teātris (JRT "Latviešu mīlestība")

no visa, kas šodien notika, publiski parakstīšu par teātri. jo tas bija pēdējais, kas tapa piedzīvots. tas ir - es šodien piedzīvoju teātri. kādam bija brīvas biļetes uz Jaunā Rīgas teātra "Latviešu mīlestību", un kādiem kā reize bija laiks, lai brīvās biļetes aizpildītu.

"Latviešu mīlestība"... daudzejādā ziņā izrāde par to brīdi, kad vīrietis cilvēkā saskata sievieti. un otrādi. tātad - par iepazīšanos, satikšanu, "klikšķi" (dažos gadījumos arī "ne-klikšķi").

vispirms jau jāteic, ka man komēdijas tā ne īpaši. visvairāk tas attiecas uz teātri. šķiet, tas galvenokārt tāpēc, ka man nepatīk, ka cilvēki smejas. varētu jau domāt - kas tur slikts, ja cilvēki smejas. nekā slikta tur tiešām nav. bet teātri man smiekli nepatīk. man vispār nepatīk tie mūžīgie klepotāji, purkšķinātāji, tarkšķinātāji un tamlīdzīgi subjekti, kas skatuves priekšā atnākuši sevi parādīt, ne uz citiem paskatīties. manuprāt, teātra skatītājam jābūt tādam, kas redz tikai skatuvi, ar pavērtu muti seko līdzi katrai kustībai, žestam un vārdam, kāri visu izlaižot caur sevi un nemaz nejūtot, ka mute izkaltusi vai siekala notecējusi. tādam, kas sajūsmas saucienus, aplausus un smieklus no sevis izlaiž tāpēc, ka savādāk nevar, nevis tāpēc, ka vienkārši bijis kāds maznozīmīgs jociņš. galu galā, ja reiz cilvēks uz teātri ir atnācis, tad kāpēc gan to neizdzīvot?!

visas tās pārdomas par cilvēkiem mani mocīja izrādes sākumā. tad es iegrimu stāstā un aizmirsu, ka man nepatīk klepotāji un smējēji, aizmirsu, ka man nepatīk komēdijas, aizmirsu, ka man vispār kaut kas mēdz nepatikt. es biju pārņemta. skatījos pavērtu muti un droši vien ar sejas izteiksmi, ko būtu bijis vērts nofilmēt - pēc tā, ka man pēc izrādes sāpēja sejas muskulatūra, pieņemu, ka līdzpārdzīvojums nebija tikai emocionāls.

jā, latviešu mīlestība "Latviešu mīlestībā". tur bija tik daudz viskautkā. daudz un pat vēl vairāk nekā daudz. kad vienkāršas ainas izņem no ikdienišķuma konteksta un savirknē citu citai blakām, daudzas lietas izskatās savādāk. ar latviešu literatūru pārņemta biliotekāre kļūst par gaužām iekārojamu personu literatūras cienītāja acīs, kaut gan no malas viņi abi liekas dīvaiņi. pensionāru pāris, kas ir gaužām atšķirīgi gan pēc dzīves uztveres, gan pēc uzvedības, atrod kopīgu valodu, minot krustvārdu mīklas, un izrādās, ka arī daltoniķis var būt fotogrāfs, tiesa - slikts zemeņu kopējs.

es biju izsmējusies, iz-līdzpārdzīvojusies un iz-līdzijutusies. pārsteidzoši - lai cik arī cilvēki nebūtu dažādi, vienmēr uz pasaules atradīsies kāds, kas domās līdzīgi, tiesa, nevar zināt, vai viņi satiksies. un ja arī satiksies, vai "dabūsies" (kā ainā ar skolnieku un skolotāju - abiem būtu gan interese, gan vēlme, tiek pat izteikts piedāvājums, bet lomu sadalījums sabiedrībā ir tāds, kāds ir).

izrāde bija tik gara un piesātināta... stāstīt jau varētu briesmā daudz, taču ar smaržu vien nepabarot - kas ir redzējuši, paši visu zina, kas nav... tie nav.

šķiet, mans mīļākais brīdis izrādē ir beigas - aplausi. ja aktieri savu darbu ir padarījuši labi, ja man ir paticis skatīties un viņiem - rādīt, tad aplausu daļa ir tā, kurā ir abpusējs gandarījums. un pateicība. aktieris atkal paliek par cilvēku, zālē ierauga skatītājus, skatās tiem acīs, mulst, smaida un pieņem aplausos izteikto pateicību. un tiešām šķiet, ka plaukstas varētu noplaukšķināt līdz zilumiem, ja ir pelnīts. tā ir tā daļa, kurā aktīvi piedalās arī skatītājs, parādot, ka visam sekoja līdzi.

vakara dziesma: klausieties, baudiet, domājiet par mīlestību! ;) Jēkabs un Andris - Tēja