Zaļš samulsis trusis ieiet bārā...

No vienas puses, gramatika ir stabila un visnotaļ racionāla disciplīna ar skaidru noteikumu kopu. No otras puses — ir visai plaša pelēkā zona, kas cilvēkiem jauc prātu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem latviešu valodas skolotājas pamanījušās ar lineālu smadzenēs iedauzīt kaudzīti it kā nemainīgu likumu bez piedienīgiem skaidrojumiem. Ja viena no gramatikas rievām smadzenēs glabā informāciju par to, ka pirms “lai” vienmēr jāliek komats, tad mēs redzēsim krietni daudz aplamu komatu tādās konstrukcijās kā “es lai ietu muti mazgāt” un “tas lai pats tiek galā”.

Bet stāsts šodien ir par apzīmētājiem. Vienlīdzīgiem. Viena no gramatikas pamatdogmām vēsta, ka starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem mēs liekam komatu. It kā vienkārši. Lācis, alnis un zaķis ieiet bārā. Viss skaidrs. Trīs vienlīdzīgi čaļi. Bet ko darīt ar apzīmētājiem? Pēc šīs pašas teorijas roka pati saliek komatus tādās frāzēs kā “mirgojoša apaļa bumba” un “brūnās ērtās kurpes”. Es tur komatu neieliku. Jo tas tur nav vajadzīgs. It kā.

Apzīmētāju vienlīdzība ir drīzāk filozofisks, ne gramatisks jautājums. Jo apzīmētāji, kas attiecas uz vienu apzīmējamo reāliju, ļoti reti ir pilnīgi vienlīdzīgi, biežāk tie arī paskaidro viens otru. Apaļā bumba bija mirgojoša. Un ērtās kurpes bija brūnā krāsā. Katrs apzīmētājs paskaidro ne tikai to reāliju, uz kuru attiecas, bet arī pārējos apzīmētājus, ja tādi ir. 

Un tad jūs man jautāsiet — vai tiešām nekad nevajag komatu? Nu, reizēm vajag, reizēm gribas. Reizēm pat noder. Bet lielā tiesā gadījumu tas būs visai lieki, jo turklāt tekstā rada intonatīvo pauzi, kurai tur nevajag būt, ja jūs vienkārši aprakstāt kaut kā veidu vai izskatu. 

Palūkojiet uz šo brīnišķīgo grāmatas nosaukumu. Teorētiski tur ir divi vienlīdzīgi apzīmētāji vienādā formā (īpašības vārdi ar noteikto galotni), praktiski — šis ir vienkāršs gadījums — brīnišķīga ir nevis pasaule, bet gan tieši jaunā pasaule. Tāpēc likt komatu būtu noziedzīgi.

Savukārt kāda cita populāra seriāla nosaukums nav tik vienkārši interpretējams no interpunkcijas aspekta. 

“Šaurā zilā strīpiņa” — skaidrs, ka strīpiņa ir gan šaura, gan zila, bet — lai būtu šaura, tai nav obligāti jābūt zilai. Šie apzīmētāji viens otru nepaskaidro. Tomēr komats pa vidu likts netiek. Un nevajag arī.

Gana gari un plaši par šo tēmu ir izrunājusies arī mana mīļā Blinkena. 73. paragrāfs tam veltīts. Paragrāfs pagarš, bet doma īsumā tāda pati — var likt, var nelikt. Ja ir izteikti redzams apzīmētāju savstarpējais pakārtojums (kā Hakslijam), tad komatu noteikti nevajag, savukārt Atkinsona gadījumā — pēc vēlēšanās. Ja vēlas uzsvērt abu minēto īpatnību vienlīdzību, tad komatu var likt.

(Citāts no “Latviešu interpunkcijas” 73. paragrāfa)

Mana mīļā I. Lokmane LU Akadēmiskā apgāda izdotajā lielgrāmatā “Latviešu valoda” (2013) gan pārāk nekrāmējas un lielākoties iesaka likt komatu, taču tur 117. lpp. ir lasāmi arī šādi vārdi:

Tas arī atbild uz jautājumu, vai komatus var nelikt arī starp vairāk nekā diviem apzīmētājiem.

Man labāk tīk dzīve bez komata — teksts izskatās plūdenāk un mīlīgāk. Ja jums ikurāt šķiet, ka bez komata pasaule pārstās griezties — lieciet vien, šķību aci neviens neskatīsies.