2024-01-31

Personvārdu došana — kur vilksim robežu?

Janvāra pēdējā dienā internetus pāršalca ziņas par neparastākajiem bērnu vārdiem. Un šaubu nav — Miesassargs uzvarēja ar atrāvienu. Mazulīt, tev pat nav gadiņš, bet tu jau esi slavenība! Varbūt tāds bija vecāku nolūks?

Reizē ar izbrīnu klātesoši bija arī komentāri par to, kā kaut ko tādu var pieļaut. Un klasiskais jautājums, kas uzpeld gandrīz visās sarunās par personvārdiem — kāpēc vēsturiski sastopamo Otto nedrīkst, bet Miesassargu, redz, drīkst.

Atkāpei par Oto un Otto — ir viens vecāks bloga ieraksts. Bet īsumā — šāda rakstība neatbilst mūsdienu latviešu valodas gramatikai. Un gramatika šobrīd ir vienīgā robeža, kas ir novilkta personvārdu izvēlē. Iespējams, bija vēl kaut kāds noteikums par klaji rupjiem vārdiem, bet to droši vien var komentēt tikai dzimtsarakstu nodaļas darbinieki. Es Otto droši vien atļautu kā vienīgo izņēmumu, jo vectēvi un tā. Bet ar piebildi, ka tas bērns jau uzreiz var tikt pasē pierakstīts kā “Mani sauc Otto ar diviem “t””. Jo tieši no šādiem skaidrojumiem mūs glābj gramatikas normu ievērošana. Lielākoties.

Tātad, par Miesassargu. Man gribētos pajautāt tiem, kas ir sašutuši — kur jūs vilktu robežu? Kādiem kritērijiem jāizpildās, lai vārda reģistrēšanu drīkstētu atteikt? Jo, kad tā iedziļinās, tad vairs nemaz tik skaidri tā bilde nezīmējas.

- Neļaut likt klaji rupjus vārdus! Labi, “Dirsu” nereģistrēs. Bet ja vārds būs “Putamadre”? Specifisks, bet nav rupjš! Rupjš tikai tiem, kas prot spāņu valodu.

- Neļaut likt rupjus vārdus ne latviešu, ne citās valodās! Labi, bet kur būs tas reģistrs, kur tās valodas varēs pārbaudīt? Dzimtsarakstu nodaļā nestrādā poligloti. Un kas būs Pērse latvietim, tas būs Dirsa igaunim. Pastāv iespēja, ka kādā no pasaules valodām teju ikviens vārds kaut ko rupju nozīmēs...

- Likt tikai latviskas cilmes vārdus! Labi, bet tad mums tas vārdu loks būs izcili mazs, un pastāv risks neiedomājāmi daudziem atkārtojumiem un dublikātiem, jo uzvārdi jau arī nav pārāk unikāli...

- Nereģistrēt vairāk kā 100 viena vārda nēsātājus gadā! Un iedomājies — decembrī piedzimst mazulis, un dzimtsarakstu nodaļā paziņo, ka Gustavu, Jāņu, Augustu un citu vārdu gada norma jau izpildīta, bet vēl ir pieejami Teņi. Tik daudz, ka var ielikt pat dubultvārdu Tenis Tenis.

Redziet, tā arī ir tā problēma ar demokrātiju. Mēs iezīmējam robežas, bet tas, kas notiek šo robežu iekšienē, jau ir atkarīgs no cilvēku veselā saprāta, kas ir, ko tur liegties, ļoti stiepjams lielums. Kur mēs velkam tās robežas, ko pārkāpt nedrīkst? Mūsdienās ir tik daudz jauktu ģimeņu, kas neizbēgami ienes arī latvieša ausij neierastākus vārdus. Tā pati dažu valodu un kultūru neizbēgamā klātbūtne ikdienā zīmē savus rakstus. 

Likt bāriņtiesai risināt neparastus vārdus? Bet kurš noteiks to, kas ir neparasts, kas nav? Pēc kādiem kritērijiem to vērtēt? Teiksiet — pēc veselā saprāta? Bet kā to izmērīt? Kāpēc Miesassargs ir slikts, bet Hanters, Teilore un Fišers pieņemami?

Neliegšos, arī mana uzacs izbrīnā paceļas, lasot šos vārdu sarakstus. Bet — tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc dzīve tomēr ir laba. Cilvēkiem ir iespēja izpausties sava radošuma un intelekta robežās. Pārējiem, protams, ir visas tiesības to vērtēt. Un ir tomēr labi cepties par personvārdiem, ne kariem, korupciju, klimata krīzi vai citām šausmīgi lielām tēmām.

Piebildīšu, ka vairāk par unikāliem vārdiem mani kaitina plaši sastopamu vārdu variācijas, kas atšķiras tikai ar vienu burtu. Ej nu un zīlē, kā tad bija pareizi. Eduards vai Edvards, Gundars vai Guntars, Evita vai Evika, Iveta vai Ivita, Marika vai Marita... Lūk, tas sarežģī dzīvi sabiedrībā, bet vai tāpēc jāizskauž?

8 komentāri:

  1. Aragornu var likt? Sievai nevisai, taču es Gimli vai Legolasu negribu

    AtbildētDzēst
  2. Piedodiet, bet fonētikas un ortogrāfijas likumsakarības (vai likumi) nav gramatika, un tas, ko jūs aprakstāt, NAV _gramatikas_ norma. Tur ir viena morfēma ir un nelokāms lietvārds, gramatikai ar to, kā izrunā līdzskani vārda vidū, nav nekāda sakara. Turklāt ir divi gadījumi, kurus jūs sajaucāt: Ape un Apē, liekas, izrunā atšķirīgi, bet tas neatspoguļojas ortogrāfijā. Oto ir kā Apē (nevis Ape!), jo tur, liekas, otrais O ir garš. Turklāt jāatceras, ka vispār diskusija par dubultošanu ir relevanta tur, kur nav morfēmas robežas, jo vārdi "attēlot", "cittautieši" u.tml. pastāv, un nevienam nenāk galvā apspriest to, ka ar tiem ir kaut kāda problēma un ka tie neatbilst normai.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. V. centās vārdu "gramatika" tuvināt vienkāršajam lietotājam. Bet... robežas, limiti, liegumi... neder! Ortogrāfijā gan nekādi izņēmumi nevar būt. Lietvārds no vismaz 2 burtiem, pirmais burts – lielais, pārējie – mazie, beigās – lietvārda vienskaitļa nominatīva galotne vai patskaņa burts. Izslēgt vietniekvārdus un citus lokāmus apzīmētājus. Lai tā neatkarīgā, demokrātiskā republika priekšrakstā un apkārtrakstā izstāsta, kādus vārdus Latvijā liek, un pievieno īpaši ieteicamo un galīgi nevēlamo vārdu sarakstu. Ko citu... bērnu tiesības iesaistīt?

      Dzēst
    2. Paldies par komentāru pie mana gaužām vienkāršotā pārsprieduma.

      Dzēst
    3. Iespējams, ka izskatīšos kā tūlpju, toaeletes un reiķināšanas fans, bet vārdu Otto es dzirdu tikai un vienīgi ar diviem T, vārds Oto man izskatās kļūdains un es ar sarkanu pildspalvu tur ielabošu otro T, lai beidzot ir pareizi )))

      Dzēst
  3. Tas jūsu "Otto" piedāvājums (ar diviem t) izklausās tā, it kā attavistisks appalītis akkadēmiski izlaccis affērista žipperīgi sakrattināto ettiķa butteli.

    AtbildētDzēst