vienmēr ir tā, ka katrs kaut kas kaut ko nozīmē. ja konkrētāk, kā uzskata viedie valodnieki, valodas zīmei ir divas puses - saturs un forma (jeb materiālā un nemateriālā puse). savā starpā tās saista lērums sarežģītu un nosacītu attieksmju, jo vienai formai var būt vairāki saturi (tie paši homonīmi ir no šīs operas), tāpat arī vienam saturam var būt vairākas formas (absolūto sinonīmu gadījumā kaut vai). bet tas nav tik vienkārši, jo ir arī nozīmes papildkomponenti, kas sevī ietver kaut vai tik neizmērāmu lietu kā sajūtas, vārdu izsakot.
vakar biju ieklīdusi literāri muzikālajā
ČēBēKā. manā pasaulē nosaukums "Četri balti krekli" ir kaut kas nedaudz mītisks. tas ir klubs, tā ir dziesma, tas ir Imants Kalniņš, tas ir Māris Čaklais, tas ir
Menuets un filma galu galā. tu, cilvēks, skaties uz glīto nosaukumu
un domā savas literāri muzikālās domas. man jau nu ļoti patīk. vismaz patika.
vakar klubā ieraudzīju kaut ko neredzētu - aiz dīdžeja pults pie sienas tiešām bija izkārti krekli. četri. balti. īsti četri balti krekli. vārdu primārais materializējums taustāmā formā. un man nepatika. man tas likās galīgi bērnišķīgi un kluba dziļi filozofiskajai nosaukuma būtībai nepiederīgi. jo tagad, iedomājoties nosaukumu, prātā nāk ne vairs dziesma, bet šis
es svēti ticu, ka tik tēlainus nosaukumus nevajag materializēt, pretējā gadījumā tie kļūst banāli. tāpēc jau nosaukums ir nosaukums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru