mēdz būt arī tādi. Parasti, ieraugot kaut ko pēdiņās, mēdzu uzmest aci, vai tur nav kāda kļūda ieviesusies, bet gadījumos, kad kļūda ir, nākamais solis ir nevis labot, bet gan doties uz "Lursoft", lai apskatītos, ka tas uzņēmums ir reģistrēts, jo var gadīties, ka reģistrēts ir ar visu kļūdu. Tipiskākais piemērs - "Ventspils naftas termināls". Ja zinātu, kurš to "terminālu" tur ir ielicis, aizietu un nosodoši paskatītos. Ļoti nosodoši. Termināls ir īpašības vārds, tāpat kā, piemēram, anāls banāls vai brūns, vai  optionāls. Lietvārds, kuram tur vajadzētu atrasties, ir terminālis, tāpat kā ir skaidrs, ka brūns zirgs var būt brūnis. Kur cilvēki skatījās, kad to nosaukumu reģistrēja?! Un vēl ir daudz jo daudz šādu brīnumu... Šī varētu būt laba tēma kādam konferences referātam - nepareizie uzņēmumu nosaukumi!

Sāpe Nr. 3 - Latvijas uzņēmumu nelatviskie nosaukumi. Saprotu, ka te tiek mērķēts uz starptautisku darbību, tāpat, kā, piemēram, mazi blogerīši sāk rakstīt blogus vai tvītot angliski, jo tur lielāks tirgus un nu tik visi viņus lasīs. Un tā - acīm noglāstot veikalu un citu iestāžu nosaukumus kaut vai tajā pašā Čaka ielā, acis ne reizi vien sametas pie nosaukumiem, kas galīgi nerada priekšstatu par valsti, kurā iestādījums atrodas. Visiem "starptautiski domājošajiem" varu ieteikt vienkāršu lietu - izvēlēties skanīgu uzņēmuma nosaukumu no senaizmirsto latviešu valodas vārdu pūra, raugot, lai tas būtu skanīgs, viegli izrunājams un bez diakritiskajām zīmēm. Ja vēl paveiktos atrast skaistu vārdu, kas atbilst nozarei, tad būtu laime pilnīga. Un tā vietā, lai līstu angliski saprotošajiem rietumiem tur, kur viens mīkstums sadalās divos, labāk būtu skaidrot, ko konkrētais labi skanošais vārds latviski nozīmē  un cik labi tas sasaucas ar nozari. Man šķiet, "Stenders" nenožēlo, ka nenosaucās par, teiksim, "Marco Ysterox". Par latvisku leksiku runājot - es šonedēļ gandrīz palecos aiz sajūsmas krēslā, ziņās lasot par leknu labību un kādu nelieti, kas slamstījās gar ēku.

Te iedvesmai variācija par tēmu, šķirstot Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu: kāzu salons "Abidivi", maiznīca "Abra", īpašo zālīšu veikals "Magone", spēka sporta piederumu veikals "Milna" u.tml.

Augusta "Deko" kā reize kafejnīcas "Maize" īpašniece saka to, ko es te gribēju pateikt: Itālijā ir vienkārši: ja tirgo pienu, tad veikals saucas "Piens". Ja tas ir restorāns, tad nesarežģījot - "Pipars" vai "Tomāts". Mums laikam gribas izcelties, būt stilīgiem, asprātīgiem. Cilvēki vienkārši ir kompleksaināki, tāpēc gribas ieviest kombinācijas, svešvārdus, kas it kā skan gudrāk.

Sāpe Nr. 4 - personvārdi. Es saprotu, ka cilvēkam, kādu nu vārdu vecāki iedevuši, ar tādu jādzīvo. Bet vecāki - nu kur prāts likt bērniem vārdus, kas no kāda labi zināma vārda atšķiras tikai ar vienu skaņu?! Es katrreiz saraujos, redzot tekstā Einaru Repši vai Gundaru Āboliņu, jo pārliecības par to, vai pareizi gadījumā nebūtu "Einārs" un "Guntars", man nav. Un kāda dzīve gan ir mazajam cilvēkam, ja visiem jāskaidro: Nē, es neesmu Anna, es esmu Ana," vai "jā, Kristīne, tikai ar īso "i". Es saprotu, ka aiz cieņas pret cilvēku var iemācīties viņa vārdu, BET - ja to cilvēku ir tik daudz, tie "iemācīšanās" resursi ir ierobežoti...

Nu kaut kā tā es domāju.