2010-11-28

teātris (JRT "Latviešu mīlestība")

no visa, kas šodien notika, publiski parakstīšu par teātri. jo tas bija pēdējais, kas tapa piedzīvots. tas ir - es šodien piedzīvoju teātri. kādam bija brīvas biļetes uz Jaunā Rīgas teātra "Latviešu mīlestību", un kādiem kā reize bija laiks, lai brīvās biļetes aizpildītu.

"Latviešu mīlestība"... daudzejādā ziņā izrāde par to brīdi, kad vīrietis cilvēkā saskata sievieti. un otrādi. tātad - par iepazīšanos, satikšanu, "klikšķi" (dažos gadījumos arī "ne-klikšķi").

vispirms jau jāteic, ka man komēdijas tā ne īpaši. visvairāk tas attiecas uz teātri. šķiet, tas galvenokārt tāpēc, ka man nepatīk, ka cilvēki smejas. varētu jau domāt - kas tur slikts, ja cilvēki smejas. nekā slikta tur tiešām nav. bet teātri man smiekli nepatīk. man vispār nepatīk tie mūžīgie klepotāji, purkšķinātāji, tarkšķinātāji un tamlīdzīgi subjekti, kas skatuves priekšā atnākuši sevi parādīt, ne uz citiem paskatīties. manuprāt, teātra skatītājam jābūt tādam, kas redz tikai skatuvi, ar pavērtu muti seko līdzi katrai kustībai, žestam un vārdam, kāri visu izlaižot caur sevi un nemaz nejūtot, ka mute izkaltusi vai siekala notecējusi. tādam, kas sajūsmas saucienus, aplausus un smieklus no sevis izlaiž tāpēc, ka savādāk nevar, nevis tāpēc, ka vienkārši bijis kāds maznozīmīgs jociņš. galu galā, ja reiz cilvēks uz teātri ir atnācis, tad kāpēc gan to neizdzīvot?!

visas tās pārdomas par cilvēkiem mani mocīja izrādes sākumā. tad es iegrimu stāstā un aizmirsu, ka man nepatīk klepotāji un smējēji, aizmirsu, ka man nepatīk komēdijas, aizmirsu, ka man vispār kaut kas mēdz nepatikt. es biju pārņemta. skatījos pavērtu muti un droši vien ar sejas izteiksmi, ko būtu bijis vērts nofilmēt - pēc tā, ka man pēc izrādes sāpēja sejas muskulatūra, pieņemu, ka līdzpārdzīvojums nebija tikai emocionāls.

jā, latviešu mīlestība "Latviešu mīlestībā". tur bija tik daudz viskautkā. daudz un pat vēl vairāk nekā daudz. kad vienkāršas ainas izņem no ikdienišķuma konteksta un savirknē citu citai blakām, daudzas lietas izskatās savādāk. ar latviešu literatūru pārņemta biliotekāre kļūst par gaužām iekārojamu personu literatūras cienītāja acīs, kaut gan no malas viņi abi liekas dīvaiņi. pensionāru pāris, kas ir gaužām atšķirīgi gan pēc dzīves uztveres, gan pēc uzvedības, atrod kopīgu valodu, minot krustvārdu mīklas, un izrādās, ka arī daltoniķis var būt fotogrāfs, tiesa - slikts zemeņu kopējs.

es biju izsmējusies, iz-līdzpārdzīvojusies un iz-līdzijutusies. pārsteidzoši - lai cik arī cilvēki nebūtu dažādi, vienmēr uz pasaules atradīsies kāds, kas domās līdzīgi, tiesa, nevar zināt, vai viņi satiksies. un ja arī satiksies, vai "dabūsies" (kā ainā ar skolnieku un skolotāju - abiem būtu gan interese, gan vēlme, tiek pat izteikts piedāvājums, bet lomu sadalījums sabiedrībā ir tāds, kāds ir).

izrāde bija tik gara un piesātināta... stāstīt jau varētu briesmā daudz, taču ar smaržu vien nepabarot - kas ir redzējuši, paši visu zina, kas nav... tie nav.

šķiet, mans mīļākais brīdis izrādē ir beigas - aplausi. ja aktieri savu darbu ir padarījuši labi, ja man ir paticis skatīties un viņiem - rādīt, tad aplausu daļa ir tā, kurā ir abpusējs gandarījums. un pateicība. aktieris atkal paliek par cilvēku, zālē ierauga skatītājus, skatās tiem acīs, mulst, smaida un pieņem aplausos izteikto pateicību. un tiešām šķiet, ka plaukstas varētu noplaukšķināt līdz zilumiem, ja ir pelnīts. tā ir tā daļa, kurā aktīvi piedalās arī skatītājs, parādot, ka visam sekoja līdzi.

vakara dziesma: klausieties, baudiet, domājiet par mīlestību! ;) Jēkabs un Andris - Tēja

2010-11-11

valsts svētki un nesvētki

gāju pēc darba tur, kur parasti iet pēc darba - mājās. tā kā darbs man mēdz beigties vēlu, tas ir - 21.00, tad nolēmu izmantot gadījumu un iziet cauru Vecrīgai, lai paskatītos, kas labs par godu Lāčplēša dienai notiek.
es esmu patriote, nudien esmu, tiesa - sarkastiska.

gāju garām Brīvības piemineklim. kaut arī bija vēls, tur bija cilvēki, mazi bērni, kas izveduši savus vecākus laukā (pieņemu, ka citādi pieaugušu cilvēku grūti dabūt no silta dīvāna laukā, ja vien nav kāds sīcis, kam valstiskas vērtības jāmāca un kas laiku pa laikam jāizklaidē). tātad - vakars, cilvēki, svētki, svecītes. pieejot tuvāk, secināju, ka daudzi nav skopojušies un iepirkuši nevis parastās tējas sveces (vidēji 3 saņi gabalā), bet gan kapu sveces. es jau saprotu, ka kapu svece tā pati svece vien ir, tikai ar vāciņu, lai vējš nenopūš, tomēr zināmu smīnu tas izsauca un atgādināja par veco joku, ka amerikāņiem Brīvībai ir statuja, latviešiem - piemineklis. un tur kapu sveces itin labi iederas.

fonā kaut kāda pūšaminstrumenta pūtējs pūta meldiņu. ziniet, kā ir, ja spēlē nevis instrumentālu skaņdarbu, bet gan tikai dziedamo melodiju. nu tā, kā klavieres ja klimperē ar vienu pirkstu. dziesmu saprast var, bet nekādu baudījumu tas nesniedz. tā nu pūtējs pūta tādu ļoti vienkāršu "Lai latvju saule nenoriet nekad, nekad...", kas man uzreiz atgādināja Avārijas Brigādes multeni par Latvijas vēsturi, kur beigās arī kaut kas tāds skanēja:

http://www.youtube.com/watch?v=4AVWtxGdoD4&feature=related

tiesa, vienas nots meldiņš drīzāk vedināja nevis uz domām par patriotismu, bet gan par to, ka stabulētājam laikam dziesmu uz dienas beigām aptrūcies.

man ir teorija, ka latvieši paliek par patriotiem trijos gadījumos:
a) klausoties Akurateres "Palīdzi, Dievs" --> http://www.youtube.com/watch?v=BnjZVVgqqEU
b) skatoties video par Baltijas Ceļu --> http://www.youtube.com/watch?v=uB6430SYI-U
c) skatoties dziesmusvētku "Saule, Pērkons, Daugava" --> http://www.youtube.com/watch?v=Q0yiq17QiWU
jā, un šis patriotisms ilgst apmēram visu video skatīšanās laiku + 4 sekundes. ja paskatās komentārus zem tādiem video - daudz ir "esmu lepns būt latvietis". un tā arī nesaproti - kāpēc. tāpēc, ka ir tāda dziesma? vai tāpēc, ka ir kaut kas vairāk?

tad vēl man ir teorija, ka ja latvietim, kurš ir ārzemēs, nospēlēs "Virs galvas mūžīgs piena ceļš" http://www.youtube.com/watch?v=LFlBTBKkpdk, šis apraudāsies uz līdzenas vietas. bet tas vēl nav pārbaudīts praksē.

lai vai kā - man ir sarkanbaltsarkana lentīte pie mēteļa. un labi, ka mums ir tādu valsts svētku nedēļa, citādi jau no nez kurā novembra džingl-beli skanētu un visur vizuļotu puzuri kārti.