Šis būs stāsts par apstākļa vārdu “piemēram”, kas netiek locīts un stīvs kā sētas miets stāv iemiets teikumā.
Īsā atbilde. Abpus vārdam “piemēram” un vēl aiz paša piemēra teksta allažiņ liek komatus.
Garā atbilde. Vārds “piemēram” ir iespraudums. Vai precīzāk — garāka paskaidrojoša iesprauduma ievadītājvārds. Bet iespraudums ir vesels vienums, kas iesprausts veselā teikumā.
Neliela liriska atkāpe par iespraudumiem. Ir kādreiz gadījies ēst apelsīnu? Dažiem apelsīniem no viena gala ir tāds “vēl viens apelsīns”, kuru itin mierīgi var izņemt no sākotnējā apelsīna, netraumējot ne vienu, ne otru. Lūk, uz teikumiem ar iespraudumiem vajadzētu lūkoties kā uz šādiem dubultiem apelsīniem — tas mazais apelsīns tur ir, viņam pat ir sava vietiņa, bet bez tā mierīgi arī var iztikt, jo, kā rāda pieredze, neko diži gards tas nav. Lūk — ja, raugoties pēc nozīmes, iespraudumu var izpogāt ārā no teikuma, bet teikums jēgu saglabā, tad, visticamāk, mums ir darīšana ar iespraudumu, kas no abām pusēm būs jāatdala ar komatiem.
Tādi ir arī iespraudumi ar “piemēram”. Kaut gan, turpinot analoģiju ar apelsīnu, iespraudumos ar “piemēram” ir apelsīns apelsīnā apelsīnā (pārfrāzējot slaveno, bet absolūti bezjēdzīgo spārnoto teicienu: “Roze ir roze ir roze.”)
Pats “piemēram” ir pavisam parasts apstākļa vārds. Un šim vārdam šādā formā ir tikai viena nozīme — to lieto, lai norādītu, ka tekstā ir iekļauts piemērs. Gaužām vienkārši, ja jūs jautātu man.
Vārdu "piemēram" tekstā var iespraust divējādi — vai nu kopā ar garāku iespraudumu, kurā tiešām kā vezumiņā rātni ir sakrāmēti piemēri, vai arī — vienu pašu pliku, ja stilistiskos nolūkos nepieciešams norādīt, ka visa turpmākā teikuma daļa ir viens liels piemērs.
Un tālāk — daži piemēri!
Alvilam vēlējās iegādāties mājdzīvnieku, piemēram, mazu sunīti, ar kuru dalīt dienišķās rūpes un priekus. Viņš apmācītu savu sunīti dažādās prasmēs tā, ka mazais zvēriņš, piemēram, spētu uzlidot koka galotnē un nonest Alvilam sarkano vārnu. Protams, sarkanā vārna bija vēl viens Alvila fantāzijas auglis, tāpat kā, piemēram, mazais sunītis, silta vasara un algas pielikums. Alvilam piederēja dažādas lietas, piemēram, krūze, kauss un zābaku pāris, kuras viņš dien dienā aplūkoja ar apcerīgu sejas izteiksmi.
Tātad — ja gadās uzskriet virsū vārdam “piemēram”, tas vienmēr (vienmēr!) jāatdala ar diviem glītiem komatiem, katru rātni liekot no savas puses, kā arī — jāpalūko, vai tiešām ir minēti kādi piemēri. Ja ir, tad arī aiz visas piemēru virknes jāieliek vēl viens komats. Ja īsti neizskatās, ka tur būtu kādi konkrēti piemēri minēti, tad jāpalūko no otras puses — vai vārds “piemēram” nav iesprausts tāpat vien, lai paustu nelielu nenoteiktību.
Paldies par blogu, ļoti vērtīgi!
AtbildētDzēstVai Tu varētu, lūdzu, izskaidrot, kā būtu pareizi rīkoties dažās situācijās?
Piemēram, ja palīgteikums sākas pēc saikļa jaunā teikumā, vai ir jāliek komats aiz saikļa?
"Un, kad es izgāju ārā, ieraudzīju lāci."
"Neej uz to pusi, ja tur saule spīd! Vai ja redzi ezi uz ceļa."
Minu, ka pirmajā variantā komatu vajag, jo man savelkas kopā vienā teikuma daļā "un ieraudzīju lāci". Vai tas ir pareizi? Otrajā varbūt nevajag, jo vienlīdzīgi palīgteikumi? Vai šādās situācijās vienmēr jāskatās kontekstā ar iepriekšējo teikumu?
Otra lieta, kas man sagādā grūtības, ir divdabji ar izskaņām -am, -amies u. tml.
Labi, šie neveido divdabja teicienu, tātad te - "redzēju viņu ejam pār tiltu" - komatu nevajag. Vai pareizi? Bet, ja piemērs ir "redzēju viņu lēni ejam pār tiltu", vai arī tad patiešām komatu nevajag? Šis mani mulsina, jo vienīgā atšķirība, ko jūtu no "redzēju viņu, ejot pār tiltu", ir tā, ka vai nu "es eju", vai "viņš iet". Nesaprotu, kāpēc atšķirība pieturzīmju lietojumā.
Jau iepriekš saku paldies, ja atbildēsi. Šie jautājumi man nedod mieru jau ilgu laiku, un nekur nespēju atrast atbildes uz tiem.
Jau pirms nedēļas gandrīz atbildēju, bet "gandrīz" neskaitās. Īsā atbilde - jums lieliski sanāk, nevajag jaukt sev galvu ar pārmērīgu analīzi. Piemēros viss ir salikts pareizi. Garāka atbilde taps kādā brīvākā brīdī.
DzēstK
AtbildētDzēstŅemšu vērā
AtbildētDzēstPaldies!
AtbildētDzēstPaldies par skaidrojumu! Mani gan tekstā samulsināja kas tēmai īsti nepiederošs, proti, teikums "Alvilam vēlējās iegādāties mājdzīvnieku..." Konstrukcija "Alvilam vēlējās" mudina iztēloties situāciju, kurā, piemēram, Alvila māte vēlējās iegādāties mājdzīvnieku (Alvilam, protams), vai arī, ka Alvilam gribējās iegādāties mājdzīvnieku, vai, vēl drīzāk, ka Alvils vēlējās iegādāties mājdzīvnieku... Kas te īsti notiek? Paldies jau iepriekš par skaidrojumu!
AtbildētDzēst