Novembris un “o”

Neticēsiet, bet rīt jau novembris.

Neliels padoms iz pareizrunas pūra — gada vienpadsmitā mēneša nosaukums pareizi ir novembris — ar īso patskani o (nevis [nuovembris]). Ttas skaidrojams ar mēnešu nosaukumu izcelsmi. Novembris ir no novem — “deviņi” latīņu valodā.

Svešvārdos latviešu valodā ir vai nu īsais o, vai garais ō, bet ne divskanis uo. Tā kā pēc izcelsmes mēnešu nosaukumi būtu attiecināmi uz nelatviešu cilmes vārdiem, tajos lietojams īsais patskanis [o] (par to, ka oktobris jāizrunā ar pirmo īso o un otro garo ō, nevienam īsti šaubu nav; tā kā mēnešu nosaukumi nākuši no viena katliņa, tur būtu jāievēro konsekvence — ja nav divskaņa uo, tad nav).

Par pareizrunu man piekrīt arī Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā, kur novembris izrunājams ar īso o, stiepto intonāciju otrajā zilbē, kā arī tiek pieļauti varianti ģenitīva galotnē — novembra vai novembŗa.

Vispār stāsts par to, kā mēneši tika pie saviem nosaukumiem, ir visnotaļ interesants, tāpēc neviltots bija mans pārsteigums, atklājot, ka pieejamākais informācijas avots latviešu valodā par mēnešu nosaukumu rašanos ir portālā spoki.lv kā radās kalendārs un viriesi.lv raksts kā radās kalendārs. Abi raksti ir gandrīz vienādi, vienam tik bildītes klāt. Lūk, viens avots angliski, kaut gan arī tur nekā daudz vairāk nav: Origin of the names of the months.

Jauku jums Visu svēto dienu (1. novembris)!

Glābsim vienradžus un nelietosim atgriezeniskos lietvārdus lokatīvā!

Ikreiz, kad kāds mēģina pateikt atgriezenisko lietvārdu lokatīvā,  nomirst kāds vienradzis!

Pietiekami daudz dramatisma, lai būtu stimuls uzmanīties? Labi!

Tātad, latviešu valodā ir tāda neparasta lieta kā lietvārdu atgriezeniskās formas — tās, kas beidzas ar -šanās. (!!! Nejaukt ar vārdiem, kas beidzas ar -šana, tas nav viens un tas pats!) Visi tie vārdi — mazgāšanās, tikšanās, vienošanās, kaušanās utt. ir atgriezeniskie lietvārdi. Tiem piemīt maģiskas spējas: kaut arī tie ir lietvārdi, tie ne tikai neietilpst nevienā deklinācijā, bet arī lokās īpatnēji (tik īpatnēji, ka puse locījumu vienkārši nedarbojas).

Te būs tabula

Locījumi	vienskaitlis	daudzskaitlis
N. kas?	smiešanās	smiešanās
Ģ. kā?	smiešanās	smiešanos
D. kam?	-	-
A. ko?	smiešanos	smiešanās
I. ar ko?	ar smiešanos	-
L. kur?	-	-
V. -	-	-

Skaidri un gaiši redzams — nekādu datīvu un lokatīvu, kā arī no instrumentāļa ir tikai puse. Un katrreiz, kad kāds mēģina pateikt kaut ko šādu:  šodienas tikšanās* tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās** tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajai vienošanai***, kaut kur pasaulē nomirst kāds vienradzis. Lietot šādas neesošas formas ir tikpat bīstami kā mēģināt dalīt ar nulli!

Korekti un vienradžu veselībai ieteicami būtu sacīt šādi: šodienas tikšanās laikā tika pārspriesti vairāki svarīgi zeķu nēsāšanas kultūras jautājumi; jaunajā vienošanās līgumā tika iekļauts punkts par zeķu svaiguma koeficienta izstrādi; steidzīgi jāsagatavo dokumenti jaunajam sadarbības līgumam.

