Kā kļūt par latviešu valodas speciālistu? Nekā!

Kamēr gaidu vienu darbu atnākam, piemetīšu arī savu pagali aktuālajā ugunskurā par humanitāro zinātņu situāciju Latvijā. Un to, kurp dodas latviešu valoda (uz izmiršanu un aizmiršanu, ja bez izskaistinājumiem).

LU ir arī mana Alma Mater. Kaut kā tolaik šķita, ka lielākajā valsts universitātē viss būs vislabāk, tāpēc citas pat īpaši neapsvēru. Pavadīju trīs gadus bakalaura studijās un vēl divus maģistra. Ēka bija viena un tā pati, bet fakultātes nosaukums mainījās kādas reizes trīs, un manā maģistra diplomā ir teikts, ka man ir humanitāto zinātņu maģistra grāds filoloģijā, kas man šķiet pārmēru abstrakti, jo es iestājos, lai mācītos baltu filoloģiju (ir arī klasiskā, angļu un kādas tik vēl ne), kā arī — mācījos tieši valodniecību. Kas tomēr visai konkrēti un šauri ievirza manas prasmes un zināšanas.

Bet ne par to es gribēju runāt. Par praktisko pusi. 

Tātad. Es biju maģistra studiju vidū, kad man piedāvāja korektores darbu. Ak, ziniet šito jaunības maksimālismu, kad šķiet, ka jā — es taču mācos, es daudz zinu, mana speciālitāte un tā tālāk. 

Skuju. Darbs no teorijas atšķīrās krietni. Un tur, pie tā raustīgā monitora ar tekstiem ne pārāk ērtā vidē, es sapratu, ka pēc vidusskolas, kur man bija gluži labas latviešu valodas skolotājas, un tobrīd 4 gadiem augstskolas solā, kur neko citu, kā vien latviešu valodu, es faktiski neesmu mācījusies (bija arī citi kursi, bet tie mani gaužām neinteresēja, es pamodos tikai sintakses lekcijās, literatūras priekšmetus, kā man šķita, varētu vienkārši saīsināt līdz grāmatu draugu pulciņam), manas zināšanas praktiskajos aspektos ir, maigi sakot, nepilnīgas.

Rakstīju uz krāsainām lapiņām divdabjus, kas jāatdala, šķirstīju pieejamos bukletus un atzīmēju ar treknu pasvītrojumu, ka balzams rakstāms ar īso a. Un tā tālāk. Tur arī dzima šis emuārs. No manām ciešanām darbā un apziņas, ka es ne tikai neko daudz nezinu, bet arī man nav nekādu ērtu resursu, kur šīs zināšanas iegūt. Tieši praktiskās zināšanas par to, kurus iespraudumus mēs atdalām ar komatiem un kāpēc, nevis prūšu valodas smalkumus un kosmoloģiju tautasdziesmās...

Jā, tā bāze, kopaina, detaļas — to visu studijās var iegūt. Un tas ir vērtīgi. Nenoliedzami. Bet smalkumus, nianses, tieši praktiskās lietas — tomēr nē. Visu to, kas man vajadzīgs praktiskajā darbā, es tomēr tajā praktiskajā darbā arī esmu apguvusi. Lielākoties tik sāpīgā veidā kā manu darbu labojumi ar komentāriem. 

Ja man šobrīd vajadzētu jaunu kolēģi, man īsti nav ideju, kur es meklētu. Un ja man kāds jautātu, kur jāmācās, lai kļūtu par latviešu valodas redaktoru, mana atbilde droši vien būtu “nekur”. Bija reiz maksas kurss literārajiem redaktoriem. Bet sen jau izbija. Reizēm ir atsevišķi kursi, kur galopā izskrien cauri tēmām. Bet tā sistemātiski un padziļināti apgūt ne tikai valodas teoriju, bet arī praksi, īsti tomēr nevar.

Ko es gribēju teikt. Ja tu gribi būt valodas speciālists — ej un roc, gan jau beigās kaut kas sanāks. BET — ja valoda ir mūsu kultūras stūrakmens, tad tāda pašdarbība un paļaušanās uz privātu entuziasmu un iniciatīvu gan no mācībspēku, gan studējošo puses tomēr ir absurda. 

Es priecājos par katru, kas pēta, dara un dalās ar zināšanām. Bet vēl vairāk es priecātos, ja mums būtu spēcīga humanitāro zinātņu fakultāte ar izcilu baltistikas nodaļu, kurā motivēti (un labi apmaksāti) pasniedzēji radītu jaunos valodas speciālistus. Manā Saules pilsētā tā noteikti būtu.