Lapas

2024-03-07

Atvainojiet, bet par ko mēs te atvainojamies?

Tēma par “atvainojiet” un “atvainojos” manus apziņas horizontus pirmoreiz šķērsoja pirms gadiem, nezinu, padsmit, kad televizora ekrānā kāda skolotāja par kaut ko tika apbalvota un intervijā izskanēja teikums: ““Atvainojiet”, nevis “atvainojos”, un mani skolēni zina, par ko ir stāsts,” (aptuvens atstāstījums, precīzi neatceros). Toreiz vien nodomāju, ka man gan šīs sakrālās zinības ir liegtas, jo es NEZINU. Nospriedu, ka gan jau kāda pūristu pasaules skatījuma atlieka, un dzīvoju tik tālāk.

Pēc tam ar šiem maģiskajiem vārdiņiem ceļi krustojos darbā. Kur viens klients bija cieti noteicis nekad nelietot formu “atvainojamies”, jo viņi nekad ne pie kā nav vainīgi un attiecīgi nav nekādas vajadzības tā atvainoties. Tikai un vienīgi “atvainojiet”. Kāds cits lūdz vienkārši bez tās vainošanās iztikt un lietot vārdu “diemžēl”, kur nu kontekstā tas būtu iederīgi.

Līdz patiesībai šajā jautājumā tā arī nebija sanācis aizrakties, jo nešķita ne pārāk svarīgi, ne aktuāli. Bet nu pēdējās dienās vienā tekstā redzot “atvainojamies” septiņdesmit tūkstošus reižu un tad vēl uzskrienot virsū tviterī, tomēr jāsāk domāt. Labākais laiks, lai tiktu ar šo skaidrībā, bija pirms tiem padsmit gadiem, nākamais labākais laiks ir tagad.

Tātad. Kur ir problēma? Pēc būtības atgriezeniskā forma “atvainojos” nav nekāda atvainošanās. Konservatīvākie valodnieki uzskata, ka tā ir “vainas noņemšana no sevis”, “es at-vainojos”. Vai arī vienkārši uz sevi vērsta darbība, ka “es pašlaik veicu atvainošanās aktu, un man diezgan vienalga, ko otra puse jūt, jo es ar šo no sevis vainu noņemu”. Es te izplūdu, bet nu apmēram tā.

Kurpretim “atvainojiet” ir kā lūgums otrai pusei “noņemt vainu”, nevis pašrocīgi to no sevis nokratīt.

Teiksiet, ka tas viss ir dzīves sīkumi? Es piekritīšu, nekādas baigās nozīmes tam tik tiešām nav. It īpaši tāpēc, ka valodas lietotāji šo šķīrumu starp diviem vārdiem neizjūt un uz labu laimi pamīšus lieto abus vārdus kā vienkāršas formulas (jo kuram gan rūp, vai ne). Un tomēr – ja es kaut ko zinu, tad pēc tam ignorēt ir grūti. Tas ir kā ar bērnībā iekaltiem zababonym (debiliem ticējumiem), kur nedrīkst vienā dvielī rokas slaucīt reizē, dot kaut ko pār slieksni u.tml.

Iedomājieties situāciju. Jūs tešat pa ietvi gaismas ātrumā, uzskrienat virsū kādam nabadziņam. Pasakāt “Oi, es atvainojos!” un diebjat tālāk, jo visa vaina jau ir nokratīta, ko tur vairs. Savukārt “Vai, atvainojiet!” (vismaz manā valodas izjūtā) paredz tomēr sagaidīt kaut kādu reakciju no cietušās puses, ka tā vainas noņemšana ir notikusi.

Savdabīgi, ka šo tēmu neatrodu  nevienā no valodas zinību grāmatām, kas man plauktā diezgan krietnā kaudzē stāv. Viss iepriekš lasāmais ir mana interpretācija par konkrēto tēmu no zināšanu galiņiem, kas sagramstīti šur un tur.

Tēzaurs neko daudz te nepalīdz. Nozīme abiem vārdiem šā kā tā ir ļoti tuva. Un rakšanās pa internetu nekādas skaidrākas atbildes nesniedz. Nedomāju, ka es šo problēmu būtu nosapņojusi. Kaut kur jau tai kājas aug. Bet nu jautājums principā paliek atvērts. Un stāsts jau par to pašu – iepauzēt, pirms ko teikt, un rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus īstā vēstījuma nodošanai.







4 komentāri:

  1. Un ja sinonīmu? Vai nav tā?
    Atvainojiet = piedodiet
    Atvainojos = lūdzu piedošanu

    AtbildētDzēst
  2. Jā un nē. Vārds 'atvainojiet' būtībā ir pavēle...

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Kāpēc tieši pavēle? Varbūt lūgums, rosinājums vai pamudinājums!

      Dzēst
  3. "Jūs varat kaut vai izvemties, bet ir svarīgi, vai es jūs atvainoju." Bērnībā dzirdēts.

    AtbildētDzēst