Saudzējiet vienradžus un gādājiet vilnas zeķes — ziema nāk! Un neaizmirstiet naktī pēc sestdienas pagriezt pulksteņus stundu atpakaļ, lai svētdien var ilgāk gulēt. (Pasaulē sākušās akcijas, kur iecerēts naktī iegūtajā papildu stundā darīt labus darbus. Es domāju —  nav ko iespringt —  to papildu stundu visi tāpat vienkārši noguļ, pat tie, kuri vēlētos, lai diennaktī būtu 25 stundas!)

_____
*, ** - domāts lokatīvs - kur?
*** - domāts datīvs - kam?

______________________________
Gandrīz aizmirsu! Centrālais šo zinību avots —  R. Kolužas "...tika, ...tika - gramatika. Latviešu valoda tabulās 5.klasei" (jā, nepārlasījāties —  5. klasei!), 43. lpp.

"Pēc" un komati, komati un "pēc"

Man šķiet, organisms pamazām apsver domu par došanos ziemas miegā līdz ar lāčiem, ežiem un susuriem. Man nav cita izskaidrojuma miegainajam gurdumam, kas pārņem miesu katrreiz, kad prātā ienāk kāds labs darbiņš, kas darāms būtu.

Lai vai  kā — kamēr tauta, mākslīgo lielpilsētas uguņu maldināta, gulēt dodas līdz ar pūcēm, pameditēsim nedaudz par komatu tēmu.

Noteikti ir redzētas dažādas konstrukcijas ar pēc. Reizēm ar komatiem, reizēm bez, un ej nu tu, homo vulgaris, saproti, kam par godu ir tā, kā ir.

Viss ir vienkārši — ja pēc ir lietots secības vai pēctecības nozīmē, tad komatu nevajag, savukārt gadījumos, kad pēc parāda kaut kādus metafiziskus apstākļus, kas nosaka kaut ko tālāk, tad komatu vajag.

Blinkena 257. lappusē par šo saka tādus vārdus: “Ar komatiem atdala nomināla rakstura iespraudumus pēc manām domām, pēc preses ziņām, pēc aptuveniem datiem, pēc vecas paražas, pēc šīs teorijas u. tml., kuri norāda informācijas avotu, darbības motivāciju.”

Tiesa, tālāk mazākiem burtiņiem stāv atkāpe no likuma: “Ja šādi vārdu savienojumi teikumā iekļaujas kā cēloņa vai veida apstākļi vai arī kā papildinātāji vai ierobežotāji, tos ar komatiem neatdala. Piemēram, Bet, tā kā tas viņai pienācās pēc visām vecām paražām, ķēve vienaldzīgi pārkrustoja asti un aizčāpoja tālāk. Atkarā no satura niansēm un intonācijas pieturzīme varētu būt fakultatīvā, jo ne vienmēr viegli noteikt, vai vārdu savienojumam ir modāla vai jēdzieniska nozīme.”

Zinu, izklausās pārāk gudri. Lūk — muļķudrošs padoms — ja pēc lietots ar nozīmi 'according to', tad komatu vajag, ja ar nozīmi 'after' — nevajag. (Es ceru, ka ar angļu valodas piemēriem pietiek — krievu tastatūras man nav, savukārt vācu valodu vēl neprotu.)

Daži piemēri gludākai aiziešanai.
Indulis, skatoties televizoru, nolēma uzēst. Viņam bija bulciņa un pīrādziņš. Indulis gribēja uzklausīt vispirms bulciņu, bet pēc bulciņas domām uzklausīt pīrādziņa domas, vai tie ir ar mieru. Pēc bulciņas domām, šī iecere bija absurda, jo ēdamais nedomā.

Un tagad normāli piemēri.
Pēc vakardienas vētrainās uzdzīves Ārijai nedaudz sāpēja galva un ļoti slāpa.
Pēc Induļa domām, Ārija pati pie tā bija vainīga.

Ceru, ka šis ieraksts atviegloja kāda censoņa dzīvi. Katrreiz, kad jūs pareizi ieliekat komatu, ...ē, komats ir pareizā vietā.

Par mau**m, prostitūtām un ielasmeitām — par Streipu domājot

Vakar vakarā pēc mierīgas pasēdēšanas inteliģentā sabiedrībā atvērtu tviteri... Kā kāds savā tvītā izteicās — vakar tviterī bija viena vienīga mau**ba. Un laikam man kā valodniecei arī būtu kas jāteic.




Video te!

Aptuvenai analīzei vajadzētu vismaz bakalaura darba apjoma pētījumu, jo minētais rupjais vārds nav tikai piecu burtu kombinācija. Tur apakšā krājas gadu simtu gaitā uzslāņota semantika. Un, tā kā valoda ir dzīva un vārdiem nozīmes mainās, pieņemu, ka arī šis gadu gaitā no neitrāla vārda ir kļuvis par rupju, tad par vienkāršrunas vārdu, tad atkal kaut ko ļoti rupju... Viss atkarīgs no sabiedrības vajadzībām un lietojamās leksikas daudzuma.

Neatkarīgi no nācijas inteliģences pakāpes katrā valodā ir lamuvārdi un par rupjiem uzskatīti vārdi un izteicieni. Turklāt — daudz šīs bagātības. Un neba nu tāpēc, ka skaistu vārdu ar skaistām nozīmēm trūktu, bet tāpēc, ka vajag! Es īsti nezinu, vai ir bijuši kādi akadēmiski pētījumi par lamuvārdu nozīmi ikdienas saziņā un to, kāpēc šis leksikas slānis jau krusta karos nav sadedzināts, taču vienu varu teikt droši — šis leksikas slānis nav nekas ārkārtējs un nav arī nekas iznīcināms.

Lai arī lamuvārdi tiek atzīti par rupjiem un intelektuālos kontekstos neiederīgiem, tiem piemīt spēcīga nozīmes konotācija, kas īpašos gadījumos var būt nepieciešama kaut kādu eskalētu jūtu paušanai un kāda noteikta efekta panākšanai. Un tur nevar izlīdzēties ar maijpuķītēm un mākonīšiem.

Atgriežoties pie Streipa. Pirmā doma, kas man ienāca prātā — iespējams, Streips kā ārzemju latvietis nav ielīdis valodā līdz aknām, līdz ar to angliski visnotaļ neitrālo whores iztulkojis kā visnotaļ rupjo ma**as. Tad es padomāju vēlreiz. Redz — prostitūta un ielasmeita nav nekādi slepenie vārdi. Pieņemu, ka tos zina pat svaigi ārzemju latvieši. Bet — kā vienā vārdā iekļaut gan nozīmes būtību, gan dziļu nicinājumu? Ielasmeita ir tik normāls vārds, ka pat es neapvainotos. Prostitūta jau ir konkrētāk, bet kopā ar vārdu suteners vienkārši atgādina kaut kādu nodarbinātības jomu, kas varbūt nav pati cienījamākā, bet nekādas mēmās šausmas arī noteikti nav.

Ikviens, kas kaut reizi dzīvē ir izteicies publiski, zina, cik svarīgi ir turēt taisnu domas kursu un izteikties koncentrēti un par tēmu. Ja reiz cienījamais žurnālists bija sācis savu analoģiju ar pasaulē senāko profesiju, tā bija jānoved līdz skaidram galam, un, ja reiz bija nepieciešams paust koncentrētu nicinājumu, tad spēcīgi leksikas slāņi tam ir lielisks līdzeklis.

Tas ir rupjš vārds. Pilnīgi noteikti, BET — šis vārds latviešiem līdzās bijis jau daudzus gadsimtus, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu paust sakāmo. Nesakiet, ka raidījumā uzzinājāt kaut ko tādu, ko iepriekš nebūtu zinājuši. Jā, piekrītu, par šāda vārda lietošanu varbūt pat varētu izteikt rājienu, bet — ja žurnālists tiek atlaists no darba viena vispārzināma un plaši lietota vārda dēļ, tad, manā izpratnē, tas par ma***ām padara pašus darba devējus.

________
* Runātā tekstā vārds izskan un pazūd, rakstītā — paliek, tāpēc arī zvaigžņotie vārdi.

Veca patiesība par -a- un -ā- darbības vārdos

Kā mēs visi labi zinām, atkārtošana ir zināšanu māte un stostīšanās māsa. Pēdējās pāris dienās vismaz divi savā starpā nesaistīti cilvēki runāja par kādu pareizrakstības sīkumu, ko parasti aplūko pamatskolā un vidusskolā. Un, ja reiz divi cilvēki par to pēdējā laikā spiež, tad pieņemu, ka spriedēju noteikti ir vēl vairāk.

Tātad — kāda kalibra a jāraksta dažos atsevišķos darbības vārdos. Par to arī parunāsim.

Vispirms nedaudz teorijas atkārtošanai!

“Tiešajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kam nenoteiksmē ir izskaņa -īt, -ināt, īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2 personas formu galotnēs lietojams garā patskaņa ā burts: valdīt - valdām, valdāt, valdzināt - valdzinām, valdzināt. Likums jāievēro arī vārda zināt formu izrunā un rakstībā: zinām, zināt. Tiem 3. personas galotnē ir -a: valda, valdzina, zina.


Atgriezeniskajiem III konjugācijas darbības vārdiem, kuriem nenoteiksmē ir izskaņa -īties, -ināties, garais ā ir īstenības izteiksmes tagadnes daudzskaitļa 1. un 2. personas un abu skaitļu 3. personas formu galotnēs: mainīties - maināmies, maināties, mainās; sasveicināties - sasveicināmies, sasveicināties, sasveicinās. (Likums attiecas arī uz nelokāmo divdabi, kas beidzas ar piedēkli -ām vai izskaņu -āmies.)


Pārējos tiešajos un atgriezeniskajos darbības vārdos šajās formās jārunā un jāraksta īsais a: raudāt - raudam, raudat, izturēties - izturamies, izturaties, izturas.”

Šis lieliskais teorijas gabals ir iz Ritas Lāces latviešu valodas mācību grāmatas vidusskolām. Ja kāds cītīgi izlasīja, bet tāpat lāga nesaprot, kas ir kas (jo īpaši — kas ir konjugācijas un kāpēc te tās piesauktas), raudzīšu to pašu pateikt vienkāršotā veidā. Ja darbības vārda beigas nenoteiksmē ir -īt, -īties, -ināt, -ināties, tad daudzskaitļa pirmajā un otrajā personā galotnē būs garais ā. UN — trešajā personā — ja vārda galotne ir a, tad tas ir īsais a, ja galotne ir -ās, tad tas ir garais ā.

Daži piemēri.
-- Es gribu zināt, kurš piegānīja kāpņu telpu. Vai jūs zināt, kas to izdarīja? Pensionārs no pirmā stāva noteikti zina.
-- Šovakar ir iedvesma rakstīt. Tādās reizēs mēs ar Juri rakstām uz kaimiņa sētas. Tas ir — es skatos, Juris raksta.
-- Kāpēc jūs birdināt asaras? Būtu laikus domājuši par piedienīgu uzvedību publiskā telpā, nevajadzētu birdināt asaras, skatoties “YouTube”. Juta Melle arī droši vien birdina asaras, lasot komentārus.
-- Ja rodas vēlēšanās skatīties pieaugušajiem domātos kanālus, mēs vienkārši izvelkam tālskati un skatāmies uz pretējo māju. Vakar mēs secinājām, ka viņi arī skatās — uz mums!
-- Lai dabūtu nost lieko mitrumu pēc negaidītas peldes Daugavā, jums vajadzētu purināties kā sunim, bet šobrīd jūs purināties kā sklerotiska aita. Ivars gan labi purinās.

Bieds un bubulis “savādāk”

Labvakar, manu mazo draudziņ. Parunāsim par to, kā pareizi lietot vārdus savādāk un citādi. 

Bieži nākas dzirdēt, kā pūrisma fani labo paviršos runātājus, klusībā tos droši vien dēvējot dažādos ne pārāk glaimojošos vārdos, kad runātā vai rakstītā tekstā pavīd vārdiņš savādāk. Tad parasti ir kāds, kas novaid kaut ko no sērijas “ak, jūs, muļķi, pareizi taču ir citādāk, kad jūs to vienreiz iemācīsieties” un tā tālāk. Un te nu jāteic, ka taisnības nav abiem.

Lai nevilktu intrigu līdz laimīgajām beigām un nezaudētu kādu nepacietīgu lasītāju, kas pēc patiesības, nevis spriedelējumiem te nākuši, īsi pateikšu būtisko — gadījumos, kad vārds savādāk lietots nevietā, pareizi to būtu aizstāt ar vārdu citādi.

Un tagad padziļinātais kurss interesentiem.

Stāsts ir par četriem vārdiem — savādi, savādāk, citādi, citādāk. Šie ir apstākļa vārdi. Divi — pamata pakāpē, divi — izmantojot latviešu valodas piedāvātās iespējas — darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. (Plašāk par apstākļa vārdu gradāciju var izlasīt Paegles grāmatas 154. lpp.) Nav tā, ka vārds savādāk allažiņ ir nepareizs, nebūt ne. Tam ir sava nozīme, kas pareizā kontekstā pilda savu funkciju.

Vārdiem savādi un citādi latviešu valodā ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (kaut gan vārdnīcās pie vārda savādāk var atrast skaidrojumu citādi, to var skaidrot visnotaļ vienkārši — parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nedarbojas). Savādi nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt citādi nozīmē “citā veidā”.

Jāatzīst, ka pat literatūrā un citos koptos tekstos var atrast vārdu savādāk, kas lietots ar nozīmi “citādi”, jāteic, ka vēlama šāda parādība nav, jo jauc cilvēkiem prātus un tie pavisam aizmirst, ko vārds savādi viens pats nozīmē, tomēr labāk lietot vārdu savādāk, ja ir izbiris no prāta vārds citādi, nekā braši labot savādāk uz citādāk, kas gan ir auzas, jo tā ir sarunvalodas forma, pie kuras smadzeni var izmežģīt, ja mēģina saprast, kāpēc tur ir pārākā pakāpe un ko tā nozīmē (tas ir — ja mēs vārdu citādi tulkotu kā “otherwise”, tad ko, pēc jūsu domām, varētu nozīmēt konstrukcija “more otherwise”, kas būtu vārda citādāk ekvivalents?).

Un te piemēri ar pareizu lietojumu.

Citādi: apēd zirņus, citādi tupēsi kaktā uz neapēstajiem!
Citādāk: nespēju izdomāt nevienu pareizu konstrukciju...
Savādi: bērni no paralēlklases bija savādi — viens nāca uz skolu zilām zeķēm, otrs — zilām acīm.
Savādāk: zilās zeķes likās savādi, bet zilās acis - vēl savādāk.

Par vārdiem “abējādi” un “tādējādi”

Abējādi un tādējādi raksta ar garo ē. Vienmēr un visur.

Piemērs lietojumā — Eduards mēģināja atvērt gurķu burku. Viņam bija nazis un attaisāmais. Eduards izmēģinājās abējādi, bet bez panākumiem, tādējādi pie kartupeļiem nācās piekost pliku biezpienu. Eduards vien izmisis novilka "Ēēē...", arī ar trešo piegājienu netiekot pie skābētajiem labumiem